Hildeburgā, Kalifornijā, 1882. g. 20. jūnijā
Mīļie brāļi un māsas Betlkrīkā! Es saprotu, ka liecību, kuru sūtīju brālim X, lūdzot, lai to nolasa draudzei, pēc tam, kad viņš to saņēma, jūs vairākas nedēļas esat atturējuši. Pirms šīs liecības nosūtīšanas mani Dieva Gars tik ļoti ietekmēja, ka nevarēju atrast mieru ne dienu, ne nakti, kamēr nebiju jums to darījusi zināmu. Tas nav darbs, ko pati esmu izvēlējusies. Pirms sava vīra nāves es nolēmu, ka man nav pienākuma sniegt liecību kādam atsevišķam cilvēkam, norājot nepareizo vai aizstāvot pareizo, tāpēc ka mani vārdi tika izmantoti, aizbildinot asu izturēšanos pret grēcinieku un negudrai citu cilvēku paaugstināšanai, kuru rīcību es nemaz nebiju atbalstījusi. Daudzi Liecības izskaidroja atbilstoši savām domām. Bet Dieva patiesība nesaskan ar cilvēku tradīcijām un arī nepakļaujas to uzskatiem. Tā, līdzīgi savam dievišķajam Autoram, ir nemainīga, tāda pati vakar, kāda šodien un rīt. Tie, kas atšķiras no Dieva, gaismu nosauks par tumsu un maldus par patiesību. Bet tumsa nekad nekļūs par gaismu, tāpat kā maldi par patiesību!
Pasaulīgas ieražas, pasaulīga prakse un pasaulīga ietekme tā aptumšojusi cilvēku domas, ka visas spējas atšķirt gaismu no tumsas un patiesību no maldiem šķiet pilnīgi sabojātas. Man bija maz cerību, ka manus vārdus sapratīs, bet, kad Kungs mani tik stipri iespaidoja, es nespēju pretoties Viņa Garam. Zinot, (63) ka jūs esat sapinušies sātana cilpās, es jūtu, ka briesmas ir pārāk lielas, lai drīkstētu klusēt.
Jau pirms vairākiem gadiem Kungs jums rādīja draudzes stāvokli. Atkal un atkal ir doti rājieni un brīdinājumi. 1879. g. 23. oktobrī Kungs man sniedza visiespaidīgāko liecību par draudzi Betlkrīkā. Pēdējos mēnešos es biju ar jums. Es nesu smagu nastu par mūsu draudzi, kamēr tie, kam vajadzēja justies aizskartiem līdz pat dvēseles dziļumiem, palika samērā bezrūpīgi un neieinteresēti. Es vienkārši nesapratu, ko darīt un ko sacīt, jo daudzi darīja tieši to, ko Kungs bija brīdinājis nedarīt.
Tas Dievs, kas zina viņu garīgo stāvokli, saka: Tie ir kopuši ļaunumu un šķīrušies no Manis, viņi visi ir nomaldījušies; neviens nav nevainīgs; viņi visi ir atstājuši Mani, dzīvā ūdens Avotu, un izcirtuši sev cauras akas, kas nesatur ūdeni. Daudzi ir samaitājuši savu ceļu Dieva priekšā. Skaudība, savstarpējs ienaids, greizsirdība, ļaunas aizdomas, sacelšanās, strīdi un rūgtums ir augļi, kādus tie nes. Viņi pat neņems vērā liecību, ko Es tiem sūtu, neuzlūkos savus nepareizos ceļus un neatgriezīsies, lai Es viņus dziedinātu.
Daudzi pašapmierināti skatās uz ilgajiem gadiem, kuros aizstāvējuši Patiesību, un tagad domā, ka tiem ir tiesības saņemt atalgojumu par saviem pagātnes pārbaudījumiem un paklausību. Bet šī patiesā pieredze Dieva lietās pagātnē vēl vairāk palielina viņu vainu Dieva priekšā, tāpēc ka viņi nav saglabājuši savu godīgumu un nav gājuši pretī pilnībai. Pagājušo gadu uzticība nekad neizpirks tagadējo nolaidību. Cilvēka patiesīgums vakar neattaisnos viņa melus šodien.
Daudzi atvaino liecību neievērošanu, sacīdami, ka māsa Vaita ir sava vīra iespaidota, ka liecības (64) veidojis viņa gars un spriedums. Citi savukārt ir mēģinājuši iegūt no manis kaut ko tādu, ko varētu izmantot tā, lai attaisnotu savu rīcību vai pastiprinātu iespaidu. Tāpēc es nolēmu, ka vairs nekas nenāks no manas spalvas, pirms draudzē nebūs redzams Dieva pārveidojošais spēks. Tomēr Kungs manai dvēselei uzlika nastu. Es nopietni strādāju jūsu labā. Cik daudz tas prasījis no mana vīra un no manis, to rādīs Mūžība. Vai es varētu zināt draudzes stāvokli, ja Kungs pagājušos gados man atkārtoti to nebūtu darījis zināmu? Atkal un atkal ir atskanējuši brīdinājumi, tomēr nav notikusi nekāda izšķiroša pārmaiņa.
Es redzēju, ka Dievam nepatika Viņa ļaudis tāpēc, ka tie pielīdzinājušies pasaulei. Es redzēju arī to, ka brāļa X bērni bija tam par slazdu. To domas un uzskati, jūtas un paziņojumi ir ietekmējuši viņa prātu un aizmiglojuši spriedumu. Šiem jauniešiem ir spēcīgas tieksmes uz neticību. Mātes ticības trūkums un viņas nepaļaušanās uz Dievu kā mantojums ir pārgājis arī uz viņas bērniem. Viņa tiem ir vairāk pieķērusies nekā Dievam. Tēvs savu pienākumu ir pametis novārtā. Abu vecāku nepareizās rīcības sekas tagad redzamas viņu bērnos.
Runājot uz draudzi, esmu centusies vecākus pārliecināt par viņu svinīgo pienākumu pret saviem bērniem, tāpēc ka es zināju šo jauniešu stāvokli un kādas tieksmes viņus ir darījušas par tādiem, kādi tie ir šobrīd. Un tomēr šo vēsti nepieņēma. Es atceros, kādas grūtības man nācās panest, kad vēl strādāju jūsu vidū. Es nekad sevi nebūtu tā pārslogojusi, ja neredzētu jums draudošās briesmas. Es ilgojos jūs pamodināt, lai jūs pazemotu savas sirdis Dieva priekšā un savu grēku nožēlā un ticībā atgrieztos pie Viņa.
Tomēr arī tagad, kad jums sūtu šo brīdinošo un norājošo liecību, daudzi no jums paziņo, ka tur esot tikai māsas Vaitas domas. Tā jūs apvainojat Dieva Garu. Jūs zināt, kā Kungs ir atklājies caur Praviešu Garu. Manu acu priekšā ir kā vīzijā slīdējusi pagātne, tagadne un nākotne. Man (65) ir rādītas sejas, kuras nekad vēl nebiju redzējusi, bet, kad vēlākos gados tās ieraudzīju, es tās atpazinu. Esmu uzmodināta no miega, skaidri izprotot lietas, kas man iepriekš bija parādītas, un tad esmu pusnaktī rakstījusi vēstules, kas ceļojušas pāri kontinentiem un, nonākot pie adresātiem kritiskā brīdī, paglābušas Dieva lietu no lielas nelaimes. Tas ir bijis mans darbs daudzus gadus. Esmu pamudināta un spiesta atklāt un norāt nepareizības, kad par to nemaz nebiju domājusi. Vai šis pēdējo 36 gadu darbs ir Debesu vai Zemes izcelsmes?
Pieņemsim, ka dažiem varētu likties, kas tomēr nav pareizi, ka mani tā rakstīt ietekmējušas no draudzes locekļiem saņemtās vēstules. Bet kā bija ar apustuli Pāvilu? No Hloes nama viņš saņēma ziņu par stāvokli Korintā, kas to ierosināja rakstīt pirmo vēstuli šai draudzei. Pie viņa bija nonākušas personīgas vēstules par patiesiem notikumiem, un viņš savā atbildē izskaidroja galvenos pamatlikumus, kuri, ja tos ievēros, novērsīs pastāvošos ļaunumus. Ar lielu maigumu un gudrību viņš tos pamudināja pret visiem izturēties vienādi, lai viņu vidū nebūtu šķelšanās.
Apustuli Pāvilu vadīja inspirācija, ne jau tieši Kungs viņam vienmēr atklāja savu ļaužu stāvokli. Tie, kas bija ieinteresēti draudzes labklājībā un kas redzēja ļaunuma ienākšanu draudzē, ar šīm norisēm iepazīstināja apustuli, un šī iepriekš saņemtā gaisma viņu sagatavoja spriest par notikumu patieso raksturu. Tie, kas tiešām meklēja Gaismu, neatmeta viņa vēsti kā parastu vēstuli tāpēc vien, ka Kungs šai īpašai reizei nebija devis viņam jaunu atklāsmi. Nē, tiešām, nē! Kungs viņam bija rādījis grūtības un briesmas, kas radīsies draudzēs, lai, tām veidojoties, zinātu, kā izturēties.
Viņam bija jāaizsargā draudze. Viņam bija jābūt nomodā par dvēselēm kā tādam, kam vajadzēs atbildēt Dievam, un vai tāpēc (66) viņa pienākums nebija ņemt vērā ziņas par nekārtību un šķelšanos? Neapšaubāmi, viņa sūtītie rājieni bija tieši tikpat lielā mērā Dieva Gara inspirēti, kā jebkura cita viņa vēstule. Tomēr, saņemot šos rājienus, daži nevēlējās laboties. Tie nolēma, ka Dievs nav runājis uz viņiem ar Pāvila starpniecību, ka viņš tiem ir uzrakstījis tikai savas domas, un tie savu spriedumu vēr-tēja tikpat augstu kā Pāvila.
Tādā stāvoklī atrodas arī daudzi mūsu ļaudis, kas atstājuši vecās robežzīmes un rīkojušies pēc sava prāta. Kādu lielu atvieglojumu tie izjustu, ja savu sirdsapziņu varētu nomierināt ar pārliecību, ka mans darbs nav no Dieva. Bet jūsu neticība šajā gadījumā nemainīs lietas būtību. Jūs esat nepilnīgi raksturā, tāpat kā morāles un ticības piedzīvojumos. Ja vēlaties, aizveriet acis pret patiesību, bet tas jūs nedarīs pilnīgākus ne par kripatiņu. Vienīgais dziedināšanas līdzeklis — mazgāšanās Jēzus asinīs.
Ja jūs, izpatikdami sev, noniecināt Dieva padomu, ja jūs mazināt Dieva ļaužu uzticību Liecībām, ko Viņš tiem sūtījis, tad jūs tikpat noteikti saceļaties pret Kungu kā Kors, Dātans un Abirāms. Jūs esat šo cilvēku kopija. Jūs jau zināt, cik stūrgalvīgi viņi turējās pie saviem uzskatiem. Tie nolēma, ka viņu spriedums ir labāks nekā Mozus un ka Mozus dara Israēlim daudz ļauna. Un tie, kas savienojās ar viņiem, savos uzskatos bija tik nelokāmi, ka, neskatoties uz Dieva sodu, tik zīmīgā veidā iznīcinot šos vadoņus, dzīvi palikušie nākamajā rītā ieradās pie Mozus un sacīja: “Jūs Kunga ļaudis esat nokāvuši!” Šeit mēs redzam, cik briesmīgi var pievilties cilvēka prāts, cik grūti ir pārliecināt dvēseles, kuras piepildītas ar garu, kas nav no Dieva. Un es kā Kristus vēstnese vēlos jums sacīt: Esiet uzmanīgi, ieņemot savu nostāju! Šis ir Dieva darbs, un jums vajadzēs (67) Viņam atbildēt par savu izturēšanos pret Viņa vēsti.
Stāvot pie sava mirstošā vīra gultas, es sapratu — ja citi būtu nesuši savu daļu no grūtībām, tad mans vīrs vēl būtu varējis dzīvot. Tad es dvēseles mokās lūdzu, lai taču viņi vairs ilgāk neapbēdina Dieva Garu ar savu sirdscietību. Dažas dienas vēlāk es pati sastapos ar nāvi. Un tieši tad saņēmu visskaidrākās atklāsmes no Dieva par sevi un draudzi. Savu liecību es jums nesu lielā nespēkā, nezinot, vai tā tik nav mana pēdējā izdevība. Vai jūs esat aizmirsuši šo svinīgo gadījumu? Es to nekad nevaru aizmirst, jo man šķita, ka atrodos Kristus soģa krēsla priekšā. Jūsu atkrišana, jūsu sirdscietība, jūsu mīlestības, saskaņas un garīguma trūkums, jūsu atkāpšanās no vienkāršības un skaidrības, lai gan Dievs gribēja, lai jūs to pasargātu, — visu to es zināju, visu to es nojautu. Jūsu vidū valdīja kļūdu meklēšana, nosodīšana, skaudība, cīņa par labāku vietu. Es visu to redzēju, kā arī to, pie kā tas novedīs. Es baidījos, ka piepūle prasīs manu dzīvību, bet vēlēšanās jums palīdzēt lika man runāt. Tanī dienā uz jums runāja Dievs. Bet vai tas atstāja kaut cik paliekošu iespaidu?
