Atkal no jauna ir jāatskan tiešajām Liecībām. Taka uz Debesīm tagad nav līdzenāka kā mūsu Pestītāja dienās. Ir jānoliek visi mūsu grēki. Pilnīgi jāpārtrauc katras iemīļotas iegribas apmierināšana, kas traucē mūsu reliģisko dzīvi. Ir jāupurē labā acs un labā roka, ja tā mūs pavedina uz pārkāpumu. Vai esam labprātīgi atteikties no savas pašu gudrības un pieņemt debesu valstību līdzīgi maziem bērniem? Vai esam gatavi šķirties no paštaisnības? Vai vēlamies atstāt pašu izmeklēto pasaules sabiedrību? Vai gribam labprātīgi ziedot cilvēku piekrišanu? Mūžīgās dzīvības balvai ir bezgalīga vērtība. Vai mēs īstenosim pūles un pienesīsim upurus atbilstoši sasniedzamā mērķa vērtībai?
Katra biedrošanās, lai arī nezin cik ierobežota, atstāj uz mums savu iespaidu. Tā lielumu nosaka tuvības pakāpe, sakaru pastāvība, mīlestība un cieņa pret biedriem. Tā, iepazīstoties un (223) drau-dzējoties ar Kristu, mēs varam kļūt līdzīgi Viņam, šai nekļūdīgajai Priekšzīmei.
Savienība ar Kristu ir neizsakāmi dārga! Un mūsu priekšrocība — priecāties par šādu savienību, ja tikai to meklējam, ja tikai tā izturamies un pienesam jebkuru upuri. Kad pirmie mācekļi dzirdēja Kristus vārdus, viņi saprata, ka Viņš tiem ir vajadzīgs. Tie meklēja Viņu, atrada un sekoja Viņam. Tie bija kopā ar Viņu pie galda, aiz slēgtām durvīm un brīvā dabā. Tie pulcējās pie Viņa kā skolnieki ap skolotāju, ik dienas no viņa lūpām uzņemdami svētās patiesības mācības. Tie uz Viņu raudzījās kā kalpi uz Kungu, gribēdami izprast savu pienākumu. Tie Viņam kalpoja priecīgi un līksmi. Tie Viņam sekoja tā, kā kareivji savam pavēlniekam, cīnīdamies labo ticības cīņu. “Un tie, kas ir ar Viņu, ir aicināti, izredzēti un uzticīgi.”
“Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” “Bet, ja kādam nav Kristus Gara, tas nepieder Viņam.” Šī saskaņa ar Jēzu nepaliks pasaules acīs nepamanīta. To redzēs un apspriedīs. Kristietis pats lielo pārmaiņu var arī neapzināties. Jo vairāk viņš raksturā līdzināsies Kristum, jo pazemīgāki būs viņa uzskati pašam par sevi; bet to redzēs un jutīs visi viņa apkārtnē. Tie, kam bijuši visdziļākie piedzīvojumi Dieva lietās, atrodas vistālāk no lepnuma vai paaugstināšanās. Viņiem ir vispazemīgākās domas par sevi. Viņus sajūsmina Kristus godība un augstība. Viņi jūt, ka pat viszemākā vieta Kristus darbā ir par daudz pagodinoša.
Mozus nezināja, ka viņa vaigs spīd tādā spožumā, kura uzlūkošana cilvēkos, kas nebija, līdzīgi viņam, sarunājušies ar Dievu, izraisīja sāpes un bailes. Pāvils, kas ļoti pieticīgi domāja par savu virzīšanos uz priekšu kristīgajā dzīvē, saka: “Ne ka es jau to būtu sasniedzis, vai jau būtu pilnīgs…” Viņš par sevi runā kā par vislielāko grēcinieku. Tomēr Kungs Pāvilu bija ļoti pagodinājis. Parādībā (224) viņš tika pacelts “trešajās debesīs” un saņēma dievišķās godības atklāsmes, par kurām nedrīkstēja stāstīt saviem klausītājiem.
Jāni Kristītāju mūsu Pestītājs nosauca par vislielāko pravieti, tomēr kāds kontrasts ir starp šī vīra valodu un daudzu citu valodu, kas sevi sauc par krusta sludinātājiem! Kad viņam jautāja, vai viņš nav Kristus, Jānis paskaidroja, ka viņš nav cienīgs savam Kungam pat kurpju siksnas atraisīt. Kad viņa mācekļi sūdzējās, ka ļaužu uzmanība tiek pievērsta jaunajam Skolotājam, Jānis tiem atgādināja, ko viņš pats ir mācījis, ka ir tikai Mesijas priekštecis. Kristum kā Līgavainim pienākas pirmā vieta Viņa ļaužu jūtās. “Līgavaiņa draugs, kas stāv un klausās Viņa vārdos, no sirds priecājas par līgavaiņa balsi. Šis mans prieks nu ir piepildījies. Viņam vajag augt, bet man iet mazumā. Kas nāk no augšienes, tas ir pār visiem… Kas Viņa liecību pieņēmis, tas ir apliecinājis, ka Dievs ir patiesīgs.”
Lūk, tādi strādnieki šodien vajadzīgi Dieva darbam. Viņa svētais darbs pavisam labi var iztikt bez pašapmierinātiem, skaudīgiem un greizsirdīgiem strādniekiem, bez kritizētājiem un kļūdu meklētājiem. Nevajadzētu pieļaut, ka tādi kalpo par sludinātājiem, kaut arī šķiet, ka tie jau ir devuši kaut ko labu. Dievam neradīsies grūtības cilvēku vai līdzekļu trūkuma dēļ. Viņš aicina strādniekus, kas ir patiesi un godīgi, uzticīgi, skaidri un svēti; tādus, kas paši izjutuši Kristus salīdzinošo asiņu un Viņa Gara svētojošās žēlastības vajadzību.
Mani brāļi, jūsu skaudība un greizsirdība, jūsu rūgtums un strīdi ir apbēdinājuši Dievu. Visās šinīs lietās jūs esat parādījuši padevīgu paklausību sātanam un ne Kristum. Ja redzam cilvēkus, kas stingri pamatlikumos, bezbailīgi pienākumā, devīgi Dieva darbā un tomēr ir pazemīgi un lēnprātīgi, smalkjūtīgi un maigi, pacietīgi pret visiem un gatavi piedot, mīlot dvēseles, (225) par kurām Kristus mira, tad nevajag jautāt, vai tie ir kristieši. Viņi sniedz nepārprotamu pierādījumu, ka ir bijuši kopā ar Jēzu un mācījušies no Viņa. Kad cilvēki atklāj pretējās īpašības, kad viņi ir lepni, iedomīgi, pasaulīgi domājoši, vieglprātīgi, mantkārīgi, nelaipni un citu nopēlēji, tad mums nevajag, lai kāds paskaidrotu, ar ko viņi biedrojas un kas ir viņu vistuvākais draugs. Tie var neticēt burvju mākslai, bet, neskatoties uz to, viņi uztur sakarus ar ļauno garu.
Šai ļaužu šķirai es vēlos sacīt: “Nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nenāk no debesīm, bet no zemes, no dabas, no sātana; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība. Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības. Bet taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.”
Kad farizeji un saduķeji nāca pie Jāņa kristīties, bezbailīgais un taisnīgais sludinātājs tos uzrunāja: “Jūs odžu dzimums, kas jums mācīja bēgt no nākamās dusmības?” Šos cilvēkus pie Jāņa ierosināja doties necienīgi motīvi. Tie bija vīri ar postošiem principiem un samaitātu dzīvi. Tomēr viņi nesaprata savu patieso stāvokli. Lepnuma un godkāres pilni, tie izlietoja jebkurus līdzekļus, lai tikai paaugstinātu sevi un stiprinātu savu iespaidu uz ļaudīm. Viņi gribēja pieņemt kristību no Jāņa rokas, lai vēl labāk varētu piepildīt savus nodomus.
Jānis lasīja viņu motīvus un tos sagaidīja ar pārbaudošu jautājumu: “Kas jums ir mācījis izbēgt no nākošās dusmības?” Ja viņi būtu dzirdējuši Dieva balsi runājam savā sirdī, tad to būtu pierādījuši, nesot pienācīgus atgriešanās augļus. Tomēr tādi augļi nebija redzami. Viņi brīdinājumu bija uzklausījuši tikai kā cilvēka balsi. Viņus (226) savaldzināja spēks un drosme, ar kādu runāja Jānis, bet Dieva Gars nebija pārliecinājis viņu sirdis, kā rezultātā noteikti būtu nesti augļi mūžīgai dzīvībai. Tie nedeva nekādu liecību par sirds pārmaiņu. Jānis vēlējās, lai viņi saprastu, ka bez Svētā Gara pārvei-dojošā spēka tiem ārējas ceremonijas neko nepalīdzēs.
Pravieša rājiens ir piemērojams daudziem cilvēkiem mūsu dienās. Viņi nespēj noliegt skaidros un pārliecinošos pierādījumus, kas apstiprina patiesību, bet tie to pieņem vairāk tikai kā cilvēka domu rezultātu un nevis kā dievišķu atklāsmi. Viņi patiesi nesaprot savu grēcīgo stāvokli, nav redzams, ka to sirds būtu salauzta, bet līdzīgi farizejiem viņi domā, ka patiesības pieņemšana no viņu puses ir liela pazemošanās.
Neviens nav tālāk no Debesu valstības par paštaisniem formālistiem, kas lepojas ar saviem personīgajiem sasniegumiem, lai gan viņiem pilnīgi trūkst Kristus Gara. Viņus pārvalda skaudība, greizsirdība, mīlestība uz slavu un popularitāti. Tie pieder tai ļaužu šķirai, kurus Jānis nosauc par odžu dzimumu, par ļaunā bērniem. Un tādas personas dzīvo mūsu vidū, nepamanītas un aizdomās neturē-tas, kalpojot sātana lietai ietekmīgāk nekā viszemiskākais izvirtulis, jo pēdējais neslēpj savu patieso raksturu, viņš parādās tāds, kāds ir.
Dievs prasa pienācīgus atgriešanās augļus. Bez tiem mūsu ticības apliecināšanai vārdos nav nekādas vērtības. Dievs ir spējīgs pamodināt patiesus ticīgos to vidū, kas nekad nav dzirdējuši Viņa Vārdu. “Neiedomājieties sacīt: Mums ir Ābrahāms par tēvu. Jo Es jums saku: Dievs no šiem akmeņiem var radīt Ābrahāmam bērnus.”
Dievam nav jārēķinās ar cilvēkiem, kas savā sirdī un dzīvē nav atgriezti. Viņš nekad neatbalstīs tos, kas dara netaisnību. “Bet cirvis kokiem jau pie saknes pielikts; un ikviens koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” (227)
Tie, kas cildina sludinātāju, izturoties nevērīgi pret taisnības darbiem, sniedz nepārprotamu liecību, ka ir atgriezušies pie sludinātāja un ne pie Dieva. Mēs jautājam: “Kas jūs mācījis izbēgt no nākamās dusmības?” Vai Dieva sūtītajā vēstī jūs sadzirdējāt Svētā Gara vai cilvēka balsi? Augļi rādīs, kāds ir koks.
Mūs nespēs attīrīt nekādas ārējās formas. Nekādi rituāli, ko izpildītu visdievbijīgākie cilvēki, nevar aizvietot Svētā Gara kristību. Dieva Garam jāveic darbs sirdī. Visi, kas nav piedzīvojuši tā atjaunojošo spēku, ir kā pelavas starp kviešiem. Mūsu Kungam rokā ir vēteklis, un Viņš pats pilnīgi iztīrīs klonu. Tiesas dienā Viņš ļaus atklāties atšķirībai starp tiem, kas kalpo Dievam, un tiem, kas nekalpo.
Visos, kas dzimuši no Dieva, atklāsies Kristus Gars. To vidū, kurus pārvalda Viņa Gars, nevar rasties nesaskaņas un strīdi. “Šķīstieties jūs, kas Kunga rīkus nesat!” Draudze reti kad ieņems augstāku stāvokli par to, kādā ir tās sludinātājs. Mums vajadzīgi atgriezušies sludinātāji un atgriezušies ļaudis. Gani, kas ir nomodā par dvēselēm kā tādi, kam būs jādod norēķins, ganāmpulku vadīs pa miera un svētuma ceļiem. Viņu sekmes šeit būs atbilstošas pašu izaugsmei žēlastībā un Patiesības atzīšanā. Kad paša skolotāja dvēsele, miesa un gars būs svētoti, viņš būs spējīgs pārliecināt arī citus par tādas svētošanās nepieciešamību.
Gadījuma rakstura runāšana par garīgām lietām un lūgšana pēc garīgām svētībām bez patiesa dvēseles izsalkuma un dzīvas ticības dos maz labuma. Pēc brīnumiem alkstošais pūlis, kas drūzmējās cieši ap Kristu, saskaroties ar Viņu, neizjuta dzīvo spēku. Bet, kad nelaimīgā un cietošā sieviete savā lielajā vajadzībā izstiepa roku un aizskāra Jēzus drēbju vīli, tā tika dziedināta. Viņa pieskārās ticībā. Kristus atsaucās šim pieskārienam un nolēma ar to sniegt mācību visiem (228) saviem sekotājiem līdz laika noslēgumam. Apzinādamies, ka no Viņa bija izgājis spēks, un pievērsdamies pūlim, Jēzus sacīja: “Kas manas drēbes aizskāris?” Pārsteigti par tādu jautājumu, Viņa mācekļi atbildēja: “Tu redzi, kā ļaudis Tev spiežas virsū, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”
