Popes un Ances draudze

Šogad aprit 90 gadu kopš Adventistu Popes draudzes dibināšanas, jo 1924.gadā izdotajā “Draudzes vēstures kursa” J. Šneidera pielikumā ir sacīts, ka 1917. gadā tika dibināta Popes draudze. “Adventes Vēstnešu” ziņojumos minēts, ka 1923. gadā Popē ir bijuši 17 draudzes locekļi, bet 1925. gadā 23 locekļi. Nav zināms, kāds ir bijis draudzes aizsākums, kur viņi pulcējās un kurš to vadīja. Šis draudzes vēstures posms vairs nav atjaunojams. Taču kopš 1926.g. “Adventes Vēstnešos” no statistikas zūd Popes nosaukums un tā vietā nāk Ances draudze, kur jau tiek minēti 28 draudzes locekļi. Šo abu apdzīvoto vietu adventistu ticīgo ļaužu dzīves ir savijušās cieši kopā, tādēļ Popes draudzes dibināšanas dienu var uzskatīt arī par Ances draudzes aizsākumu.

Par Ances draudzes dibinātāju tiek uzskatīts Jānis Birziņš, kurš pirmais no Birziņiem kļuva par adventistu. Viņa tēvs bija sūtījis Jāni uz Ventspils skolu mācīties juridiskās zinātnes, taču tur viņš nejauši bija pamanījis afišu, kurā bija aicinājums uz Bībeles semināru, kas atspoguļoja tā laika politiskās aktualitātes. Semināru vadīja Ventspils draudzes sludinātājs Jēkabs Šneiders. Jānis aktīvi sekoja līdzi sludinātajai vēstij un to salīdzināja ar Bībeli. Pēc semināra viņš kristījās. 

Šneiders vēroja jaunekļa spējas, tādēļ aicināja Jāni Birziņu uzsākt mācības Vācijā Frīdensauas teoloģijas seminārā. Jānim šis piedāvājums patika, bet par savu izvēli viņš vēl nebija sacījis savam tēvam, kuram tā nebūtu patikusi. Jānis tomēr devās mācīties, par savu izvēli pateicis tikai savai māsai un mātei. Vēlāk tēvs par notikušo bija uzzinājis un tikai teicis – “Redz, sūtīju mācīties par tiesnesi, bet sanāks mācītājs.” Samierinājies ar dēla izvēli, nākošajā reizē, kad Jānis ciemojās mājās, viņš lūdza Jāni paskaidrot, kāpēc viņš vairs neēd cūkas gaļu. Jānis no Bībeles iesāka skaidrot, un ģimenes locekļi, pat tēvs, pieņēma paskaidrojumus. 

Vēlāk viens pēc otra viņa ģimenes locekļi kļuva par adventistiem. Var sacīt, ka Birziņu ģimene veidoja Ances draudzes kodolu. Draudze pamazām sāka augt. Pulcējās pa mājām – Ances “Plūdoņos”, “Pavasaros”, “Būvmeisteros”. Draudzei pievienojās arī Jānis Mitlers, kurš bija kontaktā ar adventistiem bēgļu gaitās. Vēlāk viņu izvēlēja par draudzes vecāko. Ar laiku izveidojās grupa Miķeļbākā. Tās vadītājs bija Ernests Izašars, kurš vēlāk pēc 1937.gada kļuva par Ventspils draudzes vecāko. 

Popes, Ances draudzes un Miķeļbākas grupa bija cieši saistītas ar Ventspils draudzi. Tās apmeklēja darbinieki no Ventspils. Bieži vien Ventspils jaunieši kājām gāja lielo gabalu no Ventspils līdz Ancei un atpakaļ. Citreiz brauca ar vilcienu līdz Miķeļbākai, tad kājām līdz Ancei. Kad izbūvēja dzelzceļu līdz Ancei, tad brauca uz Anci ar vilcienu. Sludinātāji arī gāja kājām uz Anci vai brauca ar vilcienu. Sludinātājs Jānis Lapa brauca uz Anci ar velosipēdu, bet sludinātājs Dambis kara laikā turp brauca jau ar vilcienu.

“Adventes Vēstneša” 1937.g. Nr. 7 ir pieminētas kristības, kas Miķeļbākā notika 20. aprīlī, saltajos jūras ūdeņos, kur K. Fogels no Ventspils kristīja divas māsas. Pieminēts, ka sapulces Miķeļbākā tolaik notika K. Beltes mājās.

Ances draudze ir devusi vēl kādu ievērojamu darbinieku – Artūru Jurkevicu. Jurkevici dzīvoja Ances pagastā un bija pazīstami ar adventes vēsti, taču Artūram tās šķita jūdu pasakas. Ietekmēts no revolūcijas gaisotnes un apkārt valdošām pārmaiņām, viņš vēlējās kļūt par kareivi vai dienēt policijā. Viņa māte, pirms Artūrs devās ceļā, sacīja: “Es labāk vēlētos tevi redzēt par Kristus kareivi.” Artūrs aizgāja, taču mātes lūgšanai bija lemts piepildīties. Kara apstākļu dēļ Artūram nebija izdevies nokļūt līdz savam ceļa mērķim, un viņš griezās atpakaļ uz mājām. Pa ceļam sastapa adventistu kolportieri, ar kuru viņam sanāca auglīgas sarunas par Bībeles pravietojumiem un to piepildījumiem. Artūrs sāka domāt par Bībeles tēmām. Salīdzinoši īsā laikā atmeta smēķēšanu un pēc kāda laika devās mācīties uz Sužu misijas skolu, kuru sekmīgi pabeidza, kļuva par evaņģēlija darbinieku un ilgstoši kalpoja vairākās Latvijas adventistu draudzēs.

1937. gadā pēc valdības izdotajiem noteikumiem par draudzi varēja uzskatīt tikai reliģisku grupu, ko veido vismaz 50 cilvēku. Ances un Popes adventisti tika pieskaitīti pie Ventspils draudzes, un atsevišķi kā draudze Ances draudze pārstāja eksistēt. Tomēr Ances pagastā ticīgie turpināja pulcēties arī pēc 1937. gada. Tolaik šīm sapulcēm nebija radīti šķēršļi, taču drīz vien pēc kara padomju laikā ticīgajiem bija jābūt uzmanīgākiem. Taču arī tad Ventspils draudzes locekļi sabata pēcpusdienās brauca uz Anci. Uz Ances pagastu brauca jaunieši arī no citām draudzēm, lai netraucēti Ziemeļkurzemes mežu ieskautajās ticīgo mājās sapulcētos, dziedātu un kopā pielūgtu to Kungu.

Andris Pešelis.