Ar pusaudžiem un draudzi

19. februāris, 2018

Intervēja Tatjana Tomsone.
 
Naukšēni. Vai zināt, kur tas ir? Par Rūjienu noteikti esat dzirdējuši. Naukšēni ir gandrīz blakus. Grūti ir iedomāties Naukšēnu adventistu grupu bez Armīna Seņkāna. Iepazīsimies ar viņu!
 
Tā nu ir sanācis, ka mēs vispirms iepazināmies caur sociāliem tikliem. Vai tu novērtē tās iespējas, ko dod internets?
 
Brīvajos brīžos sociālajos tīklos ieeju, lai ievietotu kādu man interesējošu publikāciju, sazinātos ar paziņām, radiem, draugiem, darba kolēģiem un pat svešiem cilvēkiem. Interešu izglītība, politika, hobiji un, protams, arī ticības jautājumi mani interesē, un internets ir vide, kur ātri to var atrast.
 
Kad bijām ciemos jūsu draudzē Naukšēnos, uzzināju, ka tu tur esi draudzes vecākais, kurš kādu laiku pilda arī mācītāja pienākumus.
 
Mācītāja pienākumus nepildu, tas ir par stipru teikts. Mācītājam es īsti nebūtu piemērots manu īpašību un zināšanu trūkuma dēļ. Tiesa gan, svētrunas nākas gatavot gandrīz katru reizi, taču cenšos dažādot pieejas – dažreiz tās izvēršas kā liecību dievkalpojums, dažreiz tā lielā mērā ir diskusija. Vienmēr nedēļas laikā lūdzu, ko Kungs vēlas teikt draudzei, un atbilde nāk, visbiežāk caur Bībeles lasīšanu, iedvesmotu domu vai kādu notikumu.
 
Rūjienas draudzes kodols nu jau pāris gadu desmitus ir no Naukšēnu pagastā dzīvojošiem. Esam trīs draudzes vecākie, es, Dzintars Hincenbergs, kurš vada grupu Nurmos, un Sandra Upīte no Rūjienas pilsētas. Ceru, ka drīz abās grupās mums varēs kalpot savs mācītājs, pagaidām iespēju robežās kalpo mācītājs Modris Lapa.
 
Pastāsti, lūdzu, par sevi.
 
Dzimis esmu 1961.g. Valmierā, līdz 18 gadu vecumam dzīvoju Burtniekos, mācījos Mazsalacas vidusskolā, tad Latvijas lauksaimniecības akadēmijā pārtikas tehnologos. Manī ir kaut kas no latgaļiem un poļiem, kaut kas no Malēnijas latviešu zemnieku un saimnieku sajaukuma. Radinieki zināja stāstīt, ka kāds no senākiem poļu radiem ir bijis padomnieks karalim un zvaigžņu pētnieks-filozofs. Vidusskolā ar teleskopu ilgi pētīju zvaigžņoto debesi un lasīju grāmatas par filozofiju un psiholoģiju.
 
Kāds bija tavs ceļš pie Dieva?
 
Filozofiskas dabas jautājumi sāka rasties vidusskolas laikā, taču bioloģijas skolotājs mācēja iestāstīt, ka dzīvība attīstījusies uz mūsu planētas sakarā ar labvēlīgu vairāku faktoru sakritību, nejaušu mutāciju un vides ietekmē. Cik liels bija mans šoks, kad pēc kādiem 10 gadiem kādā no Mazsalacas vidusskolas salidojumiem uzzināju, ka viņš ir kristietis! Augstskolas laikā spīdēju ar filozofijas zināšanām, man tiešām patika loģiski domāt. Populārais un vienīgais pareizais uzskats marksistiski-ļeņiniskajā ideoloģijā toreiz bija: pasauli var izzināt. Es par to daudz domāju, par Universu, par matēriju, par mums vēl nezināmo. Pasniedzējai apgalvoju, ka pasauli izzināt pilnībā nekad cilvēki nespēs, tā nu biju ideālists…
 
Studiju laikā biju tāds dīvainis,– staigāju gariem soļiem, paīsās trubenēs, daudz lasīju un domāju. Interesējos par jogu, dzen budismu, Dao, ķīniešu meditāciju kustībā Tai-Czi. Kristietība man nebija pievilcīga, jo asociējās ar vecu, salīkušu tantiņu drūmajām sejām un pamatīgiem, naiviem uzskatiem par kaut kādu pasaku tēlu Jēzu…
 
Augstskolā satuvinājos ar savas grupas studiju biedreni Ināru, tūlīt pēc studijām, 1984.g. apprecējāmies. Sākās darba gadi Tērvetes kolhozā, tad Talsu pusē, Valdgalē. Visu laiku nelika mierā jautājumi – kāpēc tad kosmoss ne sevišķi izskatās pēc haotiska lielā sprādziena, bet ir tik ļoti skaists? Kas ir tās pārdabiskās lietas, ko mēs, cilvēki, nespējam izskaidrot, piemēram, pareģojumus? Kāpēc cilvēkam visi orgāni tik mērķtiecīgi darbojas, viens otru papildinot un uzturot, kā tad sirds tā pakāpeniski tūkstošu gadu laikā varēja izveidoties krūšu kurvī? Man patika loģiski spriest. 1988.g. jauna darba piedāvājuma rezultātā nokļuvām Naukšēnos. Joprojām biju meklējumos un sāku interesēties par Rēriha darbiem un dievturību. Šad un tad braucu uz Rīgu, uz retumu un rokrakstu bibliotēku, lai studētu Rēriha idejas, vakarā ar pēdējo autobusu vai vilcienu devos mājās. Pienāca juku laiki, 1989., 1990.g. algas bija ap 1000 rubļu, bet nopirkt neko lāgā nevarēja, tādā izdzīvošanas režīmā nācās eksistēt. Visi laukos un pilsētās degām par Latviju. 1991.g. janvārī kopā ar citiem naukšēniešiem devos uz barikādēm. Tai dienā, pirms došanās uz barikādēm, dzīvoklī pārdabiskā veidā gaisā peldēja mana ģīmetne kā negatīvs foto, tomēr tas mani neatturēja no braukšanas uz Rīgu. Visu ceļu domāju, kas tas bija? Mans liktenis? Man tūlīt būtu 30, bet esmu dzīvības un nāves priekšā. Mājās divi mazi puikas un sieva. Tobrīd ļoti asi sajutu tādu eksistenciālu jautājumu: “Kas ir cilvēks?” Vai tiešām nejaušība, vai tomēr ir kaut kas vairāk? Viss 1991. gads bija ļoti nemierīgs, sarežģīts, pārbaudījumiem pilns. Personīgā vērtību sistēma, kuru biju guvis dzīves gaitā, gruva.
 
Tad kādu dienu paziņa piedāvāja nopirkt Bībeli par 25 rubļiem. Labi, domāju, nopirkšu. Kādu svētdienu ar sievu aizbraucām uz Mazsalacas luterāņu baznīcu, jo tur kalpoja sabiedrībā populārais dziedošais luterāņu mācītājs Kaspars Dimiters. Patika viņa domu gājieni, balss intonācija, inteliģence un harizma. Man ar sievu vienkārši patika Dimitera runa un dziesmas, taču regulāri nebraucām, jo svētdienās bieži bija dažādi mājas pienākumi, veļas tūres un citas svarīgas lietas. Bībeli lasot, to uztvēru kā senu vēstures liecību grāmatu ar teiku un pasaku elementiem. Jaunā derība bija kaut kāds mudžeklis, neskaidri evaņģēliji, kuriem īsti neuzticējos.
 
1992.g. pavasarī Naukšēnos pamanīju afišu ar aicinājumu uz Bībeles izpētes semināru, kuru organizēja Inta un Uldis Priedes no Rūjienas adventistu draudzes. Kad pirmo reizi aizgāju uz semināru, sākās traki notikumi: nākošā dienā pamatīgi sastrīdējos ar sievu. Darbā durvīs pamanīju pārdabisku, sarkanu cilvēka siluetu, pēc dažām stundām pašaizdegšanās ugunsgrēkā nodega daļa no iesala ceha… Tagad saprotu, kas tas bija, mani tā vienkārši dēmonu armija negribēja palaist pie Dieva, jo pirms tam vairākas reizes biju kontaktējies ar ekstrasensiem, ar sirdi un prātu biju viņu nometnes dalībnieks.
 
Neskatoties uz notikumiem, nākošajā reizē aicināju arī sievu. Saruna bija kā cīņa, bija jautājumi – vai tas nav kārtējais novirziens? Taču kaut kā mūsu prātos nobrieda drosme tomēr iet uz semināriem. Un tad, pēc kādas kopīgas lūgšanas TAS notika. Asaras izsprāga ārā no ķermeņa, kā tāds vecs, smags kažoks nokrita kaut kas, palika tik viegli, sirds juta, tas ir tas, kas man ir vajadzīgs! Te ir jēga, te ir iedvesma!
 
Interesantākais bija, kad Bībeles teksti un domas tapa sakarīgas, veidojās kopaina, veidojās arī domubiedru grupa. Tā nu 31 gadu biju ateists un nu jau 26 gadus adventists.
 

Ciemos pie vecākā dēla. Četri dēli, sieva, vedekla, mazmeita un es.​


Jūsu ģimene ir aktīva draudzē, vai tad jūs nenogurstat pa nedēļu darbos?
 
Sieva strādā Naukšēnu minerālūdens cehā par laboranti un ceha strādnieci, viņai tur ir fiziski smags darbs. Pats strādāju Naukšēnu sociālās korekcijas izglītības iestādē par režīma uzraugu, kur pārsvarā darbs ir saistīts ar pusaudžu uzraudzību – gan pa dienu, gan nakti. Pārējā laikā, cik tas iespējams, palīdzu dēlam meža vai celtniecības darbos. Reizēm nogurums patiešām ir pamatīgs. Būtu laimīgs, ja varētu labu algu pelnīt ar viena darba slodzi, taču ir kredīts un pietiekoši lieli maksājumi.
 
Runājot par aktivitāti draudzē, reizēm gan liekas, ka nemaz tik aktīvi vairs neesam, bet tas galvenokārt saistīts ar to, ka ar vietējiem iedzīvotājiem esam pazīstami, zinām viņu attieksmi pret reliģiju, un savukārt viņi zina par mums un draudzi.
 
Draudzes pamatdarbs tomēr ir nevis dievkalpojuma un apcerējuma organizēšana, bet evaņģēlija pasludināšana apkārtējiem. Aktivitātes katru gadu ir, bet draudzei pievienojas ļoti maz, kopumā samazināmies – vecie aiziet “dusēt”, jaunie aizbrauc uz pilsētām.
 
Pastāsti par savu darbu un darba vietu (pateicoties kurai jūs pulcējaties ļoti skaistās un omulīgās telpās).
 
Strādāju sociālās korekcijas izglītības iestādē “Naukšēni” par režīma uzraugu. Mūsu skolā nonāk pusaudži ar tiesas lēmumu vai ar piemērotu drošības līdzekli pirmstiesas izmeklēšanas laikā. Pārsvarā mums ir pusaudži no 13 līdz 18 gadu vecumam. Strādāju kopā ar audzinātājiem un sekoju, lai nebūtu fiziskā vai emocionālā vardarbība vienam pret otru, skolotājiem vai audzinātājiem. Jāseko, lai ievērotu dienas režīmu – laicīgi pieceltos, izmazgātu istabu, saģērbtos uz skolu, stundās ievērotu kārtību, strādātu obligāto darbu, pienācīgi uzvestos pie ēdamgalda, ārpusstundu un sporta nodarbībās. Nakts laikā jāseko, lai būtu naktsmiers. Mūsu draudzes locekle Ligita Ceriņa ir direktora vietniece, kristīgo pulciņu vada Mazsalacas draudzes locekle Inta Priede, tā ka neesmu viens, kopā lūdzam un katrs savā lauciņā strādājam.
 
Varētu teikt, ka man tas ir tāds misijas darbs, dažkārt iznāk parunāties divatā ar kādu vai dažiem audzēkņiem. Runājam par vērtībām, par dzīvi, par interesēm, kas viņiem svarīgas. Par Dievu nevienam neuzbāžos, viņi paši šad un tad pajautā – kāpēc es ticu Dievam vai arī kāpēc es domāju, ka ir Dievs?
 
Šķiet, ka vietējā, kulturāli izglītotā, pārtikusī sabiedrība caurmērā ir tālāk no Dieva nekā puikas, kuriem ir bijuši likuma pārkāpumi, viņi tiešām ir atvērtāki Dievam.
 
No paša sākuma, kad nācu pie Dieva, ļoti izteikti un skaidri saņēmu liecināšanas un mācīšanas dāvanu, ar to tad arī kalpoju draudzē un skolā.
 
Puikas sestdienas rītos redz, kā es ar sievu un citiem draudzes locekļiem ejam uz dievkalpojumu, kas notiek skaistā Naukšēnu muižas ēkā. Muižas ēku ansamblis ir Izglītības ministrijas īpašumā. Draudze noslēgusi telpu nomas līgumu, un nu jau vairāk nekā 15 gadus pulcējamies šajās skaistajās un mājīgajās telpās.
 
Vai tu gribētu kalpot kādā skaitliski lielākā draudzē kādā no lielām Latvijas pilsētām, ne obligāti Rīgā?
 
Esmu lauku cilvēks, un šķiet, ka mana vieta paliks šeit, jo esmu saaudzis ar draudzi, darba kolēģiem un vietējiem cilvēkiem. Tomēr Dievs var “izmest” mūs abus ar sievu arī kur citur, nekas nav neiespējams, pasaule taču gaida vēsti! Naukšēnos pēdējos gados maz ir tādu, kas interesētos par ceļu pie Dieva, drīzāk interesē joga, šamaņu vakari, dievturība, izklaides, sporta sacensības, teātri, koncerti…
 
Vai, tavuprāt, ir vajadzīga speciāla kalpošana, domāta tieši vīriešiem draudzē? Ir taču sieviešu un bērnu nodaļas.
 
Nē, tik mazā lauku draudzē mēs strādājam kopā un nešķirojam, kur ir sieviešu kalpošana, kur vīriešu. Sieviešu kalpošanas vadītāja divreiz gadā sagatavo kalpošanas aktivitātes, un man ir prieks, ka tās ir ļoti interesantas un izdevušās.
 
Mazliet par brīvo laiku: vai tāds vispār ir un kā to pavadi? No tiem pašiem sociāliem tikliem uzzināju, ka tev patīk kokgriešana, darinājumi no koka. Kas vēl?
 
Dievs mūs radījis, lai varētu priecāties un iedvesmoties, tās ir tik vajadzīgas lietas mūsu cilvēciskajai dabai! Kad mācījos skolā, spēlēju 64 lauciņu dambreti. Pamatskolā ieguvu meistarkandidāta statusu, izcīnījām pirmo vietu starp Latvijas skolām un trešo vietu PSRS turnīrā “Brīnumdambrete”, kas bija 1975.gadā Kazahijā. Pats pie pirmā galdiņa PSRS biju otrais. Paralēli nodarbojos ar burāšanu, startēju “Optimist” klasē. Toreiz Liepājā, 1973. gada rudenī, vētrā, kad burtiski ar zobiem un nagiem bija pēdējiem spēkiem jāstūrē, jo bija pārrauts svarīgs savienojums. Mani piedāvāja evakuēt drošībā, bet es neļāvu, teicu, ka finišēšu. Tā nu finišēju, ar kāju stūrējot stūri un ar abām rokām ieķēries grotbomī… Izrāvu bronzas medaļu. Tajā dienā daudzi nefinišēja, tika evakuēti. Pēc 27 gadu pārtraukuma atsāku burāt, tikai tagad uz vēja dēļa. Tad, kad saceļas kārtīgs vējš, tad man sirds velk uz ekstrēmu lidošanu pa Burtnieku ezera virsmu. Vienkārši ļoti patīk! Vienu brīdi, kad bija švunka, cēlu un rāvu divpudenes, biju Valmieras rajona čempions. 1992.g. vasarā, tikko pēc kristībām, noskrēju Biķerniekos maratonu. Bet man, trakajam puikam, patīk arī lēnas un mākslinieciskas lietas – fotografēšana, vides dizains, pantomīma, koka rokdarbi. Astoņus gadus, kamēr kalpoja Sony kamera, fotografēju, tagad diemžēl jaunu kameru neesmu spējis nopirkt, nācās meklēt citu lēnu, kluso nodarbi. Kaut kā sanāca, ka tās koka lietas pašķīrās, un ļāvos iedvesmoties no koka griešanas. Nopirku zviedru grebjamo nazīti un tagad pakāpeniski iepazīstu koku. Kas to būtu domājis, ka tik tuvu nāksies iepazīt, kas patiesībā ir bumbiere, ozols un pīlādzis! Katrs citāds, katram savi plusi un mīnusi, gluži kā mums, cilvēkiem! Cits cietāks, grūtāk apstrādājams, bet, kad nopulē, kā spīd, kā spīd!
 
Man šķiet, ka Dievs vēlas, lai mēs nebūtu tādi sausiņi, tikai un vienīgi pa vienu stīgu staigājoši cilvēki. Viņš mums devis šo daudzveidīgo dzīvi, lai bez evaņģēlija kalpošanas, kas ir pirmajā vietā, mēs pasauli iepazītu un tajā piedzīvotu iepriecu, dāvātu sevi ģimenei, vietējai kopienai un valstij.
 
Tev sanāk strādāt ar bērniem, jauniešiem. Kā vispār viņus uzrunāt šajos laikos, kā viņus iepazīstināt ar Labo Vēsti? Un kā uzrunāt cilvēkus tev, mums apkārt: lielas kampaņas, mazas grupas, labdarības pasākumi, kas cits?
 
Jauniešu vērtību sistēma kardināli atšķiras no mūsu, ticīgu un pusmūžā esošu cilvēku, vērtībām. Un te nav jādala vai jānostājas – mana pareizā, tava nepareizā. Jānostājas blakus un jānolaižas lejā no augstumiem, jāizjūt, vismaz jānojauš, ko viņš vēlas, kas viņam svarīgs, kur viņš grib iet. Jā, piekrītu, daudziem puišiem svarīga ir nauda, skaistas mašīnas un skaistas meitenes, un tas nekas slikts nav! Kad es ar viņiem runāju, tad viņi iepleš acis un brīnās, kad saku, ka sekss un skaistums ir Dieva dāvana cilvēkiem. Viņiem patīk būt fiziski spēcīgiem, tāpēc daudzi vingro, nodarbojas ar fitnesu. Tas arī ir lieliski – fiziskā kultūra ir Dieva dāvana. Atkal brīnās! Un saruna var sākties! Mums nav barjeras, varam sākt šķetināt to “kamolīti”, bez steigas parunāties par uzturu, alkoholu, zālīti, tetovējumiem un beigās arī mazliet (nepārdozējot) par Dievu. Es nesaku, ka tas un tas, un tas ir ļooooti slikti… vienkārši viņiem pašiem ir jādomā, kas ir slikti un kas ir ne tik slikti, un kas ir labāk. Liecinu, man ir 57 gadi un es vēl esmu normālā formā! Ar viņiem būtu slikts kontakts, ja uzreiz stāstītu par to, kā dzīvot pareizi un ko nedrīkst darīt. Tas nestrādā.
 
Mūsu draudzes locekļi katru gadu organizē Ziemassvētku un Lieldienu koncertus, dažkārt rīkojam labdarības akcijas, izdalām ADRA palīdzības pakas trūcīgām daudzbērnu ģimenēm, sadarbībā ar Valmieras veselības klubu rīkojam veselības EKSPO, šad un tad rīkojam evaņģelizācijas pasākumus. Cilvēki nāk uz šiem pasākumiem. Tomēr līdz draudzei nonāk tikai atsevišķi cilvēki, pa retam, šad un tad. Liela daļa no šiem atnākušajiem ātri aiziet. Mazā ciemā viens otru daudz maz pazīstam, tas ir viens no šķēršļu faktoriem, kā to minēja Jēzus pats (Jņ.4:44). “Zeme” mums pacieta, bet pie tā daļēji esam paši vainīgi.
 
Ļoti vajadzētu draudzē jaunas sejas, un šo darbu jādara sadarbībā ar Dievu, un bez nopietnām lūgšanām tas neizkustēsies. Jā, tie ir individuāli kontakti un individuāls iedrošinājums, individuāla saruna un ielūgums. Mazā, neformālā grupa, kas pēc kaut kādas pazīmes vai faktora sanāk kopā, cita starpā var ieaust pa dzīparam no Lielā Glābšanas plāna. Lieli koncerti, lielas evaņģelizācijas efektīvas var būt tikai retos izņēmuma gadījumos, piemēram, šogad, sakarā ar Latvijas 100 gadu jubileju kāds skaists āra koncerts, kur cita starpā varētu būt kāda tautas lūgšana par mūsu valsti, par mūsu nākotni.
 
Ko tu gribētu pateikt tiem, kam rokās nonāks šīs žurnāla numurs: gan draudzes cilvēkiem, gan interesentiem.
 
Mēs neesam perfekti, katram ir sava “garoza”, trauslās un vājās vietas, brīži, kad esam noguruši, neticīgi, neuzticīgi un vienaldzīgi. Mozus, Ēlija, Pēteris un Pāvils izgāja caur zaudējumu skolu. Es pašreiz tai vēl eju cauri. Ziniet, ko Dievs saka: tu neesi viens savās sakāvēs un zaudējumos! Dievs vēlas tevi samīļot, sasildīt, iedrošināt un stiprināt! Tikai ļauj Viņam tevi veidot! Lūdz un ļauj! Jes. 52:2 – Nopurini pīšļus, celies, gūstekne, Jeruzāleme! Atbrīvo no saitēm sev kaklu, gūstekne, Ciānas meita!
 
Draudze ir vieta sadraudzībai, pielūgsmei, atbalstam un iedvesmai, iesim cilvēku vidū ar mīlestību un dāvanām, ko Dievs katram mums ir devis!

No žurnāla "Adventes vēstis", februāris, 2018

Lasītākie raksti

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2018