Ziemeļvidzemē ir skaista mazpilsētiņa — Mazsalaca. Pats nosaukums jau ietver šo “maz” — maza pilsēta gleznainas upes Salacas krastā. Upes plūdums šeit rāms, daba skaista — tā vien liekas, ka Dievs tā iekārtojis, lai cilvēki šeit dzīvotu saticībā un mīlestībā. Tā kā Mazsalacā pavadīti skolas gadi, mēdzu būt šajā pilsētiņā. Un tā bija tikai un vienīgi Dieva vadība, ka nonācu Mazsalacas Septītās dienas adventistu dievkalpojumā. Es Kungam pateicos par to, jo sastapu patiesu Kristus mīlestību citkārt tik noslēgtajos cilvēkos. Mīlestību, kura vieno, uzņem, priecē un sasilda sirdi.
Draudzīte maza, bet liels ir Kristus viņu vidū. Kristus šeit ir centrā ne tikai vārdos, bet patiesā būtībā. Un Dievs arī vareni pagodinās viņu vidū. Katras draudzes normāla vēlēšanās ir: savas telpas — tas taču ir tik dabiski! Šeit piepildās Dieva apsolījums, ka Viņš ir uzticams un zina visas mūsu vajadzības. Tādēļ arī draudzei ir savs nams. Un kāds! Iznīcināts vēl viens sātana midzenis — alkoholisko dzērienu veikals. Dievam taču pieder pēdējais Vārds! Slava un pateicība Visuvarenajam Dievam! Telpās, no kurām tika nests daudz sāpju un posta, tagad skan slavas dziesmas un pateicība Tam Kungam.
Draudzes vecākais Uldis Šulcs sarunā pastāstīja:
“Adventistu Mazsalacas draudzes vēsture aizsākusies pagājušā gadsimta 30-jos gados. Vienīgais, kas ir zināms par šo laiku, ir tas, ka draudzes locekļu skaits ir pārsniedzis trīsdesmit.Tā saka Uldis Šulcs — paužot vārdos to, kas šīs draudzes dzīvē ir ne tikai vārdos, bet visā tās būtībā: Mīlestība, kas vieno. Svētbrīdī teiktie vārdi — “Jērs uzvar tīģeri — mūsu veco dabu” — man īpaši iekrita sirdī, jo tā taču ir, ka tikai ar Jēzus mīlestību sirdī mēs varam pieveikt miesas dabu.
Kara laiks un pēckara padomju varas gadi izkliedēja cilvēkus, un tikai daži cilvēki uzturēja dzīvu adventes vēsti. Trīs draudzes locekļi no sākotnējās draudzes sagaidīja adventistu Mazsalacas draudzes atdzimšanu 1992. gada 30. augustā.
Lai atjaunotu draudzi, Svētais Gars pamudināja Modri Geidi 1991.gada vasarā mazsalaciešu pastkastītēs atstāt uzaicinājumu iepazīties ar Bībeles patiesībām. Atsauksme nebija liela, bet “raža” tika ievākta – 1991. gada 8. novembrī kristītas divas dvēseles. Vēl pēc trim mēnešiem mācītājs Jānis Mucenieks vadīja Bībeles izpētes semināru, un nu vienpadsmit kristītie. Pēc tā laika prasībām, lai reģistrētu draudzi, bija nepieciešams desmit cilvēku. Tā Mazsalacā atkal izveidojās adventistu draudze sešpadsmit cilvēku sastāvā.
Kā gājis pa šiem gadiem? Nav nevienas draudzes, kura nebūtu piedzīvojusi “cīņas karstumu”. Tiklīdz cilvēks paziņo par piederību draudzei un ticību Dievam, tā cīņa ir neizbēgama. Uzvaru un zaudējumu bilance? Apmēram līdzsvarā pēc statistikas, tomēr galavārdu reiz teiks Dievs pats.
Mūsu mazpilsētiņā rit mierīga dzīve, un reizēm tas ir traucējoši, kad jāsludina nākamās lietas. Gluži kā kādreiz senajās dienās Izraēlā. Mēs saucam sevi par adventistiem — Kristus atnākšanas gaidītājiem. Taču ne jau nosaukumā ir būtība, bet cilvēkos. Jo Kristus atgriešanos gaida arī citās draudzēs, mums tikai tāds “skaļāks” nosaukums. Ļoti gribētos, lai cilvēki mūs pareizi saprastu. Cenšamies būt mīlestības nesēji, jo mīlestība ir visa piepildījums.”
