Lieldienu svētki Līvānos

Tā šobrīd ar mierīgu sirdi var teikt “Žēlsirdības centra” mazais kolektīvs, kad ikgadējie Lieldienu svētki ir jau aiz muguras.

Bet divas nedēļas pirms šiem svētkiem apstākļi izveidojās tādi, ka nebija cerību par ikgadējo Lieldienu svētku notikšanu. Proti, šī gada 26. marta sestdienas Lieldienu pasākums, kas Žēlsirdības centrā parasti tiek gatavots pāris mēnešus iepriekš, draudēja izjukt pēkšņi sākušās gripas dēļ. Gripa diemžēl Lieldienas nesvin. Pēdējo divu nedēļu dienas pirms Lieldienām man sastāvēja no kārtējiem telefona zvaniem gan no Rīgas svētrīta dalībniekiem, gan turpat no Līvānos dzīvojošiem un centrā strādājošiem cilvēkiem, ka diemžēl slimība neļaus ierasties un piedalīties. Situācija nebija no vieglajām, jo ielūgumi centra ziedotājiem, atbalstītājiem un interesentiem bija jau izsūtīti un saņemtas atbildes, ka mēs gatavojamies un būsim. Lielākā daļa viesu tomēr nebija apslimuši. Apsverot visus apstākļus, jau biju sagatavojusi svētrīta atsaukšanas vārdus, atlika tikai sākt apzvanīt ielūgtos viesus un ... Tomēr nolēmām vēl kādu dienu lūgt un novilcināt šo zvanīšanu, jo zināju, ka cilvēki gaida Lieldienu svētrītu, daži pat brauc no 40 km liela attāluma. Un jaunieši, kas Rīgā studē, ierodas kopā ar uz vietas dzīvojošiem vecākiem tieši uz šiem svētkiem. 

Un tad sākās citi telefona zvani, kuri mani iedrošināja, deva padomu, uzmundrināja lūgt, sniedza atbalstu un pat organizatoriska rakstura palīdzību, kā tas bija no bīskapa Viestura Reķa puses un arī no citiem. Situācija sāka kļūt cerīgāka un kļuva priecīga, kad Baltijas Ūnijas sekretārs mācītājs Andrejs Āriņš apņēmās ierasties Līvānos, lai teiktu ikgadējo Lieldienu uzrunu sanākušajiem, Māris Mols, ierodoties kopā ar ģimeni, apņēmās dziedāt un spēlēt, un atveda līdzi vēl savas draudzes mūziķi I.Ārmani. Un tā 26. martā, stāvot sanākušo priekšā, teicu ikgadējos ievada vārdus svētrīta sākumā un biju jau aizmirsusi svētrīta atsaukšanas un atvainošanās runu.

Zinu, ka mācītājam Andrejam Āriņam, nobraucot lielu skaitu kilometru un nostājoties nepazīstamas, vērtējošas un vērojošas publikas priekšā, nebija viegli, bet Dievs svētīja, un mācītāja Lieldienu uzruna, kas ir svētrīta pati nagla un centrālā daļa, tika atzīta kā ļoti laba un pēc tam vēl pat analizēta. Tā nu ir sanācis, ka centra ziedotāju un atbalstītāju vidū ir cilvēki, kas saprot un vērtē gan runas uzbūvi, konstrukciju, un arī būtību. Šoreiz padalījāmies pārdomās, ieskaitot mācītāju, ar centra darbības moto: Mateja 25. nodaļas 35. p. “...jo es biju izsalcis, un jūs mani esat paēdinājuši; es biju izslāpis, un jūs esat mani dzirdinājuši; es biju svešinieks, un jūs esat mani uzņēmuši...”, ar ko “Žēlsirdības centrs” savā darbībā atšķiras no citām pilsētas biedrībām. Atklājās, ka tie, kuri mācās šos principus realizēt dzīvē, cita starpā piedzīvo ne vienmēr pozitīvas un skaistas situācijas, bet arī tādas, ka reizēm vienkārši rokas nolaižas un nereti tiek arī pārprasti un pat vainoti visādās nelaimēs.

Mācītāja runai kā ļoti laba piedeva bija Bībeles biedrības Jaunās Derības mazās, zilās bezmaksas grāmatiņas, kuras tika iedāvinātas pašās svētrīta beigās (diemžēl visiem tomēr nepietika). 

Vēlreiz saku paldies visiem, kas katrs savā veidā ļāva 26. marta Lieldienu laika klusajā sabatā izskanēt Dieva Vārdam, liecībai un mūzikai tam cilvēku pulciņam, kas brauca un nāca, lai dzirdētu un ieslēgtu savā sirdī šo nekur Lieldienu laika neatrodamo un nesalīdzināmo pārdzīvojumu. Starp citu, neviens, kurš uzņēmās šo atbildību un drosmi gripas laikā braukt uz Līvāniem, nesaslima. Arī es pati nē. Protams, lai mūsu piedzīvojums kādam nekļūst par pārdrošības piemēru, (draudzē esošie mediķi varbūt var teikt ko citu). Pāri visam tomēr ir jāmeklē Dieva vadība un Viņa padoms, kurš šoreiz netika liegts.