Dodoties uz Kolorādo, es jūsu dēļ jutos tik nospiesta, ka savā nespēkā uzrakstīju daudzas lappuses nolasīšanai telts sanāksmē. Lai rakstītu, vāja un dreboša es piecēlos pulksten trijos no rīta. Dievs runāja caur mālu. Jūs varat sacīt, ka šī vēsts bija tikai vēstule, bet tā tika rakstīta, paklausot Dieva Gara skubinājumam, lai jums atklātu lietas, kā tās man tika parādītas. Šajās vēstulēs, kurās rakstīju liecības, es jūs esmu iepazīstinājusi ar to, ko Kungs man sniedza. Es neesmu devusi laikrakstam nevienu rakstu, kas izteiktu tikai manas domas. Tos Dievs man ir devis atklāsmēs kā dārgus gaismas starus no Viņa Troņa. (68)
Pēc tam, kad nonācu Oklendā, mani smagi nomāca apziņa par stāvokli Betlkrīkā, bet es biju vāja, nespēcīga jums palīdzēt. Es zināju, ka savu darbu dara neticības raugs. Tie, kas neievēroja Dieva Vārda skaidros priekšrakstus, neņēma vērā arī liecības, kuras viņus spieda pievērst uzmanību šim Vārdam. Pagājušajā ziemā apmeklēju Hildsburgu, kur daudz lūdzu. Mani ļoti nomāca rūpes un bēdas. Bet kādas lūgšanas laikā Kungs lika tumsai atkāpties, un telpu piepildīja liela gaisma. Man blakus stāvēja eņģelis. Šķita, ka esmu Betlkrīkā un atrodos jūsu padomē. Es dzirdēju vārdus, redzēju lietas, par kurām, ja tas būtu Dieva prāts, es gribētu, ka tās uz visiem laikiem tiktu izdzēstas no manas atmiņas. Mana dvēsele bija tā sasista, ka nesapratu, ko darīt un ko teikt, jo dažas lietas es nevaru pieminēt. Man pavēlēja nevienam to nestāstīt, jo daudz kam vēl vajadzēja attīstīties.
Man norādīja, lai sakopoju doto gaismu un ļauju tās stariem spīdēt pār Dieva ļaudīm. Es to esmu darījusi, sniedzot rakstus laikrakstiem. Mēnešiem ilgi gandrīz katru rītu cēlos pulksten trijos un sakopoju visu, kas pēc pēdējām divām Betlkrīkā dotajām liecībām par dažādiem jautājumiem bija rakstīts laikrakstā. Es šīs lietas izrakstīju un steigšus sūtīju jums. Vienīgi aizmirsu pienācīgi rūpēties par sevi, kā rezultātā zem šīs nastas saļimu tā, ka līdz Vispasaules Savienības sanāksmei mani raksti vēl nebija pilnīgi pabeigti un nevarēja jūs tur sasniegt.
Lūgšanas laikā man atkal atklājās Kungs. Es vēlreiz biju Betlkrīkā, kur apmeklēju vairākas mājas un pie galdiem dzirdēju jūsu runas. Atsevišķas lietas man tagad nav ļauts stāstīt. Es ceru, ka nekad netikšu aicināta tās pieminēt. Esmu redzējusi arī dažus ļoti satraucošus sapņus.
Ko jūs atzīsiet par Dieva balsi? Tiešām, kāds spēks Kungam vēl ir atlicis, lai labotu jūsu maldus un parādītu jums jūsu rīcību tādu, kāda tā ir? Kāds spēks lai vēl (69) strādātu draudzē? Ja jūs atsakāties ticēt, kamēr būs atņemta katra iespēja šaubīties, tad jūs nekad neticēsiet. Šaubas, kas prasa pilnīgu izpratni, nekad nepakļausies ticībai. Ticība balstās uz pierādošām liecībām, bet ne uz uzskatāmiem faktiem. Kungs prasa, lai mēs paklausītu pienākuma balsij, kad visapkārt skan citas balsis, kas aicina uz pretējo pusi. Lai atšķirtu balsi, kas runā Dieva Vārdā, mums jābūt ļoti uzmanīgiem. Mums jāpretojas tieksmēm un tās jāuzvar, un bez liekas spriedelēšanas vai kompromisa jāklausa sirdsapziņas balsij, citādi tā mitēsies skubināt, un tad valdīs griba un impulsi. Dieva Vārds nāk pie mums visiem, kas nepretojamies Viņa Garam, neapņemoties nedzirdēt un neklausīt. Šī balss ir dzirdama brīdi-nājumos, padomos un rājienos. Tā ir Kunga gaismas vēsts Viņa ļaudīm. Ja mēs gaidīsim uz skaļākiem aicinājumiem un labākām izdevībām, tad gaisma var tikt atrauta un mēs paliksim tumsā.
Kaut reizi nepakļaujoties Dieva Garam un Viņa Vārda aicinājumam, kad paklausība ir saistīta ar krustu, ļaudis daudz zaudē; cik daudz, to viņi nekad neuzzinās, līdz pēdējā dienā tiks atvērtas grāmatas. Gara lūgumi, kurus neievērojām tikai tāpēc, ka prieki vai tieksmes vadīja pretējā virzienā, rīt var būt jau nespējīgi mūs pārliecināt vai pat ietekmēt. Nekavējoties un ar labprātīgu sirdi izlietot tagadnes izdevības, lūk, vienīgais ceļš pieaugšanai žēlastībā, patiesībā un tās atzīšanā. Mums vienmēr vajadzētu apzināties, ka mēs katrs atsevišķi stāvam Kunga Cebaota priekšā, tāpēc nevajadzētu pieciest nevienu vārdu, nevienu darbu, pat nevienu domu, kas varētu būt pārkāpums Mūžīgā acīs. Tad mums nebūs bail no kāda cilvēka vai laicīgās varas, tāpēc ka Valdnieks, kura Impērija ir Universs, kurš savās rokās tur mūsu īpatnējo likteni laikā un mūžībā, zina un rūpējas par visiem mūsu darbiem. Ja mēs katrā vietā varētu justies kā Visuaugstākā kalpi, tad būtu daudz apdomīgāki; visa mūsu (70) dzīve tad būtu tik nozīmīga un svēta, kādu to nekad nespēj veidot Zemes gods.
Sirds domas, lūpu vārdi un katrs dzīves darbs darīs mūsu raksturu daudz vērtīgāku tad, ja pastāvīgi būs jūtama Dieva klātbūtne. Lai mūsu sirds valoda ir: “Redzi, Dievs ir šeit.” Tad dzīve būs skaidra, raksturs neaptraipīts, bet dvēsele pastāvīgi vērsīsies uz augšu pretī Kungam. Betlkrīkā jūs tā neesat rīkojušies. Man ir rādīts, ka jūs esat saslimuši ar smagu un lipīgu slimību, kas, ja to neapturēs, izsauks garīgu nāvi.
Daudzus pazudinājusi kāre pēc vieglas, izpriecu pilnas dzīves. Pašaizliedzība tiem nav pieņemama. Viņi pastāvīgi cenšas izvairīties no pārbaudījumiem, kas nav šķirami no uzticības Dievam. Viņi savā sirdī tiecas pēc labklājības šinī dzīvē. Tie ir cilvēcīgi panākumi, bet vai tos neiegūst, maksājot ar nākotnes mūžīgajām interesēm? Dzīves lielais darbs ir — pierādīt sevi par patiesiem Dieva kalpiem, kas mīl taisnību un ienīst netaisnību. Mums ar pateicību vajadzētu pieņemt pašreizējo laimi un veiksmi, kas atrodama pienākuma izpildē. Lielākais spēks var atklāties tad, kad izjūtam un atzīstam savu vājumu. Lielākais zaudējums, ko jebkurš no jums Betlkrīkā var piedzīvot, ir — pazaudēt nopietnu un neatslābstošu enerģiju, dedzību darīt taisnību; pazaudēt spēku pretoties kārdināšanām, pazaudēt ticību patiesības un pienākuma principiem.
Lai neviens cilvēks sev neglaimo, ka viņam ir panākumi, ja tam vairs nav tīra sirdsapziņa un tas pilnīgi nenododas patiesībai un Dievam. Mums pastāvīgi vajadzētu iet uz priekšu, nekad nezaudējot drosmi vai cerību šajā labajā darbā, lai arī kādi pārdzīvojumi ielenktu mūsu taku, lai arī kāda morālā tumsa mums uzmāktos. Pacietība, ticība un mīlestība uz pienākumu ir mācības, kas mums jāapgūst. Sevis pakļaušana un raudzīšanās uz Jēzu ir katras dienas darbs. Kungs nekad neatstās dvēseli, kas Viņam uzticas (71) un meklē Viņa palīdzību. Dzīvības vainags tiek uzlikts vienīgi uzvarētāju galvām. Kamēr mēs vēl šeit dzīvojam, katram jādara nopietns un svinīgs darbs savam Dievam. Pieaugot sātana varai un vairojoties viņa viltīgajiem plāniem, tiem, kas atbildīgi par Dieva ganāmpulku, vajadzētu parādīt vispusīgu prasmi un asas izšķiršanas spējas. Mums ikvienam ir jādara darbs ne tikai savas dvēseles labā, bet jāizpilda pienākums, paskubinot citus iemantot mūžīgo dzīvību.
Man ir sāpīgi atzīt, mani brāļi, ka jūsu grēcīgā nolaidība staigāt gaismā jūs ir ietinusi tumsā. Jūs tagad varbūt esat godīgi, lai gan nepazīstat gaismu un tai nepaklausāt, jo auklētās šaubas, nolaidība Dieva prasību ievērošanā ir tā notrulinājušas jūsu uztveri un spējas, ka tumsa tagad šķiet kā gaisma, bet gaisma kā tumsa. Dievs jums ir pavēlējis iet uz priekšu pretī pilnībai, jo kristietība ir progresīva reliģija. Gaisma no Dieva ir pilnīga un pietiekoša, un gaida, lai mēs to prasītu. Lai arī kādas svētības Kungs jau būtu devis, Viņam vēl ir bezgalīgs krājums, neizsmeļams daudzums, no kura varam ņemt un ņemt. Skepticisms var zoboties par svētajām Evaņģēlija prasībām, var tās izsmiet un arī noliegt. Pasaulīguma gars var daudzus aptraipīt un dažus pat pārvaldīt; pamats Dievā var tikt likts tikai ar lielu piepūli un nemitīgu upuri; tikai tā tiks svinēta uzvara.
Kunga aicinājums skan: “Dodieties uz priekšu! Izpildiet katrs savu personīgo pienākumu, visas sekas atstājot Dieva rokās!” Ja iesim uz priekšu, kur Jēzus mūs ved, tad būsim ar Viņu kopā uzvarā un piedalīsimies Viņa priekā. Lai reiz valkātu uzvaras vainagu, mums jādalās ar Viņu Viņa cīņās. Līdzīgi Jēzum, mums jākļūst pilnīgiem ciešanās. Ja Kristus dzīve būtu bijusi viegla, tad mēs droši varētu padoties kūtrumam. Bet tā kā Viņa dzīvi raksturoja pašaizliedzība, ciešanas un uzupurēšanās, tad, ja mums ir kaut kāda daļa ar Viņu, nesūdzēsimies. Ja mūs vada pasaules Gaisma, mēs varam droši iet pa vistumšāko taku. (72)
Kungs jūs pārmeklē un pārbauda. Viņš ir devis padomus un pamācības. Visi šie svinīgie brīdinājumi vai nu darīs draudzi labāku vai arī pavisam sliktu. Jo biežāk Kungs runās, lai jūs labotu vai pamācītu, un jūs neņemsiet vērā Viņa balsi, jo vairāk un vairāk būsiet noskaņoti to atkal un atkal atmest, līdz Dievs sacīs: “Kad Es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt Mani, kad Es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, un kad jūs nicināt Manus padomus un nebēdājat par Manu pārmācību, tad Es smiešos par jums, kad jums nelabi klāsies, un zobošos par jums, ja jums pienāks tas, no kā jūs bīstaties, un, kad pār jums nāks kā vētra tas, ko jūs baidāties, un jūsu nelaime jums ies pāri kā negaiss un kad jūs vispār pārņems likstas un bēdas, tad viņi Mani sauks, bet Es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību tā Kunga priekšā, ka viņi negribēja Manu padomu un nonicināja Manu pārmācību; tad lai nu viņi bauda no sava ceļa augļiem un lai atēdas paši sava padoma.”
Vai jūs nesvārstāties starp diviem uzskatiem? Vai neizturaties nevērīgi pret gaismu, kuru Dievs jums devis? Ņemiet to vērā, lai nevienam no jums nebūtu ļauna, neticīga sirds, kas atkāpjas no dzīvā Dieva. Jūs nezināt savas piemeklēšanas laiku. Jūdu lielais grēks izpaudās doto izdevību noniecināšanā un atmešanā. Pārbaudot to cilvēku stāvokli, kas šodien saucas par Viņa sekotājiem, Jēzus redz zemisku nepateicību, tukšu formālismu, liekulīgu nepatiesumu, farizejisku lepnumu un atkrišanu.
