“Ceru, ka šī grāmata un filma cilvēkus ne vien izklaidēs, bet arī kalpos kā pamudinājums sākt pašiem savus pētījumus, kā arī atdzīvinās interesi par ticības jautājumiem,” tā par “Da Vinči kodu” saka tās autors Dens Brauns. Lai gan katoļu baznīca un arī citas tradicionālās konfesijas par šo gara darbu izsakās visai negatīvi, tā guvusi ļoti lielu sabiedrības interesi, iespējams, tādēļ, ka cilvēkiem ir daudz neskaidru jautājumu par kristietību.
Vairāk nekā 40 miljoni izpārdotu eksemplāru un darba tulkojumu 40 valodās atnesa Denam Braunam pasaules slavu un lika žurnālam “Times” ierindot rakstnieku 100 ietekmīgāko pasaules cilvēku vidū. “Da Vinči kods” guva piekritēju uzslavu, bet vēl vairāk nopietnu kritiku. Kādēļ? Romāns paliktu tikai romāns, ja pirmajā lappusē autors nebūtu apgalvojis, ka visi grāmatā minētie dokumenti atspoguļo patiesību. Vai tā tas patiešām ir?
Cilvēki meklē atbildes
Lai censtos labāk izprast “Da Vinči koda” popularitātes iemeslus un tajā atspoguļotos faktus, pagājušajā nedēļā Jelgavas baptistu draudze organizēja diskusiju par šo rakstniecības darbu un pēc tā uzņemto filmu. Tajā piedalījās vairāki speciālisti, tai skaitā Lutera akadēmijas profesore Sandra Gintere, un ikviens interesents varēja uzdot jautājumus.
“Domāju, ka šī grāmata ir protests pret Baznīcu, kas atsevišķos gadījumos neveic savas funkcijas. Atzīšos godīgi – es “Da Vinči kodu” izlasīju 12 stundās. Patiešām aizraujoša grāmata, fascinējošs trilleris, bet tikai tad, ja cilvēks to uztver kā rakstniecības darbu, nevis patiesības paudēju,” uzskata Āgenskalna baptistu draudzes mācītājs Edgars Mažis.
S. Ginterei savukārt šķiet, ka agrāk šādās grāmatās aprakstītais cilvēkus tik ļoti neietekmētu. “Tagad trūkst informācijas, cilvēkiem ir daudz jautājumu, uz kuriem viņi nerod atbildes, arī zināšanas šajā jomā ir visai trūcīgas. Diemžēl šī informācija daudziem ir pirmā, tāpēc paliek zemapziņā, veidojot viņu uzskatu par kristietību un baznīcu,” piebilst profesore.
Diskusijas dalībnieki atzina, ka ir lietas, kas var šķist nepieņemamas, piemēram, sievietes diskriminācija, piedēvējot tai visus grēkus. “Patiesība ir pretēja – evaņģēlijs, piemēram, atbildību par košanu ābolā Ēdenes dārzā prasa no Ādama, nevis Ievas, turklāt Kristus mācības sievietes pacēla tādā statusā, kādā viņas nebija no grēkā krišanas brīža,” apgalvo S.Gintere. Protams, strīdīgs jautājums ir par sievietēm mācītājām – viņas šādā amatā nevar būt, taču tam ir vēsturisks pamatojums, ko diez vai viena filma un grāmata spētu labot.
“Man liekas, ka D.Brauna grāmatas popularitāti var izskaidrot ar to, ka cilvēks grib domāt pats, nevis ļaut Baznīcai pateikt, ko viņš meklē. Cilvēki to neatrod Baznīcā, tāpēc meklē citur. Ja kristietība liek šaubīties, ka Dievs darījis brīnumus, tad nav vērts tai ticēt. Varbūt grāmata tomēr devusi arī labumu – daudziem lasītājiem radusies vēlme izpētīt, un, kas zina, varbūt tieši šajos pētījumos viņi atradīs Dievu,” savu pārliecību pauda “Latvijas radio” žurnālists Aidis Tomsons.
Grāmatas notikumi un to apgāšana
Sionas Priorijas slepenajai organizācijai ir centrālā loma romānā. Tās glabātais noslēpums par Mariju Magdalēnu un Jēzu Kristu it kā apdraudētu Baznīcas pastāvēšanu un darbību. Tomēr nereāls šķiet apgalvojums, ka kāda slepena organizācija spētu nepārtraukti pastāvēt 900 gadu, ja ņem vērā to, cik zibenīgi ātri mainās pasaule un cik daudz pamatīgu vēsturisku izmaiņu noticis gadsimtu laikā. Sionas Priorija nav mistiska organizācija, kas tapusi viduslaikos. 1956. gadā ar notariālu aktu to dibinājis kāds francūzis Pjērs Plantārs (1920–2000). Priorija pat savos ziedu laikos nav apvienojusi vairāk nekā piecpadsmit locekļu. Šīs organizācijas mērķis bija visai tālu no slepeno dokumentu glabāšanas, jo paredzēja dzīvojamo māju būvniecības atbalstu Anemasā Francijas dienvidos. Turklāt no dibināšanas statūtiem top skaidrs tās nosaukums – trešais statūtu paragrāfs norāda uz Sionas kalnu pilsētas tuvumā, nevis uz tā slaveno vārda brāli Jeruzalemē.
Svarīgākā romānā paustā atziņa skar varbūtējo Marijas Magdalēnas un Jēzus Kristus laulību. Četri mums pazīstamie evaņģēliji un Jaunās Derības raksti dod iespēju iepazīties ar Kristu, viņa veikumu un tā nozīmi. Savukārt D.Brauns atmet šos drošos avotus, pievēršoties XX gadsimta vidū nejauši atklātiem vērtīgiem dokumentiem, kam tomēr nav nekāda sakara ne ar viduslaiku leģendu par Grālu, ne romāna sensacionālo fantāziju par Jēzus laulību ar Magdalēnu.
Daudzas “Da Vinči koda” teorijas iespējams apstrīdēt ar vienkāršas loģikas palīdzību. Piemēram, Leonardo da Vinči, būdams kristietis, nekad nav vēlējies Svētā vakarēdiena gleznā attēlot ne ko citu kā vien Kristus mācekļus. Ja starp divpadsmit mācekļiem ir Marija Magdalēna, kur gan palicis apustulis Jānis? Turklāt viņu mākslinieki vienmēr attēlojuši kā skaistu jaunekli, kas mūsdienu cilvēkam var asociēties ar sievišķību.
Tiem, kas vēlas iegūt sīkāku informāciju par D.Brauna aprakstītajiem faktiem un to vēsturiskajiem pretmetiem, lieti var noderēt buklets “Cik patiess ir Da Vinči Kods?”, kura elektronisko versiju var atrast mājas lapā www.catholic.lv. Jelgavas baptistu draudzē var saņemt bezmaksas bukletu “Da Vinči kods. Jautājumi par filmu”.
***
Romas katoļu baznīcas kardināla Jāņa Pujata viedoklis:
“Dena Brauna “Da Vinči kods” no reliģijas viedokļa ir Dieva zaimošana. Grāmatas un filmas radītāji ne tikai piesārņo cilvēkiem galvas, bet arī nopelna uz viņu lētticības rēķina. Tā ir manipulācija ar faktiem, vēstures un kristīgās atklāsmes falsifikācija. Iespējams, kāds teiks, ka komentējot grāmatu, tā tiek reklamēta, bet Baznīcai nav tiesību klusēt. Vēsture mums pārmetīs, ka neesam izteikuši savu attieksmi.
