Arī mazās draudzes kaut kas notiek

Mana kalpošana ir pagājusi Vidzemes mazpilsētu draudzes — Siguldā, Smiltenē, Liezerē (tagad — Madonas draudze), Alūksnē, Valkā, Strenčos un Ērgļos. Visām šīm draudzēm ir kopīga problēma — draudzes jaunieši aizlido uz lielām pilsētām un lielām draudzēm. Tur ir iespējas iegūt izglītību, lielāki darba piedāvājumi, atalgojumi citi. Lielās draudzēs ir dažādas aktivitātes, vairāk draugu un iespējas sevi izpaust, ko nevar piedāvāt mazās draudzes. Tagad ceļi aizved arī pāri robežām uz Īriju un Angliju.

Kāds ārzemju lektors teica, ka Rīgā uz katra lielākā ielas stūra varētu būt draudze, lai cilvēkiem nav tālu jāiet. Tas jau patiešam būtu labi. Bet ko lai dara sirmā māmuļa, kurai līdz Rīgai vai citai lielai pilsētai ir 70 km un vairāk. Pie tam laukos sestdienās bieži nekursē autobusi.

Laukos tiek likvidētas mazās pasta nodaļas, jo nesot zaudējumus. Tiek slēgtas ambulances un bankrotē mazie veikali. Skolas paliek tukšas, jo nav bērnu, kas mācītos. Vai tāds pats liktenis sagaida mazpilsētu draudzes? Vispirms mazā draudze tiek “piekarināta” kādai lielākai un iegūst otrās šķiras statusu, kas ir ceļš uz lēnu nomiršanu dabīgā ceļā. Var jau būt, tam tā jānotiek, jo lauki aizaug ar krūmiem un bērnu čalas neskan pagalmos.

Bet, ak, kā vajadzētu jaunu misijas iesaukumu, lai jaunās ģimenes, kas deg par Dieva lietu, dotos uz šīm mazām draudzēm un grupām kā misionāri. Kristīgais radio, internetā iegūstamā informācija, kas ir gan ļoti vērtīga, tomēr nekad neaizvietos dzīva kristieša klātbūtni, draudzes mīlestības siltumu, dievkalpojumu svētības un sadraudzību. Varbūt kāds pārmetīs, ka mazās draudzes piesaista brāļus un māsas, kas dzīvo citas draudzes teritorijā, bet atdodiet tos, kas ir aizgājuši uz lielām draudzēm, un nu jau arī viņu bērnus, un kādi vareni evaņģelizācijas punkti tiks iezīmēti Latvijas kartē.

Vai tā ir utopija, nepiepildāma vēlme? Nezinu! Bet tie sirmie brāļi un māsas, kas nevar aizbraukt un pārcelties ar dzīvi uz Rīgu vai Īriju, arī ir cilvēki un arī Dievam dārgi. Un tie, pēc dzīvā ūdens izslāpušie mazos ciematos, arī ir cilvēki. Un arī tiem jauniešiem, kas paliek dzīvot mazpilsētās un laukos, ir tiesības dzirdēt adventes vēsti.

Šīs pārdomas radās, atceroties kādu ģimeni, kas dzīvoja Skujenes pagasta nomalē. Neliela bijusī mežsarga māja un visapkārt vareni egļu meži. Agros rītos mežmalas pļavās ganās stirnu bars, bet mežacūkas posta nelielo kartupeļu tīrumu. Tur bija viss, ko sniedz Dieva radība. Rubeņu riesta dziesma pavasarī un rudens tumšie vakari ar savdabīgām meža skaņām. Šīs mājas iemītnieces — Ināra un viņas mamma — bija ieinteresētas meklēt garīgu piepildījumu, patiesu pamatu ticībai, lasīja garīgas grāmatas. Mūsu draudzes locekļi, kas šo ģimeni pazina, lūdza, lai aizbraucu apciemot. Braucamrīks bija parastais velosipēds, un priekš meža ceļa tas bija pats labākais pārvietošanās veids. Un tā kādā sestdienas pēcpusdienā ierados un tiku laipni uzņemts. Bija ļoti daudz jautājumu. Ināra bija skolniece. Tas bija padomju varas laiks, un daudzas lietas, ko mācīja skolā, bija pilnīgi pretējas tam, ko varam lasīt Bībelē. Kur ir patiesība? Kāds ir Dievs? Kāpēc droši varam ticēt tam, kas rakstīts Bībelē?

Nojausma par kādu augstāku varu ir daudziem, bet ko tālāk? “Redzi, Dievs ir pārmērīgi dižens mūsu atziņai… Redzi, varens ir Dievs, un lielas lietas Viņš veic ar savu spēku; kas ir tāds lietpratējs kā Viņš.” (Ij. 36:26,22) Diženo Dieva varam iepazīt tik, cik Viņš pats atklājas Svētos Rakstos, kā arī tajās lielās lietās, ko Viņš dara. Dievs atklājas kā Radītājs. Pat tā laika (padomju laika) zinātne bija spiesta atzīt, ka “cilvēku izgudrojumi nobāl, kad tos salīdzina ar ļoti efektīvajām un komplektajām ierīcēm, kas atrodas uz dzīvnieku spārniem, kājām un spurām.” (V.Mazteks — “Bionika”, 1969. g. )

“Uz visām lietām zemes virsū, sākot ar visaugstāko koku mežā līdz sūnai, kas aug uz klints, no bezgalīgā okeāna līdz vismazākajam gliemežvāciņam krastā var saskatīt Dieva līdzību un uzrakstu.” (E.G.Vaita — “Audzināšana”, 102. lpp.)

Runājām arī par to, kā tika radīti dzīvā daba un cilvēks. Bībele saka, ka “Viņš pats (Dievs) dod visiem dzīvību, elpu un visu.” (Apd. 17:25) Citas atbildes nav. Arī zinātne nevar pateikt neko citu. “Molekulu un atomu mikropasaule zinātniekiem atklāj savus noslēpumus, taču dzīvības noslēpums, psihes noslēpums, smadzeņu noslēpums — viss cilvēka noslēpumu komplekss vēl nav atrisināts.” (Citāts no raksta “Zinātne, sabiedrība, cilvēks” par simpoziju Stokholmā.) Mums jāsaka tāpat kā ķēniņam Dāvidam: “Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķīgi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.” (Ps. 139:14)

Lai gan mūsu sarunas notika dziļos mežos, vienkāršā lauku mājā, atbalsis bija dzirdamas tālu. Rajona avīzē parādījās raksts par “antireliģisko propagandu skolās”. Lūk, šī raksta fragments:

“Un pēkšņi kādā no mūsu rajona skolām 7. klases audzēkne, pioniere I. paziņo:
– Pasauli un cilvēku radījis dievs!

Varat iedomāties pārsteigumu, ko skolotājiem sagādāja šis meitenes paziņojums. Un kā gan nē — meitene nav maza, viņai jau ir trīspadsmit gadu. Vēl pēc trīs gadiem viņa saņems pasi, varbūt strādās, varbūt mācīsies, un pēkšņi — tik strauja uzskatu maiņa!

Bet vai strauja?

Individuālās pārrunās ar skolnieci I. noskaidrojās, ka reliģijas stāda saknes diezgan dziļi ieaugušas meitenes apziņā. Uz jautājumiem, kāpēc viņa tic dievam, vai kā viņa izskaidro dieva esamību, dieva “visvarenumu un žēlību”, meitenes atbildes, lai gan pēc būtības smieklīgi naivas, tomēr liecina, ka tās jau iepriekš sagatavotas, pie tam ne bez kāda cita palīdzības. Tātad bez skolas par jaunā padomju pilsoņa vēl nenorūdīto apziņu “šefību” uzņēmies arī kāds cits “audzinātājs”, kā redzam cilvēks, kura interesēs ir atraut meiteni no padomju skolas.

Kamēr skola neliekas ne zinis par antireliģisko propagandu, adventistu sludinātājs apstaigā skolas audzēkņu mātes, notur ar tām individuālas pārrunas un tādējādi,nemaz nerunājot par skolēnu morāles apzinīgu piesārņošanu,darbojas paņēmieniem, kas noliegti ar likumu.”

Tas, kas notiek ar cilvēku, kad sirdi aizskar atklāsme par Dievu, par Dieva mīlestību, klātbūtni un pestīšanu — tas ir brīnums. Ticības sēkla dīgst un aug. Tas ir redzams. Un tad mēs gribam arī kaut ko pateikt; pateikt, cik varens ir Dievs un tomēr tik tuvu Viņš ir.

Ārijs Glāzers