Viena sirds un viena dvēsele

25. jūlijs, 2018 | Andris Pešelis

Pašreiz esošais sabatskolas materiāls ir veltīts pirmkristiešu draudzei Apustuļu darbu grāmatā, kur starp citām lietām ir rakstīts:
 

“Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele…” Ap.d. 4:32.

“Viena sirds un viena dvēsele” – dažkārt šī frāze tiek pieņemta kā etalons, kādām attiecībām būtu jāpastāv starp kristīgās draudzes locekļiem.

Tās ir ilgas pēc draudzes, kurā visi ir “viena sirds un viena dvēsele”.

Tā ir ideālā draudze, kurā visi ir vienprātīgi: “Redzi, cik jauki un cik mīļi, kad brāļi kopā dzīvo vienprātīgi!” Ps. 133:1.

Vienprātību var panākt dažādi un arī atšķirīgi tā tiek uztverta.

Apustuļi to panāca caur lūgšanām, sadraudzību, kad tiešām bija kļuvuši par vienu sirdi un vienu dvēseli savā starpā. Viņi bija vienoti vērtībās, kas tos veda pie vienotības Garā.

Vēlākajos gadsimtos vienprātība baznīcā tika panākta ar krusta kariem un inkvizīcijām, kad cilvēkus vienkārši ar varu piespieda būt vienprātīgiem. Tiem bija jāizvēlas: būt vienprātīgiem ar valdošo baznīcas organizāciju vai nāve. Šādi senos latviešus sadzina Daugavā un pasludināja tos par kristītiem un no tiem sagaidīja, ka tie būs “vienoti” ar baznīcu.

Vēl viens veids, kā panākt “vienprātību” ir ar manipulācijas palīdzību. Piemēram, ir jāpieņem nepopulārs lēmums, un, pirms šāds lēmums tiek pieņemts, grupas priekšā tiek lūgts Dievs pēc vienprātības lēmuma pieņemšanā. Šādos apstākļos jebkāda nevienprātība, pretēji nepopulāram lēmumam, kurš tiek bīdīts, ir pretrunā ar vēlamām nostādnēm un izlūgto Dieva svētību lūgšanā. Kurš gribēs būt tas nevienprātīgais un iebilst pret Dieva gribu, kura tikko kā visu priekšā tika izlūgta? Kurš šādā kontekstā iebildīs vadītājiem, kas jau ir pasludinājuši vispārēju vienotību un to apstiprinājuši ar Dieva lūgšanu?

Dažkārt cilvēku grupas vai pat reliģiskās organizācijas mēdz būt vienprātīgi, kā “viena sirds un viena dvēsele”, kādā aplamībā vai pat maldos. Tie ir tik vienprātīgi savos aizspriedumos, ka ikviens, kurš tiem saka ko citu, ar pirkstu rādot Rakstos, tiek uzskatīts par vienprātības postītāju vai pat sātana aģentu. Par šādiem vienprātības jaucējiem savulaik tika uzskatīti Reformatori. Par vienprātības jaucējiem tiek uzskatīti arī tie, kas ievēro sabatu svētdienas vietā. Esmu dzirdējis šādu frāzi: “Jūs, adventisti, gribat, lai visi pasaulē ievērotu jūsu sabatu!”. Sabata ievērošanu, saskaņā ar Dieva bauslību, daži izceļ kā nevienprātības zīmi un gala laikā tas tiks izcelts īpaši.

Šo rakstu vietu Ap.d. 4:32 var iekalt sienā, radot iespaidu, ka tagad visaugstākajā līmenī visu starpā valda “vienprātība” un nu visi ir “viena sirds un viena dvēsele”. Šie vārdi var būt visu acu priekšā, taču mīļajā draudzē iesākas nevienprātības, tā ņem un sašķeļas.

Kristus ir lūdzis: “Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis” (Jņ. 17:21). Likme ir ļoti augsta. Šāda vienotība ir Dieva griba un ikviens, kas to izvirza kā mērķi, līdz ar to iegūst tiesības būt nosauktam par vienotības veicinātāju starp brāļiem. Tāds top par šādas vienotības centru, ap kuru pulcēties ikvienam, kurš tiecas pēc vienotības.

Balstoties uz Kristus lūgšanu (Jņ. 17:21) Romas pāvests Jānis Pāvils II 1995. gadā izdeva encikliku “Ut Unum Sint” (Lai visi ir viens). Viņš uzņēmās vadību vienotības centienos starp kristiešiem. Encikliku pavadīja daudz lūgšanu un atsaukšanās uz Kristus aicinājumu. Kurš iebildīs pret vienotību starp kristiešiem? Kurš gan būtu pret vienotību dažādībā? Vienotība starp kristiešiem ir apsveicama. Tas ir labi, ka dažādu konfesiju kristieši spēj sadarboties un būt draudzīgi savā starpā. Un tomēr – kurp šāda vienotība, burtiski sekojot enciklikas aicinājumam, aizved? Vai pāvests aicina uz to pašu, ko Kristus? Te ir nepieciešams izvērtēt kontekstu. Šis enciklikas aicinājums ir virzīts uz vienprātību un vienotību ar Svēto Krēslu.

Lozungs “Viena sirds un viens dvēsele” starp kristiešiem ir pieņemams. Tikai, jautājums pastāv par šādas vienotības pamatu. Tādēļ te nevar būt jebkāda vienotību starp ticīgajiem, bet gan vienotība, uz kuru mudina pats Kristus saskaņā ar Dieva Vārdu. “Viena sirds un viena dvēsele” netop pēc vadītāju pavēles vai skaisti sarakstītām enciklikām. Šī Kristus draudzes vienotība ir rezultāts, kad Kristus mācekļi kopīgi virzās tuvāk Sv. Rakstiem, tuvāk Kristum, veicinot uzupurīgo mīlestību, kura izpaužas savstarpējos labajos darbos, nemeklējot savu, bet citu labumu.

Kā raksta ap. Pāvils: “Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, iepriecinājieties savā starpā, esiet vienprātīgi, turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums” (2. Kor. 13:11).
 

Andris Pešelis
Mācītājs, LDS Sabatskolas nodaļas vadītājs​


Lasītākie raksti

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2018