Kā atšķirt savu paša balsi no Dieva balss
16. februāris, 2026 | Andris Pešelis
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Neviens cilvēks nezina, kas notiek otra cilvēka galvā. Lielākā daļa cilvēku savā galvā nedzird nekādas balsis; tie labi atšķir, ka balss viņu galvā pieder pašam. To var dēvēt arī par saprāta balsi, sirdsapziņas balsi vai iekšējo balsi. Normāli cilvēki domā ar iekšējās balss palīdzību, iekšēji artikulējot abstraktas idejas, analizējot situācijas, plānojot, ko sacīt vai darīt tālāk, izsakot klusās lūgšanas savā prātā. Ar lielu pārliecību var apgalvot, ka šī iekšējā balss nepieder Dievam. Šī balss pieder pašam.
Taču psihiatrijā ir zināmi gadījumi, kad cilvēkus moka iekšējās balsis galvā. Pacienti apgalvo, ka “dzird” balsis. Šīs balsis biedē, pavēl darīt dažādas lietas, iejaucas pa vidu domu pavedienam; var pat šķist, ka tās atskan no ārienes. Ja šādas balsis atkārtojas, tas nozīmē, ka ir laiks griezties pie ārstiem. Balsu dzirdēšana, halucinācijas vai maniakālas domas galvā ir pazīme vairākām nopietnām psihiskām saslimšanām.
Autentiska balss, kas pieder Dievam, dzirdamā formā ir pieminēta Bībelē, lai gan panti: “Tā saka tas Kungs…” neietver sevī paskaidrojumu, kā šī informācija ir tikusi uztverta. Bībeles autori šādi tikai konstatē informācijas izcelsmi. Turklāt Dieva balss, kā to atspoguļo Bībele, nav destruktīva. Tā brīdina, bet nebiedē. Tā pievērš uzmanību, bet nav uzmācīga. Dieva balsi var noraidīt, bet psihisko saslimšanu halucinācijas nerimstas pat ar lūgšanu palīdzību, jo to izcelsme ir paša cilvēka smadzeņu bojājumos.
Klusā balss
Tomēr vairāki ticīgi cilvēki apgalvo, ka ir dzirdējuši Dieva kluso balsi. Uzmanīgi uzklausot šīs liecības, var secināt:
- klusā balss (jeb klusā doma) tiešām ir klusa un neuzmācīga. Tā atskan īstajā brīdī, kad ir jāveic nozīmīgas izvēles. Šī balss nav apdullinoša, dusmīga vai šokējoša. Šī klusā balss ir kā dabisks turpinājums lūgšanās uzdotajiem jautājumiem. Tā neiejaucas pa vidu, ārpus konteksta. Dieva klusā balss ir iekšpus konteksta. Tā uzrunā maigi;
- Dieva klusā balss (jeb klusā doma) var brīdināt, bet tā nav negatīva. Dieva klusā balss nesatur citu cilvēku kritiku vai negatīvas ziņas par citiem. Ja “iekšējā balss” padara nervozu, nesaka neko pozitīvu, tikai satrauc, padara nospiestu un nomāc, tad šādai balsij var būt cits, pat medicīnisks, iemesls. Svētie Raksti liecina, ka pat tad, kad Dievs vēstīja kaut ko sliktu, Viņš vienmēr šo vēsti līdzsvaroja ar cerību;
- Dieva klusā balss (jeb klusā doma) iedrošina. Tā iedvesmo garu un dvēseli, atspirdzina pat kaulus. Dieva klusā balss atnes prieku ar domu, ka Dievs redz, dzird un ir klātesošs. Viņš zina tavas rūpes un par tevi rūpējas;
- Dieva klusā balss (jeb klusā doma) apstiprina to, ko apkārtējie saprot kā vislabāko risinājumu. Klusās balss nestā informācija var pat sakrist ar to, ko ir uztvēruši apkārtējie cilvēki, ar kuriem nākas kontaktēties visvairāk. Nav reti tie gadījumi, kad šādu (vai līdzīgu) kluso balsi ir “dzirdējuši” divi vai trīs. Kā rakstīts: “Katra lieta pamatojas uz liecību no divu vai triju liecinieku mutes.” (2. Kor. 13:1) Ja tava “klusā balss” ir tik atšķirīga no tā, ko citi saprot kā pareizu, vai dīvaina, tad būtu nepieciešams izvērtēt šīs “balss” patieso izcelsmi. Taču, ja tavu “kluso balsi” vai “kluso domu” apstiprina arī apkārtējie, īpaši pieredzējušie draudzes locekļi, tad var sacīt, ka šai “balsij” ir svars;
- Dieva klusā balss jeb “klusā doma” ir saskaņā ar Bībeli. Protams, arī citas “balsis” var paust kaut ko no Bībeles. Pat Endoras burves izsauktais Samuēla gars “runāja” it kā Bībeles pravietis, tomēr tas bija tik biedējoši, ka atņēma ķēniņam spēkus, un viņš nogāzās zemē (2. Sam. 28:15–20). Klusā balss ir saskaņā ar Rakstu principiem un apsolījumiem, nekad nerunājot tiem pretī. Dieva “klusā balss” neaizvieto Rakstus un netop arī par Rakstu skaidrotāju. Dieva “klusā balss” neveido doktrīnas vai kristieša uzvedības standartus Rakstu vietā. Visas “klusās balsis”, kuras nāk no Dieva, pakļaujas Svēto Rakstu mācībai. Tās saskan ar Rakstiem. Tās apstiprina esošos Rakstus un no tiem izrietošo kristīgo praksi.
Kā Dievs komunicē?
Dievs primāri runā caur Svētajiem Rakstiem. Tas notiek komunikācijā caur lūgšanu, lūgšanas laikā vai pēc lūgšanas. Dieva “klusā balss” atklāj Viņa raksturu. Tā uzrunā ar kaut ko personisku un tuvu. Te ir svarīgs personisko attiecību konteksts. Ne velti Rakstos ir stāstīts par staigāšanu Tā Kunga vaiga priekšā.
Dievs spēj komunicēt arī caur apkārtējiem cilvēkiem. Tas var notikt, piemēram, sarunas laikā ar citiem, dziedot dziesmu vai svētrunas laikā. Kaut kas noteiktā brīdī īpaši uzrunā. Tas ir kā “apgaismības brīdis”, kas iedrošina – tagad un šādi. Var gadīties, ka tu par kaut ko domā, par ko neviens cits nezina. Tu savā prātā risini kādu problēmu, kuru zina tikai Dievs; un tad pēkšņi nāk atbilde, par kuru tu saproti, ka tā domāta tev personiski un ir nākusi īstajā laikā un tev saprotamā veidā.
Dieva balss (jeb “klusā doma”) nes mierinājumu un prieku. Neskaidrības brīdī es varu būt apjucis neziņā, nedrošs, nemiera pilns. Taču, kad atskan šī Dieva “klusā balss”, tā atnes mieru, atspirdzinājumu un tādu kā laimes sajūtu, apziņu, ka te ir risinājums.
Dieva “klusā balss” mudina uz grēku nožēlu un grēku atstāšanu. Tā nav uzmācīga, drūma, ar negatīvu noskaņojumu vai vainas sajūtu. Nē! Tā mudina uz atbrīvošanu: “Te ir brīvība!”; “Te ir tas labais ceļš, staigā pa to!”
Dieva “kluso balsi” var sadzirdēt, kad notiek tā sauktā apstākļu sakritība. Tie var būt zīmīgi notikumi, bez kuriem šo “kluso balsi” nesadzirdētu. Dievs tad pārliecina nevis ar kaut ko jaunu, bet gan ar jau zināmo, no kā tu iepriekš vēlējies izvairīties vai ko ignorēji. Tad pienāk brīdis, kad apstākļi tevi nostāda fakta priekšā un tu beidzot “sadzirdi”, ko tev “saka” Dievs.
Vēl viens svarīgs faktors ir vēlēšanās “dzirdēt” Dieva balsi. Daudzi apgalvo, ka nekad to nav dzirdējuši, lai gan ir vēlējušies. Te ir svarīgi apzināties, kas tiek sagaidīts no šādas Dieva “klusās balss”. Var sanākt, ka cilvēks “nedzird” šo “balsi” tādēļ, ka pie sevis ir iedomājies veidu, kā tai būtu jāskan, lai to noturētu par Dieva balsi. Ja tas nenotiek tādā veidā, kādā cilvēks to bija iedomājies, seko vilšanās. Tomēr šeit ir svarīgi lūkoties tālāk un augstāk. Var gadīties, ka Dievs ir runājis ne reizi vien, bet cilvēks to pat nav uztvēris kā Dieva balsi. Dieva balss saklausīšana ir ciešā saiknē ar vēlēšanos Viņam paklausīt. Ja esmu stūrgalvīgi pretojies Dieva Vārdam, tad kāda Dievam būtu nepieciešamība kaut kā īpaši mani uzrunāt, pārliecināt vai pierunāt? Kāda ir garantija, ka es šo “kluso balsi” savas attieksmes dēļ nenoraidu tieši tāpat, kā noraidu skaidro Dieva Vārdu? Te šīs lietas ir savstarpēji saistītas.
Staigāšana garā ir kristīgais dzīvesveids, kad cilvēks dzīvo dzīvi, darot visu pastāvīgā komunikācijā ar Dievu. Tā ir sevis noskaņošana saklausīt šo īpašo Dieva “kluso balsi” caur ļoti daudzām lietām visapkārt, ne tikai kā “kluso domu” galvā. Tas ir īpašais skatiens, kā uzlūkot apkārtējo pasauli – dabu, cilvēkus un apstākļus –, kas palīdz sazīmēt Dieva klātbūtni. To vingrinot, var pēkšņi atklāt, ka Dieva “klusā balss” nemaz nav tik klusa vai reta. Ir tikai jānoskaņo sevi uz atbilstošā “viļņa”, vingrinoties to uztvert.