Vasaras pirmajā pusē ciemojos Cēsīs, vai pareizāk sakot, Priekuļos (līdzās Cēsīm). Sestdienā uz savu kārtējo dievkalpojumu bija sapulcējusies adventistu mazo grupu draudze “Sadraudzība”. Spriežot pēc sapulcējušos skaita, to gan varētu nosaukt par draudzi. Taču pagaidām tā vēl nav oficiāli reģistrēta kā atsevišķa draudze – tai vēl ir 'jānobriest'.
Dievkalpojums notika skaistā mājā, kura pieder vienam no draudzes locekļiem. Jānis Mucenieks ir šīs grupas mācītājs, kaut arī, kā viņš pats saka, savu amatu neafišē. Ir cilvēki, kurus tas atbaidot.
Cēsīs ir arī diezgan liela adventistu draudze ar savu mācītāju. Savulaik Jānis bija šīs draudzes mācītājs, taču pirms kāda laika viņš no lielās draudzes aizgāja un palika tikai ar mazo grupu, kas nu jau drīzāk ir jāsauc par draudzi.
Lai uzzinātu ko vairāk par tās veidošanos, mērķiem un darbošanos, pēc dievkalpojuma, par kuru jau stāstījām pirms pāris mēnešiem, aicinājām Jāni Mucenieku uz sarunu.
— Pastāsti, kā viss sākās?
— Man pirms dažiem gadiem sāka interesēt darbs ar jauniešiem. Kādreiz es vispār nevarēju ar viņiem pastrādāt. Es nezināju, ko viņiem teikt, tādēļ no jauniešiem izvairījos. Un tad kaut kas manī lūza. Es sāku vakaros staigāt pa ielām, īpaši sestdienas vakaros, kad ielas ir pilnas ar jauniešiem. Sataisīju ielūgumiņus, gāju klāt un teicu – vai negribat atnākt uz vienu “tusiņu”?
Bija jaunieši, kas teica “jā”. Sāku veidot manās mājās īpašus otrdienas vakarus. Interesentu skaits auga, un ar laiku mūsu pulciņš pieauga līdz 30 jauniešiem. Mēs skatījāmies video, spēlējām spēles, runājām par attiecībām, par seksu. Un Bībeli arī lasījām — darījām visu ko. Lielākā daļa gan no viņiem nenojauta, kas es esmu. Tas nekas, ka tur blakus būvēja baznīcu. Viņi neko nebija redzējuši.
Pienāca diena, kad es biju ielikts vietējā avīzē – cilvēki nāca klāt un teica – tu esi mācītājs? Nezinu, kas nelabs tur nostrādāja, bet daži kopš tā laika pazuda.
Diemžēl skumjākais bija tas, ka es aicināju lielās draudzes jauniešus – atnāciet, piedalieties, viss notiek! Bet pusotra gada laikā neatnāca neviens jaunietis. Un tad es sapratu, ka kaut kas nav kā vajag. Es arī nevarēju pacelt ķepiņas un teikt – nu, neiznāca, iesim tālāk.
Tā pamazām dzima ideja – ka jaunus cilvēkus aicināšu atsevišķi. Vispirms mājas grupā, lēnām aizaugšu līdz atsevišķiem dievkalpojumiem. Faktiski tā arī notika. Es aicināju visus jaunos, kas nāca uz Bībeles stundām. Un bija diezgan liela vecāku draudzes locekļu grupa lielajā draudzē, kas mani ļoti atbalstīja. Viņa veda pie manis svešus cilvēkus – spēj tik strādāt. Es viņus pulcināju savā vidē un nevedu uz lielo draudzi. Dažreiz kāds arī aizgāja, bet viņi bija kļuvuši tādi “moderni”. Viens parausta degunu un saka – man tur nepatīk. Otrs. Vai tur nevajag kaut ko savādāk?
Es tikai klausījos, kas ir tas, kas viņus interesē, un ko man vajag darīt.
Un tad pienāca reize, kad es sāku stāstīt par savu ideju – taisīsim jaunu draudzi un darīsim to, ko mēs gribam, ko tu gribi. Un izveidojās jauniešu loks, kas sacīja – labi. Mēs jau sākām viskautko plānot, nākt kopā, tapa tāda kā komandiņa. Es viņus lepni saucu par draudzes padomi.
Pienāca reize, kad viena meitene kristījās. Un kad viņa nokristījās, mēs nākamajā sestdienā sākām dievkalpojumus. Tas bija 2003.gada jūnijs.
Lēnām, lēnām sākām dalīt pienākumus. Izvēlējām sekretāru, mūsu valodā runājot, draudzes vecāko, kasieri. Mēs gan paši tādu terminoloģiju nelietojam. Lēnām, gada laikā visi tie, kas atbalstīja ideju, nokristījās.
Sāpīgs bija moments, kad vajadzēja sākt dalīties grupiņās. Jo sākotnēji mēs visi pulcējāmies vienā grupā.
— Cik jūs bijāt?
— Sākumā, kad mēs pulcējāmies atsevišķi no lielās draudzes, mēs bija 30. Taču es rīkojos godīgi – kad es kristīju, es katram atklāti un neitrāli jautāju — izlemiet, kurai draudzei jūs gribat piederēt. Bija cilvēki, kas izvēlējās lielo draudzi. Tādēļ no 30 palika apmēram 10-15. Taču tas bija kodoliņš, uz kura bāzes viss sāka veidoties. Arī mums daži atbira. Bet lielākoties mēs palikām kopā.
Kad sākām 2003.gada vasarā nākt kopā, es jau tūdaļ teicu, ka rudenī mēs dalīsimies grupiņās. Viņiem bija ļoti bail no tādas domas. Kā tas būs, ka mēs vairs mazajā grupā nebūsim kopā? Sadalījāmies, sadalījām atbildību un sākām pa nedēļu nākt atsevišķās grupiņās. Tagad ir jau 10 mazās grupas, un ir ļoti jauki. Piemēram, tajā grupā, kuru es vadu, es kādreiz neesmu – man jābūt Rīgā vai kaut kādās darīšanās. Tad viņi paši – vēl nekristīti – vada grupiņas. Un es zinu, ka viss ir kārtībā.
— Cik daudz jūs esat tagad?
— 70 cilvēki.
— Un sestdienās jūs nākat kopā?
— Jā. Protams, visi parasti kopā nesanāk. Uz dievkalpojumiem vidēji atnāk ap 30-40 cilvēku. Priekuļos parasti ir vairāk. Lielākais skaits, kāds līdz šim ir sanācis, ir 110.
— Tas nozīmē, ka jūs aicināt līdzi svešus cilvēkus?
— Nepārtraukti. Tā ir ideja, kuru es borēju iekšā. Ja tu esi kaut ko atradis, tad ej un stāsti. Velc sadraudzībā.
— Daļa no jums ir kristīti, daļa nē?
— Jau pāri 20 ir kristīti. Mums ir bieži kristības (Kad notiek saruna, nākamajā sabatā ir gaidāmas kristības, un aiznākamajā arī).
— Ko saka vecā draudze?
— Es tur jau gadu neesmu. Tur daudzi bija pret to darbu, ko es darīju. Un kad es jutu, ka es vairs nevaru strādāt, es uzrakstīju lūgumu atbrīvot mani no turienes. Man iedeva darbu Siguldā un atstāja šeit.
— Vai var apvienot?
— Nē. Fiziski var, finansiāli nē. Situācija ir traģiska. Es tur braucu jau gadu, bet tikai sestdienās. Benzīnam nepietiek. Ar riteni arī negribas braukt. Es jūtu, ka es viņus mazliet krāpju. It kā sāku ar milzīgu enerģiju, bet pēc tam pats jutu, ka nevaru.
Bet nekas, es Siguldā arī centos izdarīt šo to. Es izveidoju mazās grupas. Viena grupa ir Līgatnē. Tāda pašu mazo grupu mēģinu iekustināt Juglā. Jo Siguldā ir daudz draudzes locekļu no Juglas.
— Tu redzi perspektīvu šim darbam?
— Noteikti. Svarīgākais ir tas, kā mēs iepazīstamies. Piemēram, sarīkojam filmu vakaru. Kur ņemt jauniešus? Mums bija Raunā tāds pasākums. Jautāju vienam – vai tev ir Raunā kāds pazīstams?
— Jā, man tur ir rada bērni, meitenes.
— Piezvani – grib viņas vai negrib? Grib? Nu tad aiziet.
Uzstādām pļaviņā ekrānu un domājam – būs viņas vai nebūs? Sarunājam pie pieturas satikšanos – pieturā sēž bars jauniešu. Meitenes pieceļas un nāk uz busiņu. Bet mēs sakām: “Paklausieties! Meitenes uz tusiņu brauc, a ko jūs? Nu ka iekšā!”
Bars sakāpa, pilns busiņš. Noskatījāmies filmu, parunājām, vēl parunājām. Bija jau pāri pusnaktij, kad noslēdzām visu, sadodoties rokās un kopā pielūdzot Dievu. Daudzi no viņiem pēc tam teica, ka pirmo reizi lūguši Dievu. Tagad man ir sajūta, ka es pusi Raunas jauniešu pazīstu.
Vēl viena metode bija — www.draugiem.lv (interneta portāls, kur satiekas draugi – red. piez.). Nav vienkāršākas metodes, kā iepazīties. Mēs visi tur esam iekšā. Taču mēs pulcējamies ne tikai tāpēc, lai draudzētos.
Tur ir daudz mūsējo. Piemēram, Almants Liepiņš man pieteicās draugos. Es piekritu. Taču nākamajā dienā sāku lasīt – viņš ir ordinēts mācītājs. Sapratu – nē, tas manam stilam neder, atbaidīs. Izdzēsu viņu no savu draugu saraksta. (Cerams, ka viņš neapvainojās.)
Mēs tur meklējam draugus pēc dzīves vietas, pēc draugu draugiem, lai pamazām iedraudzētos un uzaicinātu pie sevis – vai uz kādu ekskursiju, vai uz mazo grupiņu. Esam secinājuši, ka šī metode ir efektīva.
Tāpat LTV-7 ir tāda pārraide SEMS. Mēs tur čatā aicinām uz kristīgu tusiņu. Šodien 2 meitenes bija atbraukušas pie mums pēc tam, kad bija izlasījušas šo aicinājumu.
Nu, kas vēl. Ar čigāniem strādājam. Varbūt redzēji dievkalpojumā vienu čigānieti. Viņai kādreiz bija zīlēšanas salons. Viņa visu to ir pametusi. Tagad ir garīgs cilvēks. Bet uz ielas viņai vēl joprojām nāk klāt un lūdz pazīlēt. Sākumā viņa atbildēja, ka vairs nezīlē, un viss. Bet es teicu – tā nē. Saki – atnāc tur un tur, tikos un tikos. Citiem vārdiem, uz mazo grupu. Parunāsim. Ja jau cilvēks meklē zīlēt, tad viņam vajag palīdzību.
Vārdu sakot, meklējam katru mazāko šķirbiņu, kā uzrunāt cilvēkus.
— Jums dievkalpojumi notiek dažādās vietās?
— Tā kā mums ir mazās grupas dažādās vietās, tad tas ir mēģinājums iet tuvāk cilvēkiem. Daudzi ir bez mašīnām, viņiem ir grūti atbraukt. Mēs arī īrējam telpas. Priekuļi – tā mums ir centrālā vieta. Te mēs īpaši aicinām vienreiz mēnesī cilvēkus, kas ir mūsu draugi un paziņas. Mums ir bijis ne vienreiz vien dievkalpojums bērnu namā.
Jāatzīst, ka pie bērniem ir jāizmanto viskardinālākās metodes. Mēs aizejam – viņi sēž, pārsvarā pusaudži. Audzinātāji viņus ir atveduši. Droši vien obligātā kārtā. Ko darīt? Likt, lai viņi klausās kārtējos priekšnesumus? Mēs cenšamies no priekšnesumiem izvairīties.
Pirmo reizi atnācām un domājām – ko darīt? Izdomājām. Bija ziema. Gājām ārā. Paņēmām bumbu – spēlēsim futbolu! Nospēlējām vienu stundu futbolu. Un kad beidzām spēlēt, iekurinājām ugunskuru, un tad līdz vēlai naktij sēdējām un runājām, un viss bija kā vajag. Ledus bija lauzts.
Mums ir populārs šis teiciens – lauzt ledu. Ne tikai tā – labdien. Dažreiz nav pat labdien, tikai – dziedāsim tādu un tādu dziesmu. Nodzied, pielūdz, norunā, aiziet mājās.
— Šī māja, kur mēs tagad pulcējamies...
— Pieder Jānim. Viņš ir biznesa cilvēks. Viņš savulaik atradās uz pašnāvības robežas. Partneri viņu piekrāpa, viņš bija milzīgos parādos. Un tad viens no manējiem, kas vēl nebija kristīts, viņu paaicināja. Viņš paņēma Bībeli, un jau pēc mēneša nokristījās. Viņš ir tāds – no citiem 'māliem' mīcīts cilvēks. Viņš ļoti spēji atvērās visam garīgajam.
— Jūs cerat arī kādreiz tikt pie sava dievnama?
— Jā. Mums ir plāns uzcelt Priekuļos. Nezinu, kad tas realizēsies. Varbūt paies 5 gadi, nezinu. Bet tad arī jaunajai draudzei būs savs dievnams.
