Mācītāja darba prieks un ikdiena

18. decembris, 2017

Intervēja: Tatjana Tomsone

Agris un Baiba, Līna un Kristaps Bērziņi ir mācītāja ģimene. Šķiet, ka viņi vienmēr smaida un savu darbu dara ar prieku. Kāpēc tā? Iepazīsimies ar viņiem tuvāk.
 
Lūdzu, pastāstiet, no kādām ģimenēm jūs nākat, kādi ir labākie bērnības un jaunības piedzīvojumi?
 
Agris: Mēs pateicamies Dievam par savām ģimenēm! Esmu pateicīgs par lielo žēlastību uzaugt ticīgā ģimenē, kurā par visu augstāk tika vērtēta dievbijība, savstarpēja mīlestība un kalpošana līdzcilvēkiem. Kā neatņemama ikdienas sastāvdaļa bija kopējie ģimenes rīta svētbrīži. Papus un mamma ikdienā bija aizņemti darbā, tādēļ jo īpaši atmiņā palikuši piektdienas vakari, kad visa ģimene sapulcējāmies kopā, lai uzsāktu "dusas dienu". To iesākām ar dziesmu, pateicāmies par Dieva svētībām, izlīgām, ja bija radusies kāda domstarpība, un aizlūdzām viens par otru. Sabata dienas – tās bija prieka, garīga piepildījuma un sadraudzības pārbagātas, bet neatceros, ka mēs ar brāli būtu bijuši bēdīgi par tik piepildītām svētku dienām, jo, piemēram, kamēr mamma ar papu dziedāja kora mēģinājumā, mēs ar brāli un citiem draugiem spēlējām paslēpes baznīcas pagalmā. Un kā lai nepiemin draudzes kora vakarus ar ticības piedzīvojumu līdzdalīšanu, sirsnīgo sadraudzību un, protams, garšīgo mielastu. Nenovērtējams ir tas iespaids, kāds palicis no bērnības un jaunības laika draudzes dedzības un vienotības gara!
 
Baiba: Manā ģimenē par Dievu nerunāja, bet klusi Tā meklējumi, tagad atskatoties atpakaļ, bija nojaušami. Vecmamma vakaros kaut ko pie sevis runāja, un mamma taujāta atbildēja: “Viņa lūdz Dieviņu..” “Kas Tas ir? Kur Viņš dzīvo?” bija jautājumi, uz kuriem dzīvē pašai nācās meklēt atbildes. Un kāda pateicība – “Viņš ir atrodams!”, “Viņš nav tālu nevienam no mums!” Viņš atbild uz bērnu lūgšanām un nereti arī caur bērnu uzticību atrod ceļu pie vecāku sirdīm! Kopš brīža, kad mamma aizmiga ar cerību uz augšāmcelšanos, Kristus atnākšanu gaidu vēl vairāk un ar lielāku atbildību pret tiem, kuriem vēl jātiek sapulcinātiem saskaņā ar apsolījumu no Jesajas 43:5. Mani labākie bērnības un jaunības piedzīvojumi noteikti saistās ar piedzīvojumiem plašajā sporta pasaulē, kā arī piedzīvojumiem, meklējot Patiesību!
 
Kad sapratāt, ka gribat savu dzīvi veidot, mīlot un klausot Dievam? 
 
Agris: Vērojot gan mājās, gan draudzē patiesi nodevušos Kristus sekotājus, arī mana lielākā vēlēšanās bija tikpat sirsnīgi un patiesi sekot Kristum visās lietās. Pusaudžu gados nodevu savu dzīvi Jēzum. Kristības man nebija kā kāds pagrieziens pilnīgi citā virzienā, bet gan sirsnīgāka "labas sirdsapziņas" izlūgšanās Dievam. Sapratu, ka man vairāk laika ir jāpavada kopā ar Jēzu, un tā es sāku pētīt Bībeli, ņemot palīgā vislabākos komentārus – Elenas Vaitas grāmatas "Ceļš pie Kristus", "Kristus līdzības", "Laikmetu ilgas". Tās mani tik ļoti iedvesmoja, ka pat, pārnākot mājās no skolas, tā vietā, lai sāktu pildīt mājas darbus, vispirms nodevos Bībeles studijām.
 
Baiba: Ja jūs pāršķirstītu manu dienasgrāmatu, kuru savā bērnībā uzcītīgi rakstīju, tad ik pa laikam atrastu krāšņi apzīmētas lapaspuses ar ierakstiem: “Šodien atdevu savu dzīvi Jēzum! No šodienas vēlos uzsākt jaunu dzīvi! Šodien nomiru vecajai dzīvei!” Tas bija skaistais bērnišķīgās uzticības laiks līdz vēl svētīgākam laikam, kurā sāku pati pētīt Bībeli un censties izprast, kāpēc ir vairākas baznīcas. Centos izmantot katru iespēju iepazīt Dievu vēl vairāk, dodoties uz gandrīz visu konfesiju dievkalpojumiem un svētdienas skolām, līdz dienai, kurā Dievs piepildīja Savu apsolījumu “Meklējiet, tad Jūs atradīsiet”. Izvēlējos turpmāk mācīties Bībeli draudzē, kurā Dieva baušļus neizmainīja. Savu sirds derību ar Jēzu noslēdzu 16 gadu vecumā. Tas nebija viegls laiks, bet ļoti svētīgs un vērtīgs!
 
Kā jūs iepazināties un kā varat raksturot savu ģimeni?
 
Agris: Sastapāmies draudzes ģimenē, kopīgi darbojoties jauniešu pasākumos. Kā vieni no spilgtākajiem brīžiem atmiņā palikuši plostu braucieni pa Salacu, ko organizēja Salacgrīvas jaunieši un nezin kāpēc dažus Rīgas jauniešus uzaicināja pievienoties. Aizbraukt uz Salacgrīvas pusi mani daudz nevajadzēja mudināt, jo reiz bērnībā, netālu no Salagrīvas, lauku mājās tika aizvadītas jaukākās brīvdienas. Tāpēc, iespējams, pašu pirmo reizi savu sieviņu ieraudzīju jau dvīņu ratiņos Salacgrīvas ielās :)
 
Tuvāk viens otru iepazinām, aktīvi piedaloties Baltijas jauniešu nometnes organizēšanā 1998.gada vasarā Salacgrīvā. Dažas nedēļas pēc šīs nometnes devos prom no Latvijas, lai uzsāktu mācības Austrijā. Šķiršanās no latviešu draugiem nebija viegla. Kontaktēšanās turpinājās vien caur vēstulēm, tik retu reizi varējām atļauties pa kādai telefona sarunai. Iesākumā devos prom ar domu pēc gada atgriezties, bet viens prombūtnes gads pārtapa piecos prombūtnes gados. Varētu teikt, ka tas bija pārdomu un pārbaudes laiks mūsu attiecībām, kad varējām daudz lūgt un ieklausīties Dieva domās par mūsu kopējo nākotni. Draudzība caur daudzām vēstuļu un īsziņu rindiņām uzziedēja kā skaists zieds, kas 2003.gada Ziemassvētkos Šveices kalna virsotnē tika apzīmogots ar saderināšanos. Pēdējais pusgads Austrijā paskrēja ātri, kārtojot teoloģijas semināra gala eksāmenus un gatavojoties laulībām, jo, atgriežoties mājās, pēc nepilnas nedēļas jau salaulājāmies.
 
Baiba: Mūsu ģimenes raksturojošais atslēgvārds ir “KOPĀ!” Kopā kalpot un kopā atpūsties; kopā lūgt un kopā pateikties; kopā priecāties un kopā raudāt!
 
Vai bez “KOPĀ” jums ir vēl kādi ģimenes moto?
 
Lai gan nākas atzīt ar tādu kā smaidu, raitajā dzīves ritmā par pamanāmu pavedienu ieviesies dzinulis "Nenokavē!". Tas attiecināms gan uz intensīvajām kalpošanām; pasākumu grafikiem draudzēs, skolās; līdzcilvēku palīdzēšanas situācijām; gan arī, lūkojoties pāri steidzīgajai ikdienai – nenokavēt sagatavošanos Jēzus atnākšanai. Nenokavēt pašu būtiskāko, nenokavēt apsolīto, nenokavēt arī tad, kad neplānotas situācijas izjauc visu rūpīgi saplānoto.
 
Kādi ir jūsu ģimenes svētki?
 
Katra došanās dabā, lai baudītu kopā būšanas prieku, ir sava veida svētki. Īpaši svētki ir ikgadējais brauciens pie draugiem Austrijā, Vācijā un Šveicē, kā arī Ceļa meklētāju nometnes kopā ar Ērgļu klubu un Lielās telts sanāksmes.
 
Jūs jau no paša sākuma bijāt un esat mācītāja ģimene? Kādi ir jūsu izaicinājumi, kādi prieki un kas īpašs piedzīvots, kalpojot draudzēs?
 
Baiba: Jā, apprecējāmies neilgu brīdi pēc mācītāja diploma iegūšanas, un jau drīzumā mūs aicināja kalpot Smiltenes un Valkas draudzē. Mans vislielākais izaicinājums šajā darbā ir pārcelšanās brīdis, mainot draudzes. Lielākais prieks – misijas darbs! Īpašākie piedzīvojumi – katrs brīdis, kurā varu ieraudzīt, kā Dievs pārveido cilvēku dzīves un ko Viņš iespēj caur vājiem un nespēcīgiem zemes bērniem. Pēdējos gados – kopīgās lūgšanas telefonkonferencēs.
 
Agris: Kalpojot cilvēku vajadzībām, jāatzīst, ka vēl daudz ir jāmācās. Viens no lielākiem izaicinājumiem - kā atrast visam laiku vai arī kā nepazaudēt laiku mazsvarīgās lietās, jo liekas, darāmā ir daudz vairāk nekā iespējams paveikt. Mana sirds gavilē par katra cilvēka vismazāko solīti pretī savam Glābējam, kaut tikai caur mazas meitenītes jautājumu pēc mājas grupiņas: “Kad būs nākamā reize?”
 
Kā jūsu meita un dēls skatās uz to, ka viņu tētis ir mācītājs? 
 
Pajautājot bērniem šo jautājumu, Līna atbild: "Normāli!", Kristaps atbildes vietā plati pasmaida. Šad tad Kristaps izsakās, ka arī gribētu kļūt par mācītāju. Mūsuprāt, bērni to vairāk uztver kā dzīvesveidu nevis kā profesiju. Kā lielu priekštiesību uzskatām lūgt par mūsu bērniem, viņu draugiem, viņu klasesbiedriem un skolotājiem, ar kuriem laika gaitā izveidojušās ļoti labas attiecības un sadarbība kā skolā, tā draudzē. Cenšamies atbalstīt savus bērnus, kā vien varam, tāpat kā viņi atbalsta mūs.
 
Zinu, ka jums ir liela interese par veselīgu dzīvesveidu. Kad tas sācies, cik, jūsuprāt, tas ir svarīgs apkārtējiem? 
 
Veselīgais dzīvesveids, mūsuprāt, nesākas kaut kad. Tā ir neatņemama ticības dzīves sastāvdaļa, un Bībele par to skaidri runā. Tā ir atbildība pret sevi un Dievu, bet, redzot arī citu cilvēku vajadzības un atvērtību, tas ir pāraudzis misijas degsmē. Tāpat kā Jēzus meklēja cilvēkus vajadzībās, tā arī šodien tos nav grūti atrast – cilvēki paši līdzdala aizlūgšanu vajadzības, kas visbiežāk saistās ar veselības problēmām.
 
Zinu, ka vadāt veselības klubus, izstādes. Pastāstiet par to tuvāk.
 
Tā ir mūsu sirdslieta. Veselības semināri, veselības klubiņi, Veselības dienas pilsētu mērogos, pieaugušo un bērnu Veselības izstādes – tās ir vietas, kurās mūsu Radītāju un Lielo Ārstu paaugstināt nav grūti. Šajā gadā Dievs iedrošināja biedrību “Latvijas Veselības Misija” jaunai pieredzei – piedalīties Eiropas izsludinātajos projektos un saņemt iespējas organizēt pasākumus kopā ar pašvaldību projektu vadītājiem par projektā apstiprinātajiem līdzekļiem. Esam pateicīgi atsaucīgajiem mediķiem, veselīga dzīvesveida entuziastiem un lūdzējiem lūgšanu telekonferencēs – šim darbam ir neizmērojama vērtība!
 
Kādā veidā, pēc jūsu domām, var mūsdienās uzrunāt cilvēkus? Kā var izmantot Ziemassvētku laiku šīm nolūkam?
 
Par patiesiem draugiem ir iespējams kļūt, ne tikai iežēlojoties par cilvēkiem, lūdzot par tiem, bet arī praktiski palīdzot viņu vajadzībās, ziedojot no sava dārgā laika.
 
Ziemassvētki var būt laiks, kurā pabūt kopā ne tikai ar saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem, lai kopā pateiktos par Dieva mīlestību, sūtot savu Dēlu pasaulē, bet tas var būt laiks, kurā padomāt par kādu, kurš jūtas vientuļš un atstāts. Uzdāvināt grāmatu, uzaicināt uz koncertu, dievkalpojumu vai vakariņām – tas varbūt neliekas daudz, bet kādam – spēks dzīvot tālāk! Galvenais saskatīt mazās izdevības.
 
Jūsu ģimenē vai draudzē ir kāda tradīcija, saistīta ar labdarību un citu iepriecināšanu šai svētku laikā?

Draudzes ikgadējie gada nogales pasākumi ietver gan ADRA pasākumus bērniem, pansionātu apmeklējumus, svētku veselības klubiņus, kā arī muzikālos pasākumus Madonas pilsētā. Piemēram, pagājušajā gadā 25. decembrī tikām uzaicināti izteikt savas ģimenes muzikālo sveicienu Madonas pilsētas iedzīvotājiem domes laukuma uzceltajā skatuvē. Paaicinājām palīgā Smiltenes Piedzīvojumu un Ceļa meklētājus, un interesanti, ka tieši šajā dienā pie mums viesojās mūsu ģimenes draugs Frederiks Pols, kurš pasākumu kuplināja ar uzrunu un Ziemassvētku dziesmu savā dzimtajā valodā. Tie bija brīnišķīgi svētki, radot svētkus citiem!
 
Kopš kalpojam Madonā un Ērgļos, par ģimenes tradīciju ir izveidojusies pateicības dāvaniņu gatavošana un dāvināšana mūsu draudzītēm, radiņiem, kaimiņiem, sadarbības partneriem, veselības klubiņu apmeklētājiem, draugiem. Ticam, ka, piemēram, tikko cepti sklandrauši kopā ar kādu grāmatu, kartīti vai mūzikas disku ziemas tumšajos vakaros cilvēku mājvietās vai darba vietās ienes gaišu prieku.
 
Ko jūs gribētu novēlēt citām ģimenēm un vispār visiem, kam rokās nonāks šis žurnāls?
 
Pāri visām dāvanām, dāvināsim šajās dienās viens otram kvalitatīvu, kopā pavadītu laiku un vienmēr ar pateicību atcerēsimies mūsu lielāko Dāvanu un labāko Draugu Jēzu! “Meklē savu prieku savā Kungā, tad Viņš Tev dos pēc kā tava sirds ilgojas.” /Ps.37:4/

Lasītākie raksti

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2018