Kā man zināt to, ka esmu saņēmis Dieva aicinājumu?

29. janvāris, 2018 | Andris Pešelis

Šo jautājumu esmu dzirdējis no jauniešiem, kad man ir bijusi saruna par kalpošanu draudzē un misijā. Jaunieši apzinās, ka tas ir svarīgi, īpaši gala laika kontekstā, taču ir piesardzīgi, sakot: “Ja Dievs mani aicinās… kā Viņš gribēs… lai notiek Dieva prāts…”
 
Piesardzība ir svarīga, lai nesajauktu savu paša “es” ar Dieva aicinājumu. Taču Dieva aicinājuma forma dažkārt (bieži vien) nesakrīt ar to, kā mēs, cilvēki, to iedomājamies.
 
Vistipiskākā forma, kā cilvēki iztēlojas Dieva aicinājumu, ir lasīta Bībelē, kur aicina sentēvus, praviešus, kā aicināja Mozu, Jeremiju, apustuļus. Lasot Bībeli, viss šajā jautājumā top skaidrs – te ir pozitīvais varonis, kuru ir aicinājis Dievs, tādēļ tam ir autoritāte.
 
Dzīvē bieži notiek citādi. Dieva aicinājums mūsdienās reti kad notiek tik dramatiskā formā, kā tas ir aprakstīts Bībelē. Mēs nevaram cerēt uz balsi “no Debesīm” vai vīzijām “no augšienes”. Ja kāds pie mums nāk ar šādām pilnvarām, ka esot Dieva aicināts pravietis, tad visnotaļ top skaidrs, ka te ir darīšana ar problēmu. Ik pa reizei ir nācies sastapt pašpasludinātus praviešus, kuri apgalvo, ka esot sūtīti no Dieva, bet tādi tie nav un izrādās tikai viltvārži.
 
Tad kā notiek Dieva aicinājums? Lai būtu pavisam droši, tad jāsaprot, ka ikviens tiek aicināts. To mēs lasām kaut vai Mt. 11:28-30, 28:19-20, kur skan Kristus aicinājums uz māceklību. Vairākkārtīgi Rakstos ir uzsvērts, ka ikviens, kurš ir pieņēmis Kristu par savu Kungu, ir aicināts no tumsas gaismā. “Jūs esat pasaules gaišums. Jūs esat zemes sāls.” Izredzētība ir atsaukšanās uz Kristus aicinājumu, un tie top par Dieva bērniem.
 
Par šo izredzētību vairākumam ir skaidrs, bet jautājums ir par individuālo izredzētību kādā noteiktā kalpošanā, piemēram, kļūt par mācītāju, misionāru, skolotāju vai draudzkopi. Šeit Dieva aicinājums iet caur baznīcas organizāciju. Draudzē aicinātājs var būt gan vietējās draudzes mācītājs vai draudzes vecākais, vai padome. Ja kalpošana ir augstākā līmenī, tad aicinātājs ir draudžu savienības prezidents (bīskaps) vai savienības padome. Dievs izmanto organizācijas struktūras aicinājumam uz kādu noteiktu kalpošanas formu (skat. Apd. 6:6; 1. Tim. 4:14; Titus 1:5).
 
Aicinājumu var pieņemt, gan arī noraidīt. Derīgums aicinājumam ir individuāls, kam ir nepieciešams iekšēji piekrist, jo aicinājums ir uz ilgtermiņa nodošanos kādam noteiktam uzdevumam. Aicinājumu var noraidīt, un tad tas vairs netraucē. Taču, ja cilvēks par šo aicinājumu iekšēji ir domājis, lūdzis Dievu un šim aicinājumam vēlas atbilst, tad nav robežu šāda cilvēka derīgumam noteiktajā kalpošanas formā. Dažkārt cilvēks lūdz Dievu vēl un vēl par kaut ko, taču iekšēji tas izjūt aicinājumu ne tikai lūgt, bet arī rīkoties atbilstoši savai lūgšanai. Piemēram, ne tikai aizlūgt par kādu cilvēku, bet arī personiski rīkoties, lai šo cilvēku glābtu. Tad tas ir tiešs Dieva aicinājums, kurš nepaliek neievērots draudzes organizācijā, un šis cilvēks saņem vadošo brāļu aicinājumu kalpošanā.
 
Andris Pešelis
LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2019