Meitēns ar redzamām, pakausī pulsējošām smadzenītēm

24. decembris, 2017 | Ilona Noriete

Šī gada jūnijā divās avīzēs (“Tautas Veselības Avīze” latviešu un krievu valodā) tika publicēts žurnālistes Ilonas Norietes raksts par Mārītes un Edgara Lipsku meitiņas Elīzas saslimšanu un atveseļošanos. Piedāvājam iepazīties ar šo rakstu.
 
Četrgadīgā Elīza attīstās un ir gan aktīva, gan dzīvespriecīga, teju kā ikviens viņas vienaudzis. Tomēr ir lietas, ko viņa nevar atļauties, teiksim, regulāri apmeklēt bērnudārzu. Tas tamdēļ, ka pirms gada viņa smagi saslima, un, lai bērns izdzīvotu, viņai nācās veikt operāciju, kuras laikā pakausī tikai izņemta paprāva kaula daļa. Ārsti mēģināja šajā vietā ielikt kaula aizstājēju, taču tas tomēr neizdevās, un pēc neilga laika aizstājējs bija jāņem ārā.
 
Šobrīd Elīziņai, kā viņu mīļi dēvē vecāki, uz pakauša ir vien plāna ādas kārtiņa, zem kuras labi saskatāmas pulsējošas smadzenes. Vēl vienai operācijai, kas, iespējams, nesīs tādu pašu negatīvu rezultātu, vecāki nav gatavi. Viņi konsultējušies arī pie ārzemju speciālistiem, kas teikuši, ka, iespējams, varētu palīdzēt titāna vai platīna „ielāps”, bet Latvijā par valsts līdzekļiem tādu neviens neliks, līdz ar to tas no ģimenes prasītu prāvus izdevumus. To Elīzas vecāki vismaz pašlaik nespēj atļauties un arī nav pārliecināti, vai to vajadzētu darīt. Meitas atveseļošanos viņi ielikuši Dieva rokās, jo, kā viņiem teicis kāds ārzemju ārsts, kurš tāpat kā Elīzas vecāki ir ticīgs cilvēks, bērnam augot, kauliņi var izstiepties, satuvināties un palēnām aizsegt brīvo vietu. Kā vēsta Bībele, Dievam nekas nav neiespējams.  
 
Smagais ceļš līdz diagnozei
 
„Līdz trīs gadu sasniegšanai Elīza attīstījās atbilstoši savam vecumam un ne ar ko nopietnu nebija slimojusi,” stāsta viņas mamma Mārīte Lipska, pēc izglītības pedagoģe, šobrīd Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienības Bērnu un sieviešu kalpošanas nodaļu vadītāja.
 
„Pērnā gada janvārī mums piezvanīja no bērnudārza un teica, ka Elīzai ir temperatūra un vajagot pēc viņas atnākt. Tad vēl nezinājām, ka līdz slimības diagnozes noteikšanai paies divi mēneši. Pārnākot no bērnudārza, izmērījām temperatūru, tā bija ap 38,5 grādiem, iedevām zāles, lai to nodzītu. Nekādu citu izteiktu simptomu nebija – tikai temperatūra. Vēl Elīza ļoti gribēja gulēt, viņai nebija arī apetītes.  Pēc kāda laika temperatūra pacēlās no jauna – līdz pat 39 grādiem. Meitas saslimšana sakrita ar vīrusu un gripas laiku, tāpēc domājām, ka viss saistīts ar to. Divas nedēļas temperatūra lēkāja – reizumis tās praktiski nebija, bet tad atkal tā pēkšņi draudīgi paaugstinājās, kas situāciju padarīja neizprotamu.
 
Nonācām slimnīcā, Elīzai paņēma analīzes uz vīrusiem, taču nekas tāds neapstiprinājās, un mūs palaida mājās. Temperatūra vairs nekāpa augstāk par 38 grādiem, bet viņai bija izteikti slikta ēstgriba. Labi, ka vismaz vēlējās dzert. Stāvoklis kļuva ļoti neskaidrs – redzējām, ka bērns nav vesels, nejūtas labi, bet neviens nevarēja pateikt, kas viņai kaiš. Mēs kā kristieši savus pārdzīvojumus uzticējām Dievam. Kā mācīts Bībelē, arī Elīzai bija svaidīšana ar eļļu, tāpat draudzes locekļi īpaši aizlūdza par Elīzu. Mēs paļāvāmies uz Dievu, lai šajās neskaidrajās draudīguma stundās Viņš mūs vada un mums palīdz.
 
Kādā pēcpusdienā Elīzai bija izteikts vājums, ģimenes ārste ieteica saukt ātro palīdzību. Tā arī izdarījām un nokļuvām Bērnu slimnīcas uzņemšanā. Tur mūs nosūtīja pie tiešās pieejamības pediatra. Paņēma analīzes uz cukuru, viss normas robežās, bet bērns ir vājš. Pēc mana lūguma veica vēl dažas analīzes, bet arī tās neko īpašu neuzrādīja, taču es redzēju, ka Elīza nejūtas labi, viņai bija arī kāju vājums. Pediatre mums teica, ka slimnīca esot pilna ar gripas slimniekiem, vajagot braukt mājās, labi sadzerties (kaut gan viņa visu laiku labi dzēra), un varbūt būšot labi. Ja nē, tad lai braucot atkal pie viņiem. Tā arī devāmies uz mājām.
 
Nākamajā dienā Elīza nevarēja vairs pati izkāpt no gultas un nespēja patstāvīgi nostāties uz kājām. Tad sapratu, ka steidzīgi jādodas atpakaļ uz slimnīcu. Tā nokļuvām slimnīcas Observācijas nodaļā. Man jau bija radušās aizdomas, ka ir jāpārbauda galva, bet neirologs gribēja vispirms izslēgt visu citu, galvas pārbaudi atstājot kā pēdējo. Visbeidzot neirologs izlēma, ka tā nebūs viņa sfēra, un mūs pārsūtīja uz Infektoloģijas nodaļu.
 
Nākamajā dienā nekādu uzlabojumu nemanīja, Elīzai bija muskuļu vājums, nespēks. Atkal tiek saukts neirologs, kurš atnāk vien vakarpusē un beidzot piekrīt, ka vajag veikt magnētisko rezonansi. Tā bija piektdiena, magnētisko rezonansi mums apsolīja tikai pirmdien. No Infektoloģijas nodaļas mūs pārveda uz Neiroķirurģijas nodaļu. Brīvdienās Elīzai parādījās stipras galvassāpes, vemšana, naktī nācās saukt ārstu. Te nu bija vainojama Elīzas uzturēšanās Infektoloģijas nodaļā, kur tika saķerts Rota vīruss, un mēs atkal nokļuvām šajā nodaļā.”
 
Vainu atrod galvā
 
„Tā kā Elīzai temperatūras vairs nebija un arī vemšana bija rimusies, tad pirmdien tomēr tika veikta magnētiskā rezonanse,” savu stāstījumu turpina viņas mamma Mārīte Lipska. „Rezultātā atklājās, ka Elīzai galvā ir infekcija, kas jau radījusi abscesu jeb strutu sakopojumu. Bija skartas mazās smadzenītes, kālab arī Elīzu pārņēma muskuļu vājums, kas izpaudās kāju nestabilitātē. Ārstu secinājums bija nepārprotams – ir nepieciešama steidzīga operācija, bet, tā kā Elīzu skāris Rota vīruss, to nācās atlikt. Elīzai jau pastāvīgi sāpēja galva, viņa vairs necēlās augšā, tikai gulēja, pat sēdēt vairs nebija spēka. Tika noteikts, ka pēc trim dienām, kaut arī vēl būs pozitīvs rādītājs uz Rota vīrusu, ir obligāti jāveic operācija.
 
Es lūdzu Dievu, kaut meitiņa pirms operācijas varētu sajusties labāk. Un tieši pusstundu pirms tās viņa pati piecēlās gultiņā sēdus un bija ļoti smaidīga. Redzēju, ka viņa vismaz tajos mirkļos ir nomierinājusies.”
 
Izglābšanās pēdējā brīdī
 
Par tālāko Mārīte Lipska stāsta: „Notika operācija, kas bija diezgan dramatiska, jo strutu perēklis bija skāris asinsvadu. Operācijas gaitā Elīza zaudēja daudz asiņu, bija nepieciešama asins pārliešana. Faktiski Elīza tika izglābta pēdējā brīdī – ja vēl kādu dienu operācija tiktu novilcināta, pat bail iedomāties, kā tas viss varētu beigties.
 
Pēc operācijas Elīza piecas dienas pavadīja reanimācijā, bija gandrīz pilnīgi guļoša. Pēc tam viņu pārveda uz nodaļu. Tikai tagad aptvērām, kādas izmaiņas pēc operācijas ir notikušas. Elīza vairs nespēja patstāvīgi sēdēt, par staigāšanu nemaz nerunājot. Labā roka viņai bija izteikti vāja un neklausīga, Elīzai bija nopietni līdzsvara un kustību traucējumi, valoda kļuvusi lēnāka, viena actiņa bija sākusi šķielēt, arī redze bija pasliktinājusies. Radusies arī emocionāla nestabilitāte. Taču, paldies Dievam, viņa bija pie pilnas saprašanas un spēja kontaktēties.
 
Šīs pārmaiņas nebija viegli pieņemt, mūs pārņēma liela neziņa, kā būs tālāk, bet turpinājām uzticēties Dievam. Elīza pati ļoti emocionāli uztvēra visu ar viņu notikušo, jo nespēja vairs darīt to, ko jau bija mācējusi. Ārsti gan bilda, ka varētu būt kādi uzlabojumi pēc diviem gadiem.  Turpinājām uzticēt visas lietas Dievam un lūgt Viņa žēlastību, lai Elīziņa atkal atgūst prieku un kustības.”
 
Ar rehabilitāciju vien nepietika
 
Pēc operācijas Elīzai bija iespēja iziet trīs rehabilitācijas kursus, kuru laikā viņa pamazām atguva zaudētās spējas. Tā pusgada laikā Elīza jau patstāvīgi nostājās uz savām kājām un šobrīd jau pat skrien.
 
„Bet ar to viss nebeidzās,” atzīst Elīzas mamma. „Tad, kad Elīzu operēja, nācās izņemt ārā diezgan lielu kaula daļu (apmēram 3x3 centimetri), kuru nevarēja saglabāt, jo tā bija infekcijas skarta. Pagājušā gada rudenī, tā kā Elīzas veselības stāvoklis bija uzlabojies, plānoja taisīt operāciju un slēgt kaula defektu ar plastikas implantu. Pēc pirmās operācijas Elīzai tajā vietā, kur nebija kaula, krājās lieks šķidrums, tāpēc ap galvu bija jānēsā elastīgā saite. Ārsti uzskatīja, ka operācija nebūs sarežģīta un defekta vieta tiks slēgta. Bet viss tik vienkārši gan nenotika, jo organisms implantu nepieņēma. Ja tas tiktu ievietots citviet uz galvas, iespējams, būtu savādāk, bet tieši tajā vietā uz pakauša implants īsti nepieguļ – laikam spiediens uz ādu to atgrūž atpakaļ. Rezultātā tas bija jāņem ārā. Radās visādas dzīšanas problēmas, analīzes uzrādīja infekcijas pazīmes, rezultātā četru mēnešu laikā bija jāveic kopumā trīs lielākas un viena neliela operācija. Un viss vienā un tajā pašā vietā. Šobrīd mēs esam bez implanta.
 
Ādiņa bija palikusi pavisam plāna, pēdējo reizi, kad šuva, neiroķirurgs jau teica, ka, ja vēl vienu reizi vajadzētu iejaukties, viņš vairs nevarētu palīdzēt, jo tad jau būtu nepieciešama ādas pārstādīšana.
 
Pateicība Dievam, ka Viņš palīdzēja Elīziņai visu viegli pārciest, ka pēc katras operācijas viņa ļoti labi atguvās un nebija nekādu nelabumu vai temperatūras izmaiņu.
 
Pēc šīm atkārtotajām operācijām Elīzai galvā šobrīd vairs nekrājas liekais šķidrums un nav ap galvu jānēsā elastīgā saite. Nesen bijām uz magnētisko rezonansi, kur konstatēja, ka nekas slikts galvā nav veidojies.”
 
Elīzas stāsts vēl nav beidzies, jo kaula defekta vieta nav slēgta un zem ādas pakausī uzreiz pulsē smadzenītes, tāpēc ir ne pa jokam jāuzmanās, lai tā vieta būtu pasargāta. Ja meitēns ir līdzās vecākiem, viņi savu atvasīti var pasargāt, bet bērni ir aktīvi kā ūdenszāles, negribot var izdarīt kādas straujas kustības vai kā citādi savainot Elīzu ar asiem priekšmetiem.
 
Visu ieliek Dieva rokās
 
„Tas, ka Elīza ir dzīva, jau vien ir Dieva brīnums,” atzīst viņas mamma. „Jo ceļš līdz diagnozes noteikšanai bija ļoti ilgs. Neviens nezināja, ka problēma sakņojas galvā un cik tas ir nopietni. Mums parasti draudzē ir tā – ja kādam ir likstas ar veselību, sekojot Bībelei, pieaicina draudzes vecajos un svaida slimo ar eļļu. Mēs to tā arī darījām, visu šo visu situāciju nolikām Tā Kunga rokās, un ienāca pilnīgs miers, ka nekas slikts ar Elīzu nevar notikt. Arī kad biju slimnīcā, kad tikām sūtīti no viena speciālista pie otra, visā tajā es redzēju Dieva vadību – mums bija jānokļūst tieši pie tiem ārstiem, bija jāuzturas tieši tajā palātā. Kaut arī mēs atradāmies ļoti sarežģītā stāvoklī, Dievs varēja mani izlietot, lai palīdzēt kādai citai mammai, kurai arī bija grūti. Es palīdzēju viņai paskatīties uz viņas bērnu un situāciju Dieva acīm. Vienai māmiņai, kurai arī bija grūti un smagi, biju pat noorganizējusi tikšanos ar mācītāju. Tolaik man pašai bija smagi, bet es vēl spēju domāt par citiem. Tā teikt – ļaut, lai Dievs mani lieto.
 
Elīzītes vienkārši varēja nebūt, pats ķirurgs teica, ka viņš nebija gatavs tik dramatiskai operācijai. Paldies Dievam, tika apstādināta asiņošana, perēklis tika likvidēts. Kaut arī viņa zaudēja spējas gan staigāt, gan sēdēt un ar to nebija viegli uzreiz aprast un vispār saprast, kas notiek, Dievs pakārtoja visus apstākļus, viss bija visur īstajā laikā.
 
Mēs ar vīru esam kristieši jau sen, mums ir daudz draugu, visi par mums lūdza un turpina to darīt. Uzskatu, ka bez viņu atbalsta mēs diez vai tik viegli un labi tiktu tam visam pāri. Vienu brīdi es mulsi domāju, kā Dievs pieļauj tādas lietas! Un tad man prātā nāca Bībeles pants – Pāvila vēstulē romiešiem teikts: „Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu.” Tas mani nomierināja. Tev nav jāmeklē, kāpēc. Jo visā šajā situācijā mēs esam ieguvēji.
 
Mēs no sirds pateicamies visiem, kas par mums ir lūguši un turpina to darīt, jo viss vēl nav atrisinājies līdz galam. Mēs, vecāki, gribam saprast, kā mums vispareizāk rīkoties, lai nenodarītu pāri savam bērniņam. Mēs ticam tam, ka Dievam nekas nav neiespējams. Un ticam, ka Dievs zina, kā ir labāk. Reizēm mums kāda ķibele, kāda problēma nāk par labu. Un tie cilvēki, kuri ir nopietni slimi vai kurus skārušas dažādas likstas, ir kā svētība pārējiem, jo viņi paskatās uz daudzām lietām ar citām acīm. Un arī pasauli sāk uztvert citādāk, izsver, kas ir īstās vērtības dzīvē.
 
Kad ar Elīzīti bijām slimnīcā, atradāmies kopā ar bērniņiem, kuriem bija onkoloģiskas saslimšanas. Tu redzi, ka tas bērniņš ir galīgi izdilis, viņš staigā ar sistēmu no viena nodaļas gala līdz otram, viņš ir vājš, viņš ir izmisumā. Actiņas sagājušas greizi, viņš knapi kustas. Liekas, ka viņam vispār nav cerības. Tad nodomāju: paldies Dievam, ka mums ir vēl tā! Ka mums nav vēl sliktāk. Jādzīvo un jāpriecājas par dzīvi tādu, kāda tā ir. Pozitīvismu vajag saglabāt jebkuros apstākļos. Es zinu guļošus cilvēkus, kuri viens otrs ir pozitīvāks nekā staigājošie un skrienošie.
 
Ar šo stāstu mēs gribam pagodināt Dievu un izcelt to, cik Viņš ir bijis visspēcīgs visā šajā situācijā, kādus brīnumus Viņš darījis Elīzītes dzīvē. Neraugoties uz visu, kam viņa gada laikā izgājusi cauri, viņa ir pozitīvas iedvesmas pārņemta.”
 
Vecāki vēlas saprast, kā sadzīvot ar šo kaula defekta problēmu un pieņemt nākotnē pareizu lēmumu: vai vajag vēl mēģināt iejaukties un likt implantu, vai tomēr uzticēties, ka, bērnam augot, viss tā sarētosies, ka izveidosies aizsargsieniņa un kauli satuvosies. Bet šobrīd pats galvenais, ka Elīza, neskatoties uz visu pārdzīvoto, atkal ir dzīvespriecīga meitene, kura ir atguvusi spējas staigāt. Jau tas vien ir liels Dieva brīnums!
 
Ilona Noriete
 

Vecāki būs pateicīgi, ja turpināsiet lūgt par Elīzas fizisko, psihisko un emocionālo attīstību. Šobrīd vēl joprojām operācijas vietā āda nav nostabilizējusies, rodas jaunas kreveles, jo ādiņa ir ļoti plāna. Janvārī būs jāpieņem lēmums, vai vajag implantu likt vēlreiz vai nē.