Liepājas draudze svin 100 gadu pastāvēšanas jubileju

[Valdis Dahs, speciāli Adventes Vēstīm]. Mēs visi priecājamies, ka Adventistu Liepājas draudze šogad svin savu 100 gadu jubileju. Lai tuvāk iepazītos ar Liepājas draudzi un uzzinātu par draudzes dzīvi un aktivitātēm, 16. jūlijā devos uz Liepāju, kur uz īsu interviju aicināju adventistu Liepājas draudzes mācītāju Ivo Rodertu.

Tu kalpo adventistu Liepājas draudzē. Pastāsti, kā tu iesāki savu kalpošanu Liepājas draudzē?

Draudzē kalpoju jau no 1993. gada. Esmu bijis mācītājs vairākās Kurzemes draudzēs. Liepājas draudzē es kā mācītājs esmu no 2000. gada. Darbā uz Liepāju mani nosūtīja Latvijas Draudžu savienības vadība. Patiesībā es nebiju domājis, ka kādreiz nāksies strādāt tieši šajā draudzē. Bet Dieva ceļi jau esot neizdibināmi…

Pastāsti, kas ir izmainījies un ko tu gribētu mainīt draudzes darbā?

Par šo jautājumu es esmu gatavs runāt no rīta līdz vakaram un sarakstīt varbūt par romānu… Bet atbildot īsi — es vēlētos, kaut draudze pamostos no dziļā pašapmierinātības, sīkumainības un farizejiskuma miega, un beidzot kļūtu par īstu dzīvu Dieva vadītu draudzi.

Tu esi arī sabatskolas vadītājs. Pastāti, kādas ir tavas ieceres un risinājumi?

Šeit jau varētu teikt to pašu ko iepriekš — tikai attiecinot to uz visas Latvijas draudzēm. Mana viskvēlākā vēlēšanās ir, lai Bībeles studijas būtu nevis formāla rituāla izpildīšana, bet mūsdienīgs, visiem cilvēkiem pieejams un saprotams pasākums, kas vada mūs tuvāk vienu otram un Dievam.

P.S. Sabatskola Liepājas draudzē notiek gan uz vietas draudzes telpās, gan mājas grupās, jo, kā man pastāstīja Ivo, ir cilvēki, kuri nevēlas dalīties grupās, un lai katram būtu brīva izvēle, tad tie, kuri negrib grupā apspriest Bībeles studiju vielu, var palikt draudzes telpās un klausīties sabatskolas materiālus kā lekciju.

Ko tu vēlētu draudzei tās 100 gadu jubilejā?

Apzināties un saprast, ka varbūt beidzot ir pienācis laiks un vajadzīgais briedums kalpošanai katram sabiedrības loceklim — tā, kā to darīja Jēzus un pirmkristiešu draudze.

Kādi būtu tavi vēlējumi mūsu lasītājiem?

Apmeklēt mūsu jubilejas pasākumus — tie notiek un vēl notiks.

Gaidāmie pasākumi: Svētku dievkalpojumi notiks katru sestdienu, plkst. 11:00.

Pēc dievkalpojuma (ap plkst. 12:30) visi aicināti piedalīties Bībeles izpētes (sabatskolas) nodarbībās. Savukārt pēc Bībeles izpētes nodarbībām, visi tiek aicināti pie kafijas galda. Bet pēcpusdienās tiek plānoti dažādi koncerti, interesantas tikšanās un citi pārsteigumi. Sekojiet reklāmai!

9. jūlijs — Jubilejas atklāšanas dievkalpojums — vēsturiskais apskats un jubilejas tēma
16. jūlijs — Alfrēds Jākobsons, Liepājas draudzē kalpoja no 1977.–1983.g.
23. jūlijs — Andrejs Āriņš, Liepājas draudzē kalpoja no 1983.–1990.g.
30. jūlijs — Zigurds Kukulītis, Liepājas draudzē kalpoja no 1992.–1993.g.
6. augusts — Īzaks Kleimanis, Liepājas draudzē kalpoja no 1971.–1977.g.
13. augusts — Ojārs Incenbergs, Liepājas draudzē kalpoja no 1993.–2000.g.
20. augusts — Almants Liepiņš, Liepājas draudzē kalpoja no 1990.–1992.g.
27. augusts — Valdis Zilgalvis, Adventistu Baltijas draudžu Ūnijas prezidents
3. septembris — "Ceļa Meklētāju" sabats, Adventistu pusaudžu kluba vadīts dievkalpojums.
10. septembris — Jubilejas noslēgums, Latvijas Draudžu savienības bīskaps Viesturs Reķis.

Es aicināju uz sarunu Andreju Āriņu, kurš kalpoja Liepājas draudzē vēl padomju laikos un atmodas laika pašā sākumā:

No 1983. līdz 1990. gadam tu kalpoji Adventistu Liepājas draudzē. Kā sākās tavas gaitas Liepājas draudzē?

Savu palīgmācītāja darbu iesāku Alūksnē 1980. gadā.1983. gadā mani aicināja kalpot uz Liepāju. Es par to biju pārsteigts, jo bija sākusies aktīva darbība draudzē.

Pirmo reizi ierodoties Liepājā, mani sagaidīja adventistu Liepājas draudzes sekretārs un daži aktīvisti no Priekules draudzes.

Liepāja ir īpaša pilsēta. Liepājniekiem, salīdzinot ar alūksniešiem, ir savādāka dzīves uztvere: mīļi, prasīgi un ieturēti. Kad es iesāku kalpošanu Liepājā, tas bija zināmu problēmu laiks. Daži no draudzes bija pārgājuši “reformatoru” kustībā, radot draudzē neizpratni un šķelšanos. Dievs šīs problēmas atrisināja. Izdevās arī atrast draudzes vecāko, ar viņu atrodot kopēju kontaktu. Bija jāsakārto arī draudzes finansiālie jautājumi, un tad mēs sākām aktīvu kalpošanu. Iesākām sadarbību ar jauniešiem, bija kristības, izveidojās aktīva evaņģelizācijas grupa, bet radās problēmas ar diriģentu — nebija atbilstošas kvalitātes diriģents, jo mēs domājām par kvalitāti, par saturu, par dziesmu melodiju — mēs ļoti nopietni piegājām šim jautājumam. 

Izveidojām lūgšanas pulciņu, runājām par Dievu, par lūgšanu; viens no pārrunu jautājumiem bija — diriģents jāizlūdz no Dieva. Pagāja kāds laiks un mums nāca palīgā palīgmācītājs Almants Liepiņš, un tad arī notika Dieva brīnums — mums bija jauns diriģents! Toreiz bija ļoti aktīva kora darbība. Dziesmu dievkalpojumi notika 4–5 reizes gadā. Mēs uz šiem dievkalpojumiem aicinājām cilvēkus un dalījām ielūgumus. 

Liepājas draudze ir īpaša ar to, ka tur vienmēr bijuši dziedātāji, vienmēr bija mēģinājumi un dziedāšana. Liepājniekus aktīvi atbalstīja Priekules draudze. 1985. gadā Liepājā veidojās jauna sabiedrība, tajā laikā jau notika paaudžu maiņa, vadību pārņēma jaunieši, draudzē sanāca daudz skolotāju.

Tu kalpoji lielu politisko pārmaiņu laikā, vai šajā laikā kas izmainījies tavā kalpošanā?

Jau iepriekš pieminētajos gados Dievs mani aicināja kalpot Liepājas un Priekules draudzēs. Īpašu Dieva brīnumu piedzīvojām Priekulē — kopā ar politiskās daļas vadītāju nopērkot dievkalpojumiem paredzētās telpas — sākumā pat bez naudas. Toreiz Latvijas Draudžu savienība nevarēja naudu iedot, jo nebija tādu resursu. Tajā laikā varēja aktīvāk runāt par Dievu. 

Es nevaru teikt, ka padomju laikā mūs apspieda un nepalīdzēja. Bija laiks, kad mums Baznīcai huligāni izsita logus ārā un mēs to jautājumu nolikām lūgšanu rokās. Lūdzot Dievu, saņēmām gudrību sazināties ar miliciju. No mājām piezvanīju milicijai un pastāstīju, ka mūsu baznīcai regulāri dauza logus ārā. Man pajautāja, kas tu tāds esi un no kurienes. Pēc nedēļas viņi man zvanīja un sacīja: “Klausies, huligāni noķerti, ko ar viņiem darīsim? Ja jums ir lielāki pasākumi mēs dosim milicijas apsardzi un apsargāsim.” Tas notika Gorbačova laikā. No vienas puses viņi bija prasīgi, no otras puses saprotoši. Dievs caur viņiem darīja brīnumus. Dievs vada Savu draudzi un Viņš izvada gan vienā laikā, gan otrā.

Politisko pārmaiņu laikā bija lielāka opozīcija un tā mums neļāva iesnausties.

Šodien Liepājas draudze ir izaugusi un viņai ir aktīvs mācītājs Ivo Roderts un veidojās jauna draudze Liepājā. Ir projekts veidot vienu latviešu un vienu krievu draudzi.

Šodien ir brīvība veidot jaunas draudzes, apmācīt jaunus mācītājus, toreiz tādas iespējas bija ierobežotas.

Kādas izmaiņas tavā kalpošanā bija pēc tavas ordinācijas par mācītāju?

Aicinājuma apstiprinājums mācītāja darbā ir ordinēšana. Tas ir liels notikums cilvēka dzīvē, viņš tiek oficiāli atzīts par draudzes ganu un iegūst lielas pilnvaras. Ja līdz tam atbildīgo personu papildus nozīmēja Draudžu savienība, tad tagad viss bija uz maniem pleciem — bija jānes atbildība par Draudzes darbu, par draudzes plānu, par draudzes organizāciju, par cilvēku sagatavošanu un par kristībām. Tā bija liela atbildība. Es mācījos saprast, kas ir draudze un mācījos sastrādāties komandā, protams, Dieva aizgādībā un Svētā Gara vadībā.

Savas kalpošanas laikā Liepājas draudzi atceros kā augošu draudzi.

Kāds būtu tavs vēlējums Liepājas draudzei 100 gadu jubilejā?

Mans vēlējums mūsu Liepājas draudzei ir, lai viņa vairāk domātu par jaunu draudžu veidošanu, lai būtu vairāk siltuma draudzē, lai vairāk dievišķās mīlestības siltuma arī ārpus tās, veidojot jaunas attiecības, jaunā kvalitātē ar līdzcilvēkiem. 

Kāds būtu tavs vēlējums mūsu lasītājiem?

Man patīk, ka “Adventes Vēstīm” ir aktīvi redaktori, es augsti vērtēju to, ko viņi dara. Man būtu vēlējums, lai viņi paskatītos uz draudzes aktīvo darbību arī turpmāk un intervētu aktīvos brāļus un māsas, jo aktīvā liecība ir noderīga viņiem pašiem un arī mums kā klausītājiem. Notiek atmoda, notiek liecināšana, notiek brīnumu lietas. Novēlu pievērst uzmanību tiem, kuri nupat piedzimuši, lai daudzi var lasīt to, kas notiek, un iegūtais lai kļūst par svētību lasītājiem.


Es aicināju uz sarunu arī Alfrēdu un Mirdzu Jākobsonus, kuri kalpoja Liepājas draudzē no 1977. līdz 1983. gadam. Lūk, ko viņi pastāstīja:

Alfrēds: “Manas gaitas Liepājas draudzē sākās ar lūgšanām. Kad es ierados Liepājas draudzē, mani interesēja cilvēki un tie apstākļi, kādos šie cilvēki dzīvo, tas man bija ļoti svarīgi. Es atzīstu par vajadzību cilvēkus apmeklēt, jo šie apmeklējumi man deva daudz un es ceru, ka mani draudzes locekļi arī paši ko ieguva.

Es strādāju kopā ar savu dzīvesbiedri, kura mani šajā darbā atbalstīja gan ar dziedāšanu, gan piedaloties apmeklējumos. Bez visa tā mēs centāmies iesaistīties aktīvā draudzes darbā — dziedājām draudzes korī, kur mana dzīvesbiedre bija šī kora vadītāja. Vakaros mēs ar dzīvesbiedri piedalījāmies kora mēģinājumos. Visādi centāmies atbalstīt draudzes darbu.

Tajā laikā valsts politiskā sistēma neatbalstīja reliģiju, arī adventistu draudzi, un visādā veidā centās bremzēt reliģijas darbību, reizēm pat atklāti parādot neiecietību. Draudzes locekļi liecināja par savu pārleicību ar to, ka stingri ievēroja sabatu. Tāpat arī skolēni skolās — tā bija liecība, kura palika kā sēkla, kas vēlāk daudz sirdīs uzdīga un nesa augļus.

Mans vēlējums Liepājas draudzei: “Mums nav jābīstas no nākotnes, kā vienīgi to, ka mēs aizmirstam, kā Dievs brīnišķīgi ir vadījis pagātnē.” (E. Vaita). Un lai pateicības un Dieva slavēšanas gars atklājas praktiskā kalpošanā un savstarpējās attiecībās, lai draudze ietu uz priekšu ar apziņu, ka mums ir skaists mērķis, mūsu darbs ir svēts, atbildīgs, un Dievs ir apsolījis šo darbu svētīt. Lai vēl daudzi atrastu Jēzu kā savu Kungu un Pestītāju.”

Mirdza: “Liepājā bija sevišķi izvērsta muzikālā darbība. Mēs bijām 3 diriģenti. Es vadīju jaukto kori, māsa E. Prenase diriģēja sieviešu kori un Jēkabs Sērdienis vīru kori. 3 reizes gadā mēs organizējām dziesmu dievkalpojumus un katru mēnesi tā saucamos "mazos svētkus" ar vismaz 11–12 priekšnesumiem. Visos šajos pasākumos piedalījās jauktais, sieviešu un vīru kori, kā arī ansambļi, dueti, solo un instrumentālās mūzikas izpildītāji. Flautu spēlēja Gunta Līce (Brikše), klarneti spēlēja Armīns Kalniņš, klavieres — Ruta Niedra, Vera Vārna, Dace Vārna u.c. Liepājā esmu daudz dziedājusi gan solo, gan arī duetus kopā ar Alfrēdu. Mana sirds lieta tiešām bija dziedāšana un es esmu ļoti pateicīga Dievam par to dāvanu, kuru Viņš man ir devis. 

Uz dziesmu dievkalpojumiem mums palīgā brauca dziedātāji no Saldus, sevišķi Rodertu ģimene, jo viņi visi ir ļoti mūzikāli cilvēki, brauca arī Medņu ģimene, Jānis Brumaks u.c. Uz šiem dziesmu dievkalpojumiem mēs varējam aicināt klausītājus un daudzi arī ienāca draudzē. Visas notis mēs rakstījām ar roku, tur nu bija sevi jāpiespiež, lai visam korim uzrakstītu notis. Vēlāk Ilgonis Janišauskis iemanījās citādu pārkopēšanas veidu, tad jau gāja labāk. Mūsu kalpošanas laiks Liepājas draudzē bija 6 gadi un pa šo laiku jauktajam korim iemācīju 67 jaunas dziesmas. Lai Dievam gods un liela, liela pateicība. Mans novēlējums — dziedāt, dziedāt un vēlreiz dziedāt Dievam par godu!“


Pēc sarunas ar pašreizējo un bijušajiem Liepājas draudzes mācītājiem es aprunājos ar draudzes locekļiem, un lūk, ko viņi man pastāstīja:

Dagnija: “Mēs šajā draudzē esam vairākus gadus un mēs esam atraduši iespēju draudzes telpās veidot vēstures istabu. Tā kā šogad draudzei aprit 100 gadi, mēs vācam un apkopojam vēstures materiālus. Mums ir atvēlēta atsevišķa telpa, kur mēs glabājam grāmatas, pierakstus, ko kādreiz draudzes locekļi rakstījuši, kā arī grāmatas un svētrunas. Šajā telpā būs gan fotogrāfijas, gan albumi, gan šīs atmiņas; un kad viss būs iekārtots, būs iespēja arī to visu aplūkot.

Man patīk, ka draudze nejūtās kā 100 gadus veca draudze, bet ka viņa ir jauna, un ka viņai ir vēlēšanās kaut ko darīt, darīt kaut ko tādu, ko viņa nav darījusi vakar.

Savai draudzei es vēlu, lai draudzei būtu jauni cilvēki un jauni spēki, to es novēlu arī visiem pārējiem.”

Jaunieši: “Jauniešu ansamblis pastāv divus gadus, mēs cenšamies pēc iespējas dziedāt savā draudzē. Mēs esam studenti un esam atbraukuši no dažādām vietām. Mēs apciemojam arī citas draudzes — esam bijuši Dobelē, esam tikušies ar Rīgas 5. draudzi, pagājušo gadu mums ar 5. draudzi bija kopīgs koncerts. Šogad esam koncertējuši ar Dobelniekiem, Saldeniekiem un Liepājniekiem. Bijām Kuldīgas un Aizputes draudzēs.

Mums jācenšas būt tuvās attiecībās ar Dievu un vienam ar otru, lai būtu vairāk saticības savā starpā draudzē.“

Dzintra Bethere, Liepājas draudzes vecākā: “Pirms kristībām mani piemeklēja slimība. Domāju — kā es pieņemšu kristības, jo slimības dēļ bija grūti nokļūt uz kristībām. Es pielūdzu Dievu un Dievs atņēma man sāpes, ka es varēju nokļūt uz kristībām. Tā bija mana tiešā sastapšanās gan ar Dievu, gan ar ļauno spēku. Tad es sapratu, ka jo es ciešāk turēšos pie Dieva rokas, jo spēšu pastāvēt pretim ļauniem spēkiem. 

Mans vēlējums, lai izzūd visas kļūdas un neveiksmes Liepājas draudzē un lai pēc iespējas vairāk cilvēku sadzirdētu Labo Vēsti par Kristu.”


Īss ieskats Adventistu Liepājas draudzes vēsturē

1900. g. uz Liepāju devās misionārs Kārlis Reifšneiders. Divus gadus vēlāk Liepājā kā Bībeles strādnieks darbojās Jānis Sproģis.

1905. gadā Liepājā un tās apkārtnē sludina Jēkabs Šneiders un tanī pat gadā dibina Liepājas draudzi, kas 1912. gadā uzceļ savu dievnamu. Tas ir pirmais Septītās dienas Adventistu dievnams Latvijā un vienīgais cariskās Krievijas teritorijā uzceltais Adventistu dievnams pirms pirmā pasaules kara.

1920. gadā Liepājas draudzē bija jau 106 draudzes locekļi. Arī bargajos, Otrā pasaules kara gados, draudze turpina darboties. 1953. gadā padomju vara plānoja Adventistu Liepājas draudzei atņemt dievnamu un iekārtot tur sporta zāli. Bet notika brīnums un tas nenotika. Tad nāca Atmodas laiks, Latvijas valsts neatkarības atjaunošana — jauns pavērsiens Latvijas un arī Liepājas draudzes vēsturē.