Kad mans nekristiešu priekšnieks lika man ievērot sabatu

18. maijs, 2018 | Adventist Review

Es neatsaucos Dieva pirmajam aicinājumam, tādēļ Viņš izlēma piesaistīt visnegaidītāko palīgu.
 
Es esmu dzimis Brazīlijas dienvidos, mans tēvs ir brazīlietis, bet māte japāniete. Es uzaugu ģimenē, kurā vecāku izpratne par reliģiju bija dažādu pielūgsmes elementu apkopojums no katolicisma, protestantisma un budisma. Attiecīgi veidojās arī mans skatījums un izpratne par dievišķo.
 
Kad man bija 19 gadi, es satiku Elīsiju. Viņa man teica, ka ir Septītās dienas adventiste. “Tātad viņa ir kaut kāda veida protestante,” es nodomāju. “Man tas ir gana labi.”
 
Elīsija man arī pastāstīja, ka viņas tēvs ir sludinātājs, un viņas ģimene ir ļoti ticīga, bet viņa pati uz baznīcu gāja reti. “Vēl labāk!” es pie sevis nodomāju.
 
Mēs bijām iemīlējušies un pēc kāda laika apprecējāmies. Dažus gadus vēlāk, jau pēc mūsu trīs meitu piedzimšanas, laikā, kad Brazīlijā bija lielas ekonomikas problēmas, mēs nolēmām doties uz Japānu labākas nākotnes meklējumos.
 
Risinājums laulības problēmām
 
Gadi gāja. Finansiāli mums Japānā klājās labi. Mūsu meitas bija laimīgas un veselas. Ārēji mūsu dzīves izaugsme bija lieliska, bet mūsu laulība gan tāda nebija. Likās, ka mūsu mīlestība vienam pret otru ar laiku bija lēnām izdzisusi.
 
Tad, kādu dienu, mana sieva, kura sirdī nekad nebija pārstājusi būt Septītās dienas adventiste, ierosināja, ka varbūt mūsu attiecību problēmām rastos risinājums, ja mēs labāk izprastu viens otra reliģiskās tradīcijas. “Es iemācīšos vairāk par budismu,” viņa teica, “bet tev vairāk jāiemācās par adventismu.” “Gana godīgi!”, es teicu. “Izklausās pēc lieliskas idejas!”
 
Mēs sākām apmeklēt dažādas kristiešu baznīcas, līdz kāds mums pastāstīja, kur ir atrodama arī Septītās dienas adventistu baznīca. Mēs sākām apmeklēt Adventistu draudzes sapulces kopā ar savām trim meitām, no kurām divas nu jau bija pusaudzes. Tolaik neviena Adventistu draudze neatradās tuvumā mūsu mājām, tādēļ, lai nonāktu Adventistu draudzē, mums ceļā ar mašīnu bija jāpavada četras stundas.
 
Kad es satiku mācītāju, es pret viņu biju ļoti atklāts. Es viņam izstāstīju, ka esmu gan kristietis, gan budists. Es biju pārsteigts, kad viņš nesāka mani kritizēt vai izsmiet. Viņš vienkārši mani uzaicināja studēt Bībeli.
 
Mūsu meitas mīlēja draudzi, un, gadu vēlāk, visas trīs nokristījās. Es turpināju studēt un iepazīt Bībeles patiesības, bet divas lietas mani atturēja no pilnīgas nodošanās. Pirmā? Man bija grūti pārstāt pielūgt savus senčus, es to biju mācīts darīt jau kopš agras bērnības. Tikai tad, kad es izpratu, kas Bībelē ir teikts par mirušo stāvokli, es beidzot biju spējīgs no šīs pielūgsmes atteikties.
 
Otrā lieta bija sabata ievērošana. Japānā darbā ir pieņemts strādāt papildu maiņas sestdienās, un man bija bail, ka es pazaudēšu savu darbu, ja vēlēšos šīs dienas vienmēr brīvas.
 
Visneparastākais sludinātājs
 
Es jau biju sācis ievērot sabatu, bet kādu piektdienu manas rūpnīcas direktors man pateica, ka viņam mani darbā vajag arī nākamajā dienā. Tā kā es nevēlējos savā augstākajā vadītājā izraisīt neapmierinātību, es devos uz darbu un lūdzu Dievu, lai Viņš šo situāciju risina. Es ierados rūpnīcā un gatavojos sākt savu maiņu. Tad pie manis pienāca mans tiešais priekšnieks.
 
“Kazumi, ko tu šeit dari?” mans tiešais priekšnieks, kurš pats nemaz nebija kristietis, man jautāja.
 
“Es ierados strādāt, ser,” es atbildēju.
 
“Kazumi, tev vajadzētu būt baznīcā kopā ar savu ģimeni un ievērot sabatu,” viņš man stingri atbildēja.
 
“Bet, ser...,” es teicu.
 
“Klausies,” viņš teica, skatoties man tieši acīs. “Es esmu priekšnieks, un es esmu ieradies rūpnīcā sestdienā, lai nostrādātu tavu maiņu tavā vietā. Tagad es esmu šeit, un tu labāk dodies prom un brauc uz baznīcu!”
 
Es viņam sirsnīgi pateicos, manas acis bija asarās. Es jutu, ka tā ir zīme no Dieva, kuru man tik ļoti vajadzēja. Es aizgāju no rūpnīcas un steidzos uz baznīcu, mana ģimene bija ļoti pārsteigta, mani tur ieraugot. Tad, 2012. gadā, es beidzot nodevos Mūsu Kungam un Viņa draudzei un tapu kristīts.
 
Pieredze, kas gandrīz prasīja dzīvību
 
Kādu vakaru, tikai divas nedēļas pēc manām kristībām, laikā, kad es biju nomainījis darbavietu, lai man būtu vieglāk ievērot sabatu, es pēkšņi sajutu asas sāpes krūtīs. Es biju tālu no mājām, dzīvoju īrētā dzīvoklī un biju viens pats.
 
Nezinot, ko darīt tālāk, es cieši apkampu savu Bībeli un lūdzu Dievam par mani parūpēties. Pēc lūgšanas es iekritu dīvānā. Tad es zaudēju samaņu.
 
Kad atkal atguvu samaņu, es paskatījos pulkstenī. Es neticēju savām acīm, izrādījās, ka bija pagājušas veselas trīs stundas! Es piezvanīju savai sievai, kura man lika steigšus doties uz tuvāko slimnīcu. Viņa noprata, ka es vilcinos to darīt, tāpēc piezvanīja kādam Adventistu draudzes loceklim, kurš dzīvoja netālu no manas šī brīža atrašanās vietas, un lūdza lai viņš mani aizved uz slimnīcu.
 
Pēc īsa izmeklējuma, mani steigšus aizveda uz operāciju. Dažas dienas vēlāk man izstāstīja, ka es biju pārdzīvojis ļoti smagu sirdstrieku, un man ir nepieciešama vēl viena ļoti riskanta operācija, un iespējams, ka bez tās es neizdzīvošu. Abu operāciju laikā ķirurģiskā iejaukšanās sanāca daudz ilgāka un sarežģītāka, nekā ārsti sākotnēji bija plānojuši.
 
Līdz pat šai dienai es nespēju izskaidrot, kā es nenomiru jau pirms nokļūšanas līdz slimnīcai. Ārsti man skaidri pateica: “Tev vajadzēja jau būt mirušam, vai vismaz komā.”


 
Bezgalīgās Dieva svētības
 
Kopš manas smagās sirdstriekas ir pagājuši seši gadi, un es esmu pilnībā atveseļojies. Dievs mūsu ģimeni ir pārpārēm svētījis. Mūsu vecākā meita ir apprecējusi mācītāju no Āfrikas, kurš ir mācījies teoloģiju Filipīnās. Šobrīd viņi kalpo Okinavas salā Japānas dienvidos. Mūsu otrā meita ir ieguvusi medmāsas izglītību un šobrīd kalpo Tokijas Adventistu slimnīcā. Mūsu jaunākā meita ir izmācījusies Amerikas Savienotajās Valstīs un šobrīd plāno atgriezties Japānā, lai kļūtu par angļu valodas pasniedzēju un tulku. Nesen mēs kļuvām par vecvecākiem. Mēs jūtamies tik ļoti svētīti!
 
Tas Kungs turpina rūpēties par mūsu ģimeni un Viņa draudzi. Viss, ko mēs šobrīd vēlamies darīt, ir kalpot Viņam ar visu savu sirdi un spēku. Mēs gribam izmantot savus talantus Viņam par godu. Mēs zinām, ka Jēzus nāks drīz. Tā ir mūsu cerība, un tā ir mūsu lūgšana.
 
Maran ata (mūsu Kungs nāk)!
 
Edmilsons Morais Kazumi stāstījums Markusam Pasegī
 
Avots: Adventist Review
 

Lasītākās ziņas


Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2018