Kristus ir augšāmcēlies! Es arī gribu!

30. marts, 2018 | Elīna Ģipsle

Gadam noslēdzoties, cilvēki parasti izvērtē, kas un kā ir nodzīvots, kas izdarīts, kas noslinkots. Katrs veiksmes mēra pēc saviem kritērijiem. Kādam tie ir ārēji, salīdzinot ar citu dzīvi. Kādam tās ir iekšējās kvalitātes, kuras nes prieku, mieru un patiesu piepildījumu.
 
Daudzreiz tieši Jaunais gads ir tas laiks, kad cilvēki apņemas sākt “jaunu dzīvi”, bet kristietim, kas ir patiesāku attiecību meklējumos ar Dievu, šķiet, īstais laiks ir Lieldienas. Kristus ir augšāmcēlies! Es arī gribu!
 
Sastopoties ik dienas ar dažādu konfesiju kristiešiem, atskatoties uz savu dzīvi, vai esi pamanījis, ka mēs, cilvēki, bieži cīnāmies par lietām, kas nav nedz būtiskākās, nedz izšķirošās jēgpilnai dzīvei?
 
Tik bieži mūsu prātus aizņem bažas, uztraukums par kārtējiem izaicinājumiem mūsu dzīvēs. Tik reti mēs pagodinām Jēzu savās sarunās. Daudz biežāk es dzirdu slavas dziesmas sātanam.
 
Pavisam godīgi. Es pamanīju, un tas nebija nesāpīgi, ka savā dzīvē attiecības ar Dievu man bija kļuvušas paviršas, daudzreiz, ātri noskaitot kārtējo lūgšanu, es metos pienākumu virpulī. Nē, viss nebija tikai un vienīgi slikti. Es turpināju dzīvot it kā ierastajās sliedēs. Viņa žēlastībā. Piedzīvot daudzas svētības. Bet dziļi sirdī mani neapmierināja mana dzīve. Mana kristīgā dzīve. Daudzreiz es cīnījos, plūkājot “nezāļu” lapas, it kā aizmirstot vai neapzinoties, ka “pie vainas” ir sakne. Nevis mana labā uzvedība mani glābj, bet attiecības ar Dievu. Viņa žēlastība. Viņa nopelns. Jēzus upuris.
 
Tāpat kā Jāzeps un Marija, atgriežoties no Jeruzalemes, pazaudēja Jēzu triju dienu gājumā, tādas pašas briesmas draud arī mums, kad esam izlaiduši Viņu no sava redzes loka. Un vēlākie centieni Viņu atkal atrast ir pavadīti ar ciešanām, pārdzīvojumiem un asarām.
 
Pagājušajā gadā manās rokās nonāca grāmata “Kā atdzīvināt sevī kristieti?”, kuru iesaku kā obligāto lasāmvielu katram, kas vēlas iemācīties pastāvīgumu vissvarīgākajās attiecībās. Ar Radītāju. Kas mainījās? Viss. Daudzi izaicinājumi paliek, daži pat nāk klāt. Bet manī atdzīvojas patiesas, dziļas, draudzīgas attiecības ar Jēzu.
 
Šo grāmatu izlasīju savā kristietības ceļa sākumā, bet toreiz tā uz mani neatstāja tādu iespaidu. Iepriekšējā formātā tā saucās: “Kristietība praktiskajā dzīvē”. Jo tolaik vēl neapzinājos, kas īsti ir ticības cīņa daudzu gadu garumā. Cik lielu lomu spēlē tieši pastāvība attiecībās ar Dievu.
 
Moriss Vendens šajā grāmatā runā ļoti saturīgi, noteikti, vīrišķīgi, drosmīgi, kodolīgi: “Mēs zinām daudz, bet nepazīstam Kristu.” (39) “Kaut arī visa kristīgās dzīves būtība ir ik dienas iepazīties ar Jēzu, mēs bieži vien neticam, ka viss ir tik vienkārši.” (82) Praktiski katrā lapā esmu kaut ko pasvītrojusi. Daudzas rakstvietas ir atzīmētas ar trīs izsaukuma zīmēm.
 
“Kāpēc mūsu un citu liecības par Dievu dažreiz ir tik samocītas, jo mēs nevaram liecināt par to, ko paši neesam piedzīvojuši”, tā Vendens.
 
Daudzi liecina tikai par to, ko piedzīvojuši pirms daudziem gadiem. Kaut kur tālajos 90-tajos. It kā piedzīvojumi ar Jēzu šodien nebūtu pieejami.
 
Kā kādreiz Bībeles izpētes grupiņā teica kāda jauniete: “Es nepateikšu neko jaunu. Lūgt. Lasīt. Liecināt.” Visu izšķir ikdienas izvēles. Visu.
 
“Ir tikai viena apņemšanās, kurai ir kāda vērtība, kas ir saistīta ar sirdi, ne tikai ar formālu uzvedību. Jā, tikai viena apņemšanās spējīga veidot sirdi, motīvus un nolūkus. Tā prasa dienu no dienas izvēlēties draudzīgas attiecības ar Jēzu, censties vairāk iepazīt  Viņu un pavadīt vairāk laika kopā ar Viņu. Un tad atrisināsies visas jūsu dzīves problēmas.” (Moriss Vendens, Ticība, kas darbojas, 366,lpp)
 
Šajos Kristus augšāmcelšanās svētkos es gribu pievienoties Sālamana pamācībās pēdējā nodaļā uzrakstītajam secinājumam:
 
“Es esmu centies visiem spēkiem, ak, Dievs, es esmu no sirds centies, ak, Dievs, un esmu bijis spiests pārtraukt savu cenšanos,  jo es esmu vislielākais nejēga, un cilvēka saprāts mani atstājis; es neesmu mācījies arī īsteno gudrību, lai es būtu spējīgs iegūt pareizu atziņu par Viņu, svēto Dievu. Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini?”
 
Kristus ir augšāmcēlies! Un šis Dieva spēks, kas cēla augšā Jēzu, cel arī mani jaunai dienai, augšāmceltām attiecībām ar Dieva Dēlu.
 
Elīna Ģipsle