Vēstījums par krustu

“Vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks.” 1Kor. 1:18-23

Krusta simbolika
 
Iepazīstoties ar dažādu seno tautu kultūru, varam pamanīt, ka krusts bija labi pazīstams simbols. Ir teikts, ka seno ēģiptiešu vidū krusts bija dievišķības un mūžīgās dzīvības simbols, un tāds tika atrasts arī Serapis templī[1]. Neviens neapšaubīs, ka krusts šodien ir centrālais kristietības simbols. Grūti iedomāties kādu citu kristietības atšķirības zīmi. Tomēr mūsdienās šim simbolam ir plašāks pielietojums. Tas tiek lietots kā ornaments uz mūsu Bībelēm, dievkalpojumu telpās un arī kā rotas lieta.

Soda veids
 
Bībeles rakstu vietā (1Kor 1:18) vārds “krusts” ir tulkots no grieķu vārda STAURUS un attiecās uz nāves instrumentu, un bija vai nu tikai vertikāls stabs, pie kura sodāmais bija piestiprināts ar piesietām vai pienaglotām rokām augšā virs galvas, vai arī šādam stabam horizontāli piestiprināts šķērskoks, pie kura upuris tika pienaglots vai piesiets ar izstieptām rokām.[2] Šāda krustā sišana sākot jau no 6. gadsimta pirms Kristus bija pazīstama pie grieķiem, romiešiem, ēģiptiešiem, persiešiem un babiloniešiem. Aleksandrs Lielais pēc Tīras pilsētas ieņemšanas tādā veidā ar nāvi sodīja 2000 gūstekņu. Jūdi šādu sodu saņēma no sīriešiem un romiešiem par nodevību, dezertēšanu ienaidnieka priekšā, laupīšanu, musināšanu. Upurim pašam krusts bija jānes līdz soda vietai. Romas impērijā šāds soda veids pastāvēja līdz Konstantīna laikam.[3]

Kristus krusta nozīme
 
Ciešanas, kādas piedzīvoja krustā sistais cilvēks, krustu padarīja par sāpju, ciešanu, bēdu un nastu nešanas simbolu. Tādā nozīmē vārdu “krusts” Jēzus lietoja attiecībā par sevi.[4] Vācu teologs Jurgens Moltmanns raksta, ka “krusts patiesi ir nereliģiska lieta kristīgā ticībā. Sāpju pārņemtais Dievs Dēls, cilvēces atmests un nogalināts, Dieva Tēva prombūtnes izjūtās nekādā ziņā nesaskan ar cilvēcīgām vēlmēm. Jo mācekļu izpratnē, kas bija sekojuši Jēzum līdz Jeruzalemei, Viņa kaunpilnā nāve nebija nekāda atlīdzība par paklausību Dievam, ne arī mocekļa nāve par patiesības sludināšanu, bet drīzāk tā bija Viņa apgalvojumu noraidīšana. Tā nepiepildīja viņu cerības, bet tās iznīcināja”.[5]
 
Tā vietā Kristus piepildīja dievišķo nodomu – glāba cilvēci.  Nomirstot pie krusta, Jēzus izsaucās: “Viss piepildīts!”[6] Līdz ar Kristus nāvi grēks saņēma sodu – mūsu vaina iztiesāta.  Un te ir pamats glābšanai tiem, kuri paļaujas uz Kristu kā savu Kungu un Pestītāju. Kristus uzņēmās grēcinieka vainu, un Viņā kā visu Aizvietotājā un tiem, par kuriem Viņš mira, grēks tika nosodīts.  Tie, kas tic uz Kristu, tie ir atbrīvoti no tiesas un tāpēc nav nosodīti.[7] Jaunās derības draudzei krusts ir sludināšanas  un dzīves centrs un perimetrs.
 
Pāvila sludinātā vēsts no krusta
 
Tajā laikā Korintas draudze atspoguļoja grieķu– romiešu pasaules sabiedrisko struktūru. Tur bija daži no augstākiem sabiedrības slāņiem, tāpat arī no vidējiem un zemākiem. Draudze bija pildīta ar nesaskaņām un šķelšanos. Tur bija locekļi, kuri lielījās ar savu izpratni par to, kā nākt pie Dieva un arī ar savu spēku.
 
Tāpēc Pāvils vēstij no krusta pievērsa īpašu uzmanību. Pāvils vēstulēs vārdu “krusts” lieto, lai sludinātu Dieva vārdu par salīdzināšanu, izlīgumu un grēku izpirkumu[8]. Tas izteica vienotības saiti starp jūdiem un pagāniem, un arī starp ticīgo un Kristu[9]. Krusts simbolizē svētošanu[10]. Kā redzams Jaunās Derības rakstos, krusts simbolizē ne tikai Jēzus nāves instrumentu, bet arī plaša veida sludināšanas un teoloģijas apliecinājumus. Vēstījums par krustu nav izolējams no vēstījuma par Kristus augšāmcelšanos, jo šie abi vēstījumi ir cieši saistīti un saprotami kā vienots Dieva glābšanas darbs cilvēcei.[11]
 
Vēsts no krusta sadala cilvēkus
 
Atgriežoties pie rakstu vietas 1Kor 1:18, varam ievērot, ka Jēzus Kristus glābjošās nāves pasludināšana sadala cilvēci divās jaunās kategorijās: tie, kas iet pazušanā, un tie, kas tiek izglābti. Ja agrāk cilvēcīgi jūdi bija nodalīti no pagāniem, grieķi-romieši no barbariem, vergi no brīviem, vīri no sievām, tad tagad Dieva priekšā šīs atšķirības pēc krusta notikuma ir zudušas[12]. Tā vietā Dievs veic jaunu cilvēces sadalīšanu.
   
Jūdu izpratnē ikviens, kurš tika piesists pie krusta, bija atraidīts no saviem ļaudīm, pēc Dieva bauslības nolādēts un izslēgts no Dieva derības ar Izraēla tautu.[13] Saskaņā ar Vecās Derības galveno pravietojumu līniju, viņu Mesijam bija jābūt valdniekam, kurš pārspēj ienaidniekus. Un tāpēc nav brīnums, ka Kristus krusts viņiem bija piedauzības akmens (gr. SKANDALON), ko var tulkot arī kā “grēka cēlonis”.
 
Savukārt pagāni (ne jūdu cilvēki) uz krustu raudzījās kā uz visdegradējošākā cilvēka nāves sodu. Krusta nāvi nepiesprieda Romas pilsoņiem. Tikai cilvēkus no viszemākajiem slāņiem – vergus- varēja sodīt ar krusta nāvi. Šo viņu izpratni par krusta muļķību ilustrē vēl saglabājušies zīmējumi uz sienas par krustā piesistu ēzeli. Šajā zīmējumā otra figūra stāv ar izstieptu roku. Tur ir arī uzraksts “Alaxamenos pielūdz savu dievu”.
 
Kornēlijs Tacits[14] bija romiešu orators, jurists un senators, kas tiek uzskatīts par vienu no sava laika izcilākajiem vēsturniekiem. Mūsu ēras 115. gadā viņš rakstīja par kristietību: “Cilvēku šķira, ienīsta dēļ viņu riebeklībām, iedzīvotāju dēvēta par kristiešiem. Kristus, no kura šis vārds cēlies, Tibērija valdīšanas laikā tika notiesāts uz nāvi ar prokurora Poncija Pilāta roku”[15]. Tā tika izsmieti, ienīsti kristieši Romas laikā.
 
Pasaules domāšanas veids darbojas, pamatojoties uz vēsu loģiku. Ar spēku tiek panākta taisnība. Mērķis attaisno līdzekļus. Sekmes ir saldākā aizstāvēšanās.  Vara pārbīda kalnus. Bet tāda uzvara nav viss. Pasaules uztverē ciest neveiksmi, būt uzvarētam vājībā, būt nicinātam un pazemotam nozīmē, ka ar tādiem nav Dievs.
   
Te Pāvils ietver pats sevi un, visticamāk, šajā grupā arī tos, kuriem viņš raksta. Darbības vārda "glābt" pasīvā izteiksme “tiek glābti” norāda, ka Dievs ir izpildītājs – tātad Tas, kurš glābj. Turklāt šajā pretstatā – “pazušana” pret “pestīšanu”- varam ieraudzīt, ka “muļķība” ir pretstatīta “Dieva spēkam”. Šajā gadījumā “muļķībai” dabiski pretēja būtu “gudrība”. Un, ja korintieši to pamanīs, viņi par to būs pārsteigti.
 
Pāvils nekritizē saprātīgas pārdomas vērtību; drīzāk viņš uzstāj, ka cilvēki nevar atpazīt Dieva realitāti ar cilvēcīgo domāšanu, pamatojoties tikai uz savu pieredzi. Dieva sevis atklāšana krusta notikumā ir atslēga, lai cilvēks sāktu izprast dievišķo. Lai gan daba jau no pasaules radīšanas laika vēstī par Radītāja mūžīgo spēku un dievišķību[16], tomēr grēka dēļ, cilvēka nesaprātīgās pārvaldes dēļ, vides dēļ, kādu mēs esam radījuši, bez vēstījuma no krusta mēs paliekam neizpratnē par Dievu. Apustulis pats neizslēdz domāšanu, bet vienmēr to virza Dieva atklāsmes nozīmīgumā un to dara ar krusta vēstījumu.
 
Pāvila retorika izaicina lasītāju loģiku. Pārsteidzoši! Pāvils paziņo, ka galvenais ir tas, ko Dievs dara, bet nevis tas, ko cilvēki zina. Dieva darbība pati par sevi atklāj Viņa pārsteidzošo spēku. Pāvils mūs pārliecina, ka pretēji pasaules gudrībai Dievs ir gudrība, vara un spēks – ne muļķīga, ne vāja un ne neveiksminieks. Kā Pāvils paskaidro, Dieva gudrība atklāj tikai cilvēciskās gudrības virspusību un neprecizitāti: pat augstākā teoloģija Dieva skatījumā ir muļķība, ja tā tiek atdalīta no primārās Dieva atklāsmes Jēzū Kristū[17]. Cilvēki vienkārši nevar izdomāt savu ceļu pie Dieva. Ja pestīšana ir atkarīga no cilvēka saprāta, tad evaņģēlijs būtu atkarīgs no cilvēka intelekta un uztveres, un vēsts būtu veltīta elitei. Bet Dievs glābj cilvēci (un pasauli) ar Dieva vārdu par Kristus krustu un vēsti par Dieva darbu, kas tur tika izdarīts.
 
Dieva spēks
 
Pāvils atkārtoti savās vēstulēs uzsver, ka Dieva vārds – vēstījums no krusta ir Dieva spēks (gr. DUNAMIS no kura veidots vārds “dinamīts”). Šī rakstu   vieta (1Kor 1:18) ir Pāvila izpratnes par evaņģēliju pamatā. Vēsts no krusta ir līdzeklis, ar kuru Dievs aktivizē savu spēku. Jēzus mācīja Nikodēmam, ka cilvēks var piedzīvot jaunpiedzimšanu, raugoties uz krustā paaugstināto Cilvēka Dēlu.[18] Evaņģēlijs ir piemērots cilvēka stāvoklim un iedarbīgs, lai viņu garīgi atjaunotu un svētotu. Tas nav kūtrs, neaktīvs burts, bet ir tik atbilstošs cilvēka izpratnei, sirdij, cerībām, bailēm un visiem lieliem konstitucionāliem darbības principiem, ka tas īstenībā uzvar viņu grēkus un ienes mieru dvēselē.[19]
 
Kad par evaņģēliju jeb krusta vēstījumu runā kā par iedarbīgu vai spēcīgu, tad tas nav jāsaprot tikai kā abstrakts ierosinājums, bet gan kā patiesība par visiem līdzekļiem, ko Dievs sūta, lai to papildinātu. Tādējādi tā ietver solīto Svētā Gara klātbūtni, bez kuras tā nebūtu efektīva. Gara klātbūtnē tiek panākts vēlamais rezultāts. Visas evaņģēlija iedarbības uz dvēseli – atdzimšanu, nožēlu, ticību, svētošanu; cerībā, mīlestībā, priekā, mierā, pacietībā, atturībā, šķīstumā un sevis atdevē Dievam – ir tādas, kādas vienīgi evaņģēlijs ir piemērots radīt. Svētais Gars nodrošina savu ietekmi uz prātu; un tas ir lielisks dzīvinošais līdzeklis, lai sasniegtu to, ko Dieva patiesība ir sākotnēji paredzējusi radīt. Tāda vēstījuma no krusta sludināšana ir Dieva spēks, un katrs to var pasniegt kā reāli piemērotu cilvēka glābšanai. Tomēr tās uztveršana cilvēka prātā ir atkarīga no solītā Svētā Gara klātbūtnes.
 
Tā varam secināt, ka neviena cilvēcīgi veidota, apbrīnota filozofijas zvaigzne, ne arī kāds izsludināts spēka vīrs nespēj līdzināties tam, kā sevi atklāja Dievs Jēzū Kristū no Betlēmes līdz Golgātai. Ne mācība, ne lūgšana, ne roku uzlikšana nespēja izlauzties cauri tai klintij, ko cilvēks bija ap sevi uzcēlis un nocietinājies no Dieva. Bija vajadzīgs kaut kas daudz daudz spēcīgāks. Citādi kurš gan Viņam ticētu? “Jo Dievs tā pasauli mīlēja, ka deva savu vienpiedzimušo Dēlu, lai ikviens, kas viņam tic, nepazustu, bet tam būtu mūžīgā dzīvība.”[20]
 
Pie krusta Viņa pašaizliedzīgās mīlestības uzliesmojums ir tas dinamīts, kas saspridzina izveidotos nocietinājumus pie mūsu sirdīm.

Valdis Zilgalvis
Valmieras draudzes mācītājs


[1] Henry E. Dosker, “Cross,” ISBE, paragraph 14965. https://accordance.bible/link/read/ISBE#14965
[2] “CROSS,” The New Unger’s Bible Dictionary, 263. https://accordance.bible/link/read/Unger’s_Dictionary#4305
[3] Henry E. Dosker, “Cross,” ISBE, paragraph 14970.https://accordance.bible/link/read/ISBE#14970
[4] (Mt 10:38; 16:24)
[5]  Jurgen Moltmann, “Te Crucified God, pp. 37, 132
[6] (Jņ. 19:30)
[7] (John 5:24; Rom. 8:1; Gal. 3:13; Heb. 9:26-28; 1 Pet. 2:24)
[8] (1 Kor 1:18; Gal 6:14; Fil. 3:18; Col 1:20)
[9] (Eph 2:16)
[10] (Gal 5:24)
[11] (Rom. 4:24-25; 6:4-5; 2 Cor. 4:10-11).
[12] (Gal 3:26-29)
[13] (Gal. 3:3; 5Moz. 21:23)
[14] (dzimis 56. gadā, miris 117. gadā)
[15] Annales (15:44)
[16] (Rom 1:20)
[17] (1Kor 1:18-23)
[18] (Jņ 3:9-15)
[19]  Jņ 17:17; Ebr. 4:12; Jēk 1:18; 1 Pēt. 1:22, 23.
[20] Jņ 3:16