Gaidot augšāmcelšanās rītu, nāves miegā aizmidzis viens no Adventistu vecākajiem brāļiem Pāvils Broks. Latvijas Adventistu draudžu savienība un “Adventes Vēstis” pauž līdzjūtību mīlošajiem cilvēkiem, kas cer tikties ar viņu Lielajā dienā.
Pirms pāris gadiem mums bija saruna ar Pāvilu, ka viņš varētu uzrakstīt rakstu žurnālam “Tikšanās” – par sevi. Viņš neatteica. Toreiz tapa garāks raksts. Kavējoties atmiņās, publicēsim daļu no Pāvila Broka pārdomām. Cik gan tās ir svētīgas...
“Mana dzīve nav tikai taisns ceļš bez kāpumiem un kritumiem. kad atskatos uz aizvadītajiem gadiem, ik solī līdzās redzu Dievu. Ne tādēļ, ka es Viņa acīs būtu labāks par citiem, esmu tikai ļoti ilgojies pēc Viņa klātbūtnes. Ir piedzīvotas šaubas, kārdinājumi un grūtības. Ir pacēlušās karstas lūgšanas pret Debesīm, gan paklausītas, gan nepaklausītas. Tās nepaklausītās ir nesušas lielākas svētības, jo tās mani ir sargājušas no cilvēciska neprāta. Visu jau nevar izstāstīt. Tāda ir visa dzīve, kurā ēnas kliedē dievišķā gaisma. Jo vairāk ēnu, jo gaisma spilgtāka. Varbūt tieši tāpēc sāpju ir bijis daudz, lai mācītos saprast Dieva spēku un žēlastību...
Mana rīcība ne vienmēr ir bijusi saskaņā ar cilvēku uzskatiem. Jaunībā, kad sapņoju par ģimeni, varēju sev līdzās iedomāties tikai garīgi bagātu dvēseli. Kad es tādu satiku, cilvēki pūlējās mani atrunāt, cilvēcīgi redzot mūs nesaderīgus. Dievs dāvināja mums 41 kopā pavadītu gadu, kuros mēs viens otru garīgi balstījām, papildinājām un bagātinājām. Es nevaru iedomāties citu sievieti, kura būtu bijusi ar mieru tik pacietīgi panest visas mūsu dzīves grūtības, un to nebija mazums. Viņa, bijusī darbiniece Maskavas vēstniecībā, nokāpa man līdzās, lai ar milzīgām pūlēm iekārtotu to mūsu mītni, kas daudziem deva jumtu virs galvas...
Veselība man nav bijusi sevišķi spoža jau no jaunības, bet mūža otrā pusē ārsti konstatēja retu un smagu slimību siringomēliju. Es nevaru pārvietoties tik veikli un viegli, kā gribētu, bet, pateicība Dievam, eju savām kājām. Līdzīgi apustulim Pāvilam esmu jautājis: Dievs, kāpēc tā vajadzēja notikt? Līdzīgi viņam esmu saņēmis atbildi: tev pietiek ar Manu žēlastību. Un tā tas ir. Pēc statistikas datiem, ar šo diagnozi man sen vajadzēja vairs nebūt, bet es esmu. Savā nespēkā es daudz skaudrāk izjūtu Dieva žēlastību ik solī. Varbūt manā raksturā Dievs saskatīja paaugstināšanās iedīgļus un dāvināja šo nespēku. Arī tā ir milzīga žēlastība, pasargāšana no bojā ejas ceļa.
Pēdējos gados esmu palicis viens un savā nevarībā nespēju sakārtot mājas apkārtni tā, kā gribētu. Apsēžos uz soliņa aizauguša dārza vidū un skatos visapkārt. Kāda bagātība, kāda daudzveidība! Tam visam Dievs ļauj augt un ziedēt! Tā pati nopeltā nātre ir tāds vitamīnu avots, bet necilā lauka atraitnīte ir tik krāsaina, ja labi ieskatās! Vai tad es esmu viens? Caur katru zāles stiebru ar mani ir Dievs. Viņš dzird manu bēdīgo nopūtu un arī priecīgo. Ja manā galvā ir tik daudz domu, tad caur tām Dievs ar mani sarunājas, Viņš ir ar mani! Viņš ir pie manis arī caur tiem cilvēkiem, kas atnāk, aiziet un atkal nāk. Vai tad es neesmu bagātāks par tiem, kas dzīvo pilīs, ja manā tuvumā ir visaugstākais Valdnieks? Ja Viņš ir bijis ar mani un ir vēl aizvien, vai tā nav garantija, ka es reiz būšu ar Viņu Viņa valstībā? Ja ir kāda ikdienišķa vajadzība, par ko es lūdzu savu Dievu, tad tā ir – paliec, Kungs, pie manis, esi līdzās ar prieku vai sāpi, vienalga. Viss, ko Tu nes, jau ir manis labā. Tikai paliec ar mani līdz pēdējam šā laika mirklim, lai es būtu ar Tevi Tavā Godībā!”
Pārdomas šķiroties
Divu paaudžu garumā, sešdesmit gadus Pāvils Broks ir bijis Latvijas adventistu sabiedrības neatņemama sastāvdaļa. Romantiķis, pērļu zvejnieks, Latgales patriots, Adventes draudzes nenogurstošs darbonis, gleznotājs, krāsotājs, dziedātājs, mūrnieks, izcils teologs, spožs runātājs un, pāri visam, – dziļš domātājs un cilvēkmīlestības entuziasts.
Pāvils un viņa mūža mīlestība Emma bija ļoti atklāti cilvēki. Pie viņiem vienmēr dzīvoja sveši cilvēki, adventisti un neadventisti. Viņu mājas dzīve un saimnieciskā darbība norisa kā uz delnas draudzes un kaimiņu priekšā. Pāvilu un Emmu pazina kā ticīgus, godīgus, darbīgus, bet ne visai veiksmīgus saimniekus. Kā tas nāca, ka enerģiski, uzņēmīgi, prasmīgi ļaudis sev nenodrošināja ērtu un turīgu dzīvi? Laicīgi orientēti cilvēki Pāvilu uzskatīja par neveiksminieku, bet viņš pats sevi par tādu neuzskatīja. Viņam bija cita vērtību sistēma. “Tā saka tas Kungs: Gudrais lai nelielās ar savu gudrību, stiprais lai nelielās ar savu stiprumu, bagātais lai nelielās ar savu bagātību. Bet kas grib lielīties, lai lielās ar to, ka Mani pazīst, ka Es esmu tas Kungs, kas dara žēlastību, tiesu un taisnību virs zemes.” Tāda bija Pāvila un arī viņa Emmas prioritāte, tāda – viņu dzīves pozīcija.
Ne visiem kristiešiem ir vienāds aicinājums. Arī Kristus dienās ne visi tika aicināti atdot visu mantu nabagiem un sekot Jēzum. Tomēr karognesējiem tas bija jādara. Nesaprotošās pasaules acīs tie bija savādnieki, bet Dievs tos vērtēja citādi: “Tie, kuru pasaule nebija cienīga, maldījās pa tuksnešiem un kalniem, un alām, un zemes aizām.” (Ebr.11:38)
Pavils Broks bija šāds pašaizliedzīgās cilvēkmīlestības karognesējs. Jēzus par tādiem saka: ”Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es.” (Jņ.17:16) Cits karognesējs, arī Pāvils vārdā, teica: “Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu.” (Fil.3:20)
Mūsu sabiedrības ”neatņemamā sastāvdaļa” tomēr tika atņemta. Mūsu draudzes ainavā tagad trūkst viena ievērības cienīga orientiera. Bet paliek atmiņas. Astronomi ir izskaitļojuši, ka izdzisušu zvaigžņu gaisma vēl ilgi mirdz debesjumā, un zemes iedzīvotāji turpina orientēties pēc šo mirušo zvaigžņu atstātā mirdzuma. Mēs ticam, ka Pāvila zvaigzne ir apdzisusi tikai uz laiku. Ļoti iespējams, ka atmiņas par šo neparasto Dieva vīru vēl nebūs izgaisušas līdz brīdim, kad Dievs Savām zvaigznēm liks atkal iedegties.
Īzaks Kleimanis
