Cīņa pieder tam Kungam

29. janvāris, 2019 | Pāvels Goija

Un notika, kad Jozua bija pie Jērikas, ka viņš pacēla savas acis, un redzi, tur viņam pretī stāvēja kāds vīrs, kuram rokā bija atvēzts zobens, un Jozua gāja pie viņa un jautāja: "Vai tu esi mūsu cilvēks vai mūsu pretinieks?" Bet tas sacīja: "Nē, bet es esmu tagad nācis kā Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks." Tad Jozua metās zemē uz sava vaiga un to pielūdza un viņam sacīja: "Ko mans Kungs grib teikt Savam kalpam?" Tad Tā Kunga karaspēka virspavēlnieks sacīja Jozuam: "Novelc savas kurpes no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta." Un Jozua tā arī darīja. (Jozuas 5:13–15)

Dieva vārds ir apbrīnojams. Tēvs, atkal esam tik ļoti pateicīgi, ka varam nākt Tavā priekšā un pielūgt Tevi! Lūdzu, aizskar ikvienu no mums, lai mēs nepaliktu tādi, kādi esam, un lai tas būtu Tavai slavai un godam. Jēzus vārdā, ĀMEN.

Mēs zinām stāstu par Jozuu un Jērikas mūriem. Mūri sabruka, tas bija tik vienkārši. Nekā īpaša – viņi aizgāja līdz Jērikai, sienas sabruka, un viņi bija laimīgi līdz mūža galam. Vai viss bija tik vienkārši ? Es par to neesmu pārliecināts.  Un tā – kas īsti tur notika? Ātri iziesim cauri šim stāstam un mēģināsim saprast dažas lietas, par kurām parasti neiedomājamies. Mums šķiet, ka zinām, mums šķiet, ka rīkojamies pareizi, domājam, ka esam labi kristieši, bet mēs nezinām, ka nezinām, un mēs nezinām, kādi patiesībā esam. Mēs nepārtraukti cīnīsimies, kamēr nesapratīsim šīs lietas. Un šis ir ļoti izšķirošs rīcības veids, ļoti izšķirošs mūsu uzvarai.

Mozus nomira, un ļaudis satraucās, kurš tagad viņus ievedīs Apsolītajā zemē. Dievs aicināja Jozuu. Jozua nejutās cienīgs. Viņš devās pie Dieva un sacīja: “Es neesmu piemērots, neesmu cienīgs, neesmu sagatavots, LŪDZU, ESI AR MANI!”  Un Dievs atbildēja viņam: “Nebaidies, esi drošs! Es biju ar Mozu, Es būšu ar tevi.” Vai tik tālu atceraties?

Un Dievs sacīja: “Esi stiprs un drošs, jo Es būšu ar tevi. Pildi visus likumus, kurus Es jums devu un tad tev viss labi izdosies tu būsi veiksmīgs.” (Jozuas 1:8)

Kas notika tālāk? Dievs teica viņam:  "Svētījieties, jo rīt ES darīšu lielas lietas jūsu vidū." (Jozuas 3:5) Tad Dievs sacīja: “Rītdien tu šķērsosi Jordānu!”  Kā jums šķiet – tas bija viegli vai grūti? Jozua zināja – rīt viņi šķērsos Jordānu, taču Dievs viņam nepasacīja, kā tas notiks. Dažkārt tam ir kāds iemesls, dažkārt izskatās, ka Dievs spēlē ar mums spēli, jo Viņš pasaka: “Dariet!”, bet nepasaka, kā to izdarīt.

Lasot šo notikumu, viss izskatās vienkārši. Taču, ja jūs būtu notikumā iekšā, ja jūs būtu Jozua, tad jūs satrauktos, jo – es un vēl liels cilvēku pūlis, kā lai mēs šķērsojam Jordānu?! Ja jūs par Jordānu neko nezināt, varu pastātīt. Tie, kas tur ir bijuši un redzējuši Jordānu, saka – tā ir tik plata, kā no šejienes līdz tam solam, un nav dziļa. Es varu Jordānu šķērsot. Tiešām, es pats arī tur biju. Bet divas reizes gadā – aprīļa sākumā un oktobra vidū – ir lietus periods, un šai periodā upe ir 2 jūdzes [3,5 km] plata un ārkārtīgi strauja. Jūs nevarat to pārpeldēt; tā nāk no kalniem un ar savas straumes spēku lauž kokus un iznīcina visu, kas ir tās ceļā. Mājas, viss, kas atrodas upei ceļā, tiek nopostīts. Šajā sezonā jūs nevarat peldēt, jūs noslīksiet. Un tieši šajā sezonā viņi šķērsoja Jordānu.  Dievs sacīja: rītdien jūs šķērsosiet Jordānu. Viņš teica Jozuam: saki priesteriem, lai tie ņem Derības šķirstu un iet ūdenī, bet Dievs nesacīja: klausieties, Es darīšu brīnumu – paņemšu ūdeni prom, un tad jūs varēsiet iet pāri. Kaut kāda iemesla dēļ Dievs nedarīja brīnumu, pirms nebija sperts ticības solis. Mēs zinām šo stāstu.  Un tā – kas notika? Dievs sacīja: priesteriem jāiet ar Derības šķirstu pa priekšu visiem un jāiekāpj ūdenī pirmajiem. Kas ir Derības šķirsts?  Tā ir Dieva klātbūtne. Tā ir ŠEKINA. Dieva klātbūtne – Žēlsirdība un Desmit baušļi, Patiesība un Žēlastība, kas nāk līdzi. Dievs ir Patiesība, un Dievs ir Mīlestība, un tie abi kopā ir svētība, ko Dievs mums ir devis. Viņa klātbūtne... Dievs sacīja: jums nebūs jāiet vieniem pašiem šajā ceļā, jums nebūs jāšķērso Jordāna vieniem pašiem; ja gribat šķērsot Jordānu, jums ir nepieciešama Mana klātbūtne, kas iet jums pa priekšu. Tas ir veids, kā šķērsot Jordānu.

Un tā, kas notika? Kad priesteri iekāpa ūdenī... Nekas nenotika pirms tam; kāda iemesla pēc Dievam ir ieradums, kas man nepatīk, – Dievs nedara brīnumu līdz pēdējam brīdim, līdz pēdējai sekundei. Nekas nenotika, iekams viņi vistiešākajā veidā neiekāpa ūdenī. Es pat nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja es būtu ar viņiem. Tikai tad, kad priesteri iekāpa ūdenī, notika brīnums, un ūdens pašķīrās pa kreisi un pa labi , un viņi izgāja caur ūdeni sausām kājām.

Iesim tālāk. Pēc Jordānas šķērsošanas viņi nonāca Gilgalā, pie Kānaānas robežas, un sasniedza Jērikas mūrus. Ko viņi darīja, lai svētotos ? Tauta atradās Kānaānā,  bīstamā zonā, un Jozua veic apgraizīšanu. Tagad padomājiet: sievietes, bērni, vecie ļaudis nespēj karot, bet vīrieši, kuri var karot,  ir apgraizīti. Vai viņi bija labi sagatavoti karam? NĒ! Vairākas dienas viņi visi bija nespējīgi. Tas nebija gudri. Vai tomēr?  Kaut kāda iemesla pēc Dievs vēlas, lai jūs būtu nespējīgi iet karā, lai jūs zinātu, ka Viņš ir tas, kas karo. DIEVS NEVAR JŪS IZMANTOT, PIRMS VIŅŠ NAV JŪS SALAUZIS. Tas tāpēc, ka mūsos nav nekā, kas būtu noderīgs, lai cīnītos karā, lai arī mēs paši domājam, ka varam karot. Dievs saka – vienīgais veids, kā cīnīties karā, – jums jākļūst pilnīgi nespējīgiem. Svētījieties pilnīgi, jums jākļūst pilnīgi atkarīgiem no Manis, un Es cīnīšos šajā kaujā.

Viņiem varēja uzbrukt apkārtējās tautas, un viņiem nebija nekādu iespēju sevi aizstāvēt.  Domājat, tas bija jautri? KAD DIEVS JŪS VADA, TĀ NAV IZKLAIDE. Dievs jūs nav aicinājis komfortam, bet – pilnīgi nodoties un pilnīgi uzticēties. Tas ir veids, kā mums karot. 
 
Kas notika tālāk? Jozua saprata, ka viņi ir pilnīgi bezspēcīgi  un lielās briesmās. Un tā Jozua (jo viņš bija lūgšanu vīrs; “Sentēvos un Praviešos” ir kāds citāts: “Viņš nelūdza Dievu tikai, kad bija kāda krīzes situācija vai vajadzība, bet viņam lūgšana bija dzīves veids.” Klausieties uzmanīgi! Jozua nelūdza rutīnas lūgšanu no rīta, vakarā un pusdienas laikā. Viņš nelūdza tikai tad, kad bija kāda vajadzība. Viņam lūgšana bija dzīves veids, dvēseles elpa. Viņš lūdza visu laiku. Viņš lūdza, kad veicās ļoti labi, viņš lūdza, kad viss bija slikti. Viņš lūdza visu laiku. Jozua bija lūgšanu vīrs. Tieši tā mums nepieciešams lūgt. Jozua zināja, ka viņi ir pilnīgi bezspēcīgi, un aizgāja uz nošķirtu vietu, kā teikts Bībelē, lūdza un meklēja Dieva palīdzību un vadību. Tā nu viņš lūdz Dievu, un parādās svešinieks ar zobenu. Jozua pielec kājās, paķer savu zobenu un jautā: “Hei, vai tu esi ar mums, vai esi pret mums?” Tad svešinieks sacīja: “Es esmu ar jums!” Vai tā viņš teica? Vai arī: “Es esmu pret jums”? Nē, viņš neteica ne vienu, ne otru. “Es esmu Tā Kunga karaspēka Virspavēlnieks. Es atnācu, jo tu mani aicināji.” Tad Jozua sacīja: “Mēs esam grūtā situācijā, mūsu dzīvē pienākusi krīze, ko Tu gribi, lai es daru?” Un Dievs atbildēja: “Ņemiet zobenus, apmāciet ļaudis, sasauciet padomi un izstrādājiet plānu! Tas ir veids, kā jūs gūsiet panākumus!” Vai tā Viņš teica? Nē! Seko pilnīgi neloģiska atbilde: “NOVELC KURPES, tas ir veids, kā jums cīnīties!”
 
Vai Dievam ir kāda loģika? Kad Dievs jums saka, kas jādara, tad tas ir kaut kas traks, neprātīgs! Ja tas nav traki, tad tās ir jūsu smadzenes, kas jums saka, kā rīkoties. Ja tas ir no Dieva, tad tam ir jābūt kaut kam trakam. Uzbūvē šķirstu, jo būs lietus! Kas ir lietus ? Tas ir kaut kas traks! Kad Dievs jums saka, kas jums jādara, tad tas ir kaut kas traks, tam nav nekāds loģikas.  Tāpēc nevajag mēģināt loģiski saprast, lai paklausītu Dievam. Ticība ir tad, kad jūs nesaprotat, bet zināt, kas ir Tas, ar kuru runājat, un uzticaties Viņam.

Un tā Dievs sacīja: šis ir veids, kā jums jācīnās – novelc savas kurpes! Paskatīsimies, ko tas nozīmē. Viņi atrodas pie Jērikas robežām. Jērika ir visvarenākā pilsēta visā tā laika civilizācijā. Tai ir visspēcīgākā armija, tiešā nozīmē – milži. Tātad – viņiem ir lielākā armija, viņiem ir stiprākie mūri. Pilsēta bija 10 akrus plata, kas tajā laikā tika uzskatīta par ļoti lielu. Sienas ap to bija 12 pēdas augstas un 8 pēdas platas. Esmu tur bijis, redzēju drupas – akmeņi, koks, dzelzs, koks un atkal akmens.  Tik platas, ka pa augšu blakus varēja braukt 2–3 kaujas rati vienlaikus. Sienās bija iebūvētas mājas. Logi tika būvēti tā, ka no ārpuses pa tiem iešaut nevarēja, bet no iekšpuses varēja šaut bultas uz ikvienu. Bija ļoti bīstami atrasties pie šīm sienām. Jērikas aizstāvji varēja šaut bultas, mest akmeņus  un nogalināt viņus jebkurā brīdī.  Atrasties tuvu šīm sienām bija pilnīga pašnāvība, pilnīgs neprāts. Taču Dievs kaut kāda iemesla pēc vēlas, lai viņi to darītu.

Šī pilsēta bija atslēga uz ieeju visā valstī. Tagad, kad viņi bija nokļuvuši līdz Jērikai, es vēl nedaudz pastāstīšu par Jēriku. Jērikas vārds nāk no vārda JAREH, kas nozīmē ‘Mēness dievs’. Viņu dzīves centrā bija Mēness pielūgsme. Pilsēta atrodas 825 pēdas zem jūras līmeņa, tā ir tāda vieta uz planētas, kur droši varat lidot ar F16 zem jūras līmeņa un 460 pēdas virs zemes zemākās vietas – Nāves jūras.
 
Israēlieši gatavojas karam pret Jēriku. Viņiem nav zobenu (Dievs sacīja: “Neņemiet līdzi zobenus.”). Vai šeit ir kāda loģika? Mums ir viegli, jo zinām šo notikumu, bet, ja jūs būtu tur, viņu vidū, vai tad tas būtu tik viegli un vienkārši? Kad Dievs saka – rītdien jums kaut kas jāpaveic, mēs sākam šaubīties, apšaubīt Dieva vārdus.  Padomājiet par to!

Iesim tālāk. Jozua saprata, ka ir pilnīgi atkarīgs no Dieva. Dievs atļauj nonākt šādās situācijās, lai mēs saprastu, ka esam pilnīgi atkarīgi no Viņa, un nedomātu, ka ar savu spēku un gudrību varam atrisināt problēmu. Jozua sacīja: “Kungs, man ir nepieciešama Tava klātbūtne! Mēs esam atkarīgi no Tevis, Tu mums esi vajadzīgs!” Kad viņš lūdza, Bībele saka, tad nāca svešinieks ar zobenu. Atļaujiet man jums uzdot jautājumu. Kāpēc svešinieks ieradās ar zobenu?  Atcerieties – kad jūs ejat cauri krīzei, cauri karam, cauri grūtībām, jums jācīnās šādi: jums nav jācīnās ar savu zobenu, jums nav jācīnās ar kādām metodēm, jums nav jācīnās ar savu gudrību, jums nav jācīnās, mēģinot atrisināt problēmas pašam, jums nav jācīnās kā labiem adventistiem. Vai Dievs nevarēja iedot Jēkabam pirmdzimtā tiesības? Tā kā Dievs man ir devis apsolījumu un es zinu, ka Dievs ir labs, es Viņam uzticos. Bet mums šķiet, ka Dievam nedaudz jāpalīdz – es uzvilkšu uz rokām ādas un būšu kā Ezavs, tad es dabūšu pirmdzimtā tiesības. Vai sekojat domai? Tad es ielikšu ūdenī zarus, un manas aitas tad dzims tādā krāsā, kādā vajadzēs! Man ir labs plāns! Kā Ābrahāms es gulēšu ar kalponi, un Dievs man dos apsolīto bērnu. Es palīdzēšu Dievam, jo Dievs nevar palīdzēt man. Jums nav jāizcīna karš, sastādot savu plānu! Jums karš ir jāizcīna lūgšanās, tur meklējot Dieva klātbūtni! Tas ir veids, kā jums ir jāizcīna karš, citādi jūs visu sajauksiet. Jums jāmeklē Dieva tuvums, Viņa klātbūtne.

Jozua saprata, ka viņi nevar cīnīties šajā krīzē, tāpēc viņš lūdz pēc Dieva palīdzības. Tas ir veids, kā mums jācīnās, ja mēs esam kristieši. Jozua lūdza un pēkšņi ieraudzīja kādu vīru, svešinieku. Te ir tas, ko svešinieks viņam saka: “Neņemiet zobenus, bet ņemiet priesterus un Derības šķirstu un pūtiet šofarus.” Nekādus zobenus un ieročus lietot nevajag. Bet kā gan jūs varat doties karā bez ieročiem? –  Ņemot  Derības šķirstu un pūšot šofarus! Vai jūs esat traki?! Kāda tam vispār ir jēga?! Israēliešiem bija dažādi instrumenti, dažādi pūšaminstrumenti un dažādas dziesmas. Melodija, kas aicināja visus karā, melodija, kas aicināja uz pārcelšanos, dažādas pūšaminstrumentu melodijas, kā armijā. Tu-tu-tū – mošanās melodija, tu-tu-tu-tū – aicināšana uz pusdienām. Es to zinu, jo pūtu trompeti armijā, man bija laba dzīve armijā – papūtu trompeti un varēju atkal iet gulēt, kamēr citi devās dienestā, tas tiešām bija labi, tā bija laba dzīve. Israēliešiem bija dziesmas ar dažādu nozīmi, bet bija viena, kas atšķīrās no citām. Citkārt viņi pūta trompetes, bet tad, kad pūta šofarus, tiem bija īpaša nozīme – saukt un runāt uz Dievu, tieši šofarus viņi pūta katru piektdienas vakaru, aicinot Dieva klātbūtni Sabatā! Viņi pūta šofarus pie Sinaja kalna, tad Dieva klātbūtnē nolaidās un iedeva viņiem Savus likumus. Vai sekojat domai? Kad viņi pūta šofarus, ejot apkārt Jērikas mūriem, viņi aicināja Dieva klātbūtni – lai Viņš izcīna šo cīņu. Tas ir veids, kā jums ir jāizcīna savas cīņas.  Jums nav jācīnās pašiem ar savu zobenu un savu gudrību. Ja esat kristietis, jums cīņa jāizcīna Dieva klātbūtnē, ļaujot, lai Viņš cīnās. 

Dosimies tālāk. Nekādi uzbrukumi nebija jāveic, bija vienkārši jāiet apkārt pilsētai, nesot Derības šķirstu – Dieva klātbūtni, un gājiena beigās jāpūš āžu ragu taures. Vai tam ir kāda jēga? Mēs zinām šo notikumu, viņi gan nezināja, kas notiks tālāk. Ja Dievs jums saka, ko darīt, jums nav tajā jāmeklē loģika, nav jāmēģina saprast, jums vienkārši jāuzticas un jāpaklausa, cita ceļa nav. Jums jāmācās uzticēties savam Dievam. Iemesls, kāpēc mēs tik daudz ciešam, ir tāds, ka mēs pilnībā neuzticamies Viņam. Kaut gan apgalvojam, ka uzticamies, patiesībā mēs neesam pārliecināti, un tad mums šķiet, ka jāsāk rīkoties pašiem. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs nepavadām pietiekami daudz laika lūgšanās un Dieva Vārda izpētē, mēs pietiekoši nepazīstam Dievu,  nepazīstam Viņa mīlestību, neuzticamies, ka Viņš par mums parūpēsies.

Israēlieši neuzvarēja ar pašu spējām un spēku, bet ar ticību un paklausību Dievam. Tas ir veids, kā kristiešiem jācīnās. Mēs domājam tā: ja es iešu uz draudzi, ievērošu sabatu un ēdīšu brokoļus, Dievs atbildēs uz manām lūgšanām, svētīs un izglābs mani. TAS IR PAGĀNISMS – ja mēs izdarīsim šo, tad Dievs izdarīs to! Jūs nevarat izpatikt Dievam, lai saņemtu to, ko kārojat, un turpinot darīt šīs formālās lietas. Veids, kā jūs varat tikt glābti, ir lūgt pēc DIEVA klātbūtnes un teikt: “Kungs, es neesmu nekas, esmu pilnīgi atkarīgs no Tevis ne tikai savā glābšanas jautājumā, bet visās manās ikdienas lietās.” “ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt” (Jāņa 15:5). Ja neesmu savienots ar Tevi, es neesmu nekas! Lūdzu, ienāc manā sirdī! Ienāc, lūdzu, Tu man esi vajadzīgs! Tas ir veids, kā kristieši izcīna savas cīņas!

I. Meklējiet Dieva klātbūtni. Kad dodaties karā, necīnieties paši, nesasauciet 2 stundu ilgu padomi, lai sastādītu plānu un rīkotos saskaņā ar to. Ejiet 2 stundu ilgā lūgšanu sapulcē ar Dievu un tad dodieties cīņā!

II. Pievērsiet savu skatu Jēzum. Jums jāsaprot, ka tā nav jūsu cīņa. Cīņa pieder Tam Kungam. Dievs atrodas jūsu krīzes situācijas vidū, jūsu problēmas vidū. Dievs ir tieši jums blakus. Mēs tik bieži koncentrējamies uz savu problēmu, savu krīzes situāciju, ka neatpazīstam tajā Dieva klātbūtni. Jozua lūdza: “Kungs, palīdzi man!”, tad ieraudzīja šo svešinieku un jautāja: “Vai tu esi ar mums, vai pret mums?” Tobrīd viņš neredzēja, ka tas nav svešinieks, bet gan Dievs.  Arī Jēkabs cīnījās ar svešinieku, bet tas bija Dievs! Mācekļi atradās laivā, kad Jēzus nāca par ūdens virsu, un viņi sāka kliegt: “Spoks! Rēgs!” Bet tas nebija ne spoks, ne rēgs, tas bija Dievs! Kad Dievs vēlas mums palīdzēt, mums nereti šķiet, ka tas ir sātans, kas grib mūs iznīcināt. Mēs nesaprotam, ka problēma, no kuras lūdzam mūs izglābt, nemaz nav problēma, bet gan veids, kā Dievs mūs audzina un glābj. [..] Cīņa, kuru izcīnīsiet rīt, nebūs ienaidnieks, kas grib jūs iznīcināt, tas nebūs svešinieks, tas būs Dievs, kas mēģinās jūs pārveidot un likt jums pieaugt, jo Dievs ir dzīvība. Dievs nav aizgājis atvaļinājumā, Dievs nav pagriezis jums muguru, Viņš ir īsts. Ja Viņš nevēlas, lai kaut kas notiek, Viņš saka: “Nē!” Bet, ja Viņš redz, ka jums tas ir vajadzīgs, Viņš atbild: “Tavai izaugsmei ir nepieciešama ticība, tev ir nepieciešama atkarība no Manis, pacietība, mīlestība. Lai tiktu glābts, tev jāiet cauri uguns ceplim, citādi tu nekļūsi skaidrs un tīrs.” Tāpēc Dievs to pieļauj tavā dzīvē. Pārtrauciet visu risināt paši! Jūs varat iet vienā un tajā pašā klasē atkal un atkal, bet ir laiks pabeigt šo klasi un pāriet uz nākošo. Nemēģiniet risināt savas problēmas paši, tas ir muļķīgi. Mēs ejam pie Dieva un lūdzam: “Dod mums pacietību, palīdzi mums mīlēt Tevi un citus!” Dievs atbild: “Labi!” Tad Viņš mums māca pacietību, sūtot pārbaudījumus, bet mēs lūdzam: “Vai tu vari atrisināt šīs problēmas?” Tad Dievs atbildēs: “Bet..., vai tu pats Man to nelūdzi?” Vai saprotat, ko saku? Mēs lūdzam Dievam pēc pacietības un tad atkal lūdzam, lai Viņš atrisina radušās problēmas. Tas ir absurdi.  Ja jūs lūdzat Dievam, lai Viņš palīdz pieaugt, tad tieši grūtības ir veids, kādā Viņš to dara. Dievs ieliek jūs uguns ceplī un māca jums atkarību no Viņa, mīlestību, pacietību, tās mācības, kas palīdz jums pieaugt Kristus rakstura līdzībā. Kad nonākat uguns ceplī, jūs pārmetat un sūdzaties Dievam, lai no tā atbrīvo. Mēs fokusējam savu skatu uz krīzi un neredzam, ka te ir Dievs. Mēs apgalvojam, ka tas ir ienaidnieks; nē, tas nav ienaidnieks, kas to sūtījis, tas ir Dievs. Pārtrauciet domāt, ka veids, kādā Dievs darbojas pie jums, ir ienaidnieks! Mēs tik bieži koncentrējamies uz pārbaudījumiem, ka neredzam Dievu šo grūtību vidū. Vai nevarētu būt, ka tieši tas, ko mēs uzskatām par savu problēmu, ir veids, kā Dievs darbojas mūsu dzīvē? Pārdomājiet visus piemērus no Bībeles atkal un atkal! Vai varētu būt, ka to, ko Dievs pieļauj, lai jūs glābtu, jūs uzskatāt par pārbaudījumu, kas vērsts pret jums? Vai neatceraties, ka tiem, kas mīl Dievu,  visas lietas nāk par labu (Rom.8:28)? Ja jūs to saprotat, pārtrauciet cīnīties, pārtrauciet savus skatus koncentrēt uz problēmām. Pievērsiet savus skatus JĒZUM.


Pārtrauciet cīnīties, pārtrauciet savus skatus koncentrēt uz problēmām! Pievērsiet savus skatus JĒZUM.

Sātans ir pārlaimīgs, ja jūs raugāties vienīgi uz savām problēmām un grūtībām. Šādi viņš var atņemt jums drosmi. Dievs, savukārt, vēlas pievērst jūsu skatu ne Jērikas mūriem, ne milžiem, ne grūtībām vai jūsu cīņām, bet Jēzum. Tas ir tas, ko kristieši dara! Mēs neesam aicināti cīnīties.

Kaut kāda iemesla dēļ mēs atkal un atkal esam norūpējušies par savu problēmu atrisināšanu. Ābrahāms mēģināja palīdzēt Dievam, lai tiktu pie bērna. Bet Dievam nav nepieciešama jūsu palīdzība, lai tiktu pie bērna. Dievs runā un tas  notiek. Viņš to dara visīstākajā brīdī un vislabākajā veidā. Jums nav jāpalīdz. Dievs pats var visu izdarīt. Dievam nav nepieciešama jūsu palīdzība. Nezkādēļ mēs pastāvīgi to aizmirstam. Ko mēs darām? Mēs domājam, ka esam aicināti cīnīties ar savām problēmām. Bet mēs neesam aicināti to darīt. CĪŅA PIEDER TAM KUNGAM! Jāsaprot, ka Dievs ir ar jums. Jūs sakāt: “Vai Tu Kungs esi ar mani, vai arī esi ar manu ienaidnieku?” Kāpēc mēs to jautājam? Viņš deva Jēzu pie krusta, Viņš ir ar jums! Sātans ir mūsu reālais ienaidnieks. Un tad mēs it kā jautājam: “Dievs, vai Tu esi ar mani vai ar manu ienaidnieku sātanu?” Kā Dievs var būt ar Sātanu?! Protams, ka Dievs ir ar jums. Vai arī vaicājam tā: “Dievs, vai Tu esi ar mani vai ar manu tuvāko?”  Tādā veidā Dievs nav ne ar vienu. O, Dievs, vai Tu esi demokrāts vai republikānis? Mēs vienmēr mēģinām sadalīt. Bet Dieva atbilde ir: mīliet viens otru, kā Es un Tēvs mīlam viens otru! Dievs jūs neaicināja, lai atbalstītu jūsu idejas, Dievs jūs aicina MĪLĒT VIENAM OTRU! Ir viegli mīlēt tos, kas jums piekrīt, bet mīliet tos, kuriem jūs nepiekrītat! Tad jūs būsiet kā Jēzus. Ir tik daudz dalīšanos un nošķiršanos. Ja esam kristieši, kāpēc tad nerīkojamies kā Kristus?

Dievs jūs nav aicinājis, lai upurētu citus priekš jums, Dievs jūs aicināja, lai jūs upurētu sevi priekš citiem.

Vai jūs lūdzat par citiem tikpat daudz, kā lūdzat sev un par sevi? Vai tērējat citiem tikpat daudz, cik tērējat sev? Dievs taču ir teicis: Mīliet citus tā, kā mīlat sevi pašus. Mēs sakām: “O, es mīlu Jēzu!” NĒ, mēs nemīlam vis! Jo, ja mēs mīlētu Jēzu, tad mīlētu arī Viņa bērnus. Kā varat mīlēt Dievu, kuru neredzat? Ir viegli teikt: “Es mīlu Dievu!” Taču tie ir tukši vārdi. Tad taisnojamies: “Jā, bet mēs taču ejam uz draudzi.” Farizeji daudz cītīgāk apmeklēja draudzi. Mīliet savus ienaidniekus ar līdzjūtību, mīliet viņus ar neprātīgu mīlestību! Sakiet: “Kungs, Tu vari pazaudēt mani, bet es lūdzu, izglāb viņus!” Tā jūs līdzināsities Jēzum.

Mēs sākam raizēties, jo esam koncentrējušies uz sevi, un tad mums šķiet, ka Dievs ir mūsu ienaidnieks. Mēs domājam, ka Dievam jābūt mūsu pusē, taču mums nav jālūdz, lai Dievs ir mūsu pusē. Mums jālūdz, lai mēs varētu būt Dieva pusē. Būtībā Dievs saka, lai beidzam cīnīties paši. Mums nav jāgādā, kā uzvarēsim. Tas nav mūsu uzdevums – raizēties, kā tiksim glābti. Mēs tiksim glābti, paliekot nožēlā, mierā un skaidrībā; ne cīnoties, bet lūdzot. Mēs tiksim glābti, mīlot citus. “Ļaujiet Man izcīnīt jūsu kauju, ļaujiet Man izcīnīt jūsu krīzi, ļaujiet Man jūs glābt! Es esmu spējīgs pabeigt to, ko esmu iesācis jūsu dzīvē; Es jūs mīlu un izglābšu ne tikai zagli pie krusta, bet ikvienu no jums. Taču jums jāsaprot – arī jums ir jāmīl Mani un jums ir jāmīl savs tuvākais. TĀ IR KRISTIETĪBA. Tās nav lietas, kuras darām, bet gan pieaugšana Kristus līdzībā.

Atgriezīsimies pie Jozuas.
Mēs palikām pie tā, ka Dievs dod viņam vienkāršu atbildi: NOVELCIET SAVAS KURPES.
Pēc savas tradīcijas ebreji, nākot Dieva priekšā Svētnīcā, novilka apavus.   Cilvēki, kuriem bija kurpes, bija brīvi; cilvēki, kuriem nebija apavu, bija vergi. Kad viņi novilka kurpes Dieva priekšā, viņi būtībā atzina: “Tu esi meistars, Tu esi Kungs, mēs esam kalpi. Saki, kas mums jādara, un mēs darīsim.”

Nereti mēs esam tie, kas Dievam saka, kas Viņam jādara. Tas ir aplami. Pārtrauciet tā darīt! Lai Dievs saka, kas jādara jums. Pārtrauciet pieprasīt, lai Dievs kalpo jums. Ir laiks saprast – Viņš mūs ir aicinājis, lai mēs kalpotu Viņam. Beidziet uzskatīt, ka Dievam ir vieta jūsu armijā. Dievam ir vieta priekš jums Viņa armijā. Pārtrauciet lūgt, lai Dievs nostājas jūsu pusē. Jums jānostājas Viņa pusē!

Bieži domājam, ka paši esam noteicēji, taču mums jāiemācās, ka visupirms ir Dievs. Ne mūsu pārbaudījumi, ne mūsu veselība, ne mūsu glābšana, bet Dievs ir pirmajā vietā, tikai pēc tam nāk pielūgsme, tad kalpošana un tā uz priekšu ! Cīņas pieder Tam Kungam! Mēs neesam aicināti izcīnīt kaujas, bet mīlēt un kalpot. Tas ir tas, ko kristieši dara.  Mēs esam aicināti pazīt Dievu un uzticēties Viņam.  Taču tam nepieciešama ticība, jo ir teikts: tiem, kas gaida uz To Kungu, tiks atjaunoti spēki. Jums nav jāiet cīnīties. Lūdziet Dievu un gaidiet, kamēr Viņš izdara Savu darbu.

Mums pietrūkst pacietības gaidīt. Ja Dievs to nedara šodien, tad es darīšu pats. Ļaudis, kas pavada laiku lugšanās un pazīst Dievu, gaida uz Dieva darbu. Viņi nejūt vajadzību skriet Dievam pa priekšu un darīt Viņa vietā. Nemeklējiet Dieva svētības jūsu plānam, meklējiet Dieva plānu! Ne jūsu spējas un iemaņas būs tās, kas nodrošinās uzvaru. Mums vairāk jāuzticas Dievam. Viņš ilgojas, lai mēs ticībā ilgotos Viņu sastapt. Dievs ilgojas, lai mēs sagaidītu lielas lietas no Viņa.

Atgriezīsimies pie Jozuas. Dievs viņam sacīja: “Redzi, Es esmu nodevis Jēriku, tās ķēniņu un tās varonīgos karavīrus tavā rokā.” Tas ir teikts pagātnes laikā, pirms vēl tas ir noticis. Dievs zina nākotni, rītdiena Viņam ir kā šodiena. 1000 gadi nākotnē Viņam ir kā šodiena, Viņš redz visu lielo attēlu, mēs neredzam. Dievs sacīja: “Pārtrauciet paši meklēt risinājumus, jo jūs neredzat visu attēlu kopā. Es redzu jūsu uzvaru, Es redzu jūs jau debesīs, Es redzu jūs no otras puses! Pārtrauciet meklēt risinājumus, pārtrauciet rīkoties pēc saviem plāniem, jūs esat uzvarētāji! Ja jūs turpināsiet skatīties uz Jēriku, jūs nonāksiet depresijā! Sātans tieši to vēlas. Bet Es vēlos, lai jūs savus skatus turētu pievērstus Man. Es Esmu jums darījis pateicis, kas un kā jādara, jums nav jāizdomā savi risinājumi. Jums nav jālūdz Mana svētība jūsu plānam, bet jārīkojas saskaņā ar Manu stratēģiju.” Viņš sacīja Jozuam:  “Apejiet Jērikai apkārt vienreiz dienā, un tā dariet sešas dienas.” Neko citu nedariet, nesarunājieties, neņemiet līdzi zobenus, vienkārši ejiet. Kas notiks ar mūriem, ja vienkārši iešu tiem apkārt? Tas ir muļķīgi, traki. Un septītajā dienā ir jāiet septiņas reizes apkārt? Mums ir ieradums apšaubīt Dieva vārdus un nerīkoties pēc tiem. Bet tad mēs tomēr paklausām. Otrā dienā izdarām to atkal. Un trešajā dienā mums tas jau ir kļuvis par ieradumu. Pēc sešām dienām mēs sakām: “O! Es sapratu, es to iemācījos!” Un tā mēs turpinām darīt to, ko Dievs ir teicis, pieņemot – ja tas bija labi vakar, tas būs īstais veids arī rīt. Un tā mēs kļūstam par farizejiem – darot to, ko esam sapratuši, atkal un atkal. Mums šķiet, ka mūsu pieredze, tas, ko darījām pirms desmit gadiem, būs noderīga arī rīt. Nē, ļaudis, Dievam ir jauna stratēģija rītdienai. Vakardienas stratēģija rītdienai neder. Dievs vēlas, lai mēs redzētu Viņa plānu katru dienu. Neizmantojiet vakardienas plānu šodien un rīt. Dievs vēlas, lai jūs lūdzat un gaidāt katru dienu, Viņam ir jauns plāns priekš jums katrai dienai. Tie, kas iemācās gaidīt jaunu plānu katru dienu, piedzīvos uzvaru.

Dievs sacīja: “Septītajā dienā ejiet apkārt ap pilsētu septiņas reizes.” Kāda tam jēga? Vienkārši ejiet, vienkārši paklausiet, vienkārši dariet. Nesāciet argumentēt un spriest, ka nevarat Dievu saprast. Jūs neesat Dievs, tā jūs Dievu nesapratīsiet. “Kungs, bet tas ir bīstami – septiņas reizes iet apkārt šiem mūriem!” Un septītajā reizē priesteri lai pūš taures. Ko tik bieziem mūriem var nodarīt tauru pūšana? Jums šajā cīņā nav jācīnās ar savu gudrību, bet – pielūdzot, paklausot un uzticoties Dievam. Jums ir jānes Derības šķirsts pa priekšu un jāpūš šofari taures. Tā bija lūgšana pēc Dieva klātbūtnes. Kad viņi gāja un  pūta šīs āža ragu taures, Jērikas mūri sabruka. Tā nebija viņu gudrība vai metodes, kas to paveica, bet gan Dieva klātbūtne. Dievs jums dot stratēģiju, plānu, bet jums ir jānovelk savas kurpes, jo Diev klātbūtne ir svēta zeme. Katra cīņa ir svēta zeme,  katra krīze, kurai ejam cauri, katras grūtības, ar ko sastopamies, ir svēta vieta. Svēta vieta nav baznīca, kuru apmeklējam reizi nedēļā. Pielūgsme nenotiek vienu reizi nedēļā baznīcā. Dievs sacīja: “Es vēlos, lai jūs katrā krīzē saskatītu svētu vietu, Es vēlos, lai šajā krīzē jūs saskatītu mani. Es vēlos, lai redzat, ka patiesībā tā nav krīze, bet gan iespēja, kuru Es iedevu, lai jūs sastaptu Mani, piedzīvotu Mani, uzticētos Man un pieaugtu.” Dievs izmanto to, ko jūs uzskatāt par problēmu un ienaidnieku, jūsu labā.

Tas, ko jūs uzskatāt kā vērstu pret sevi, būs jums par labu, tā nav krīze, tas ir Dievs! Jūs taču nepieaugat vienā dienā, klausoties svētrunu. Vislabākā pieaugšana notiek, kad jūs atrodaties slimnīcā, kad zaudējat darbu; vislabākā pieaugšana notiek ikdienas problēmu situācijās, tas ir veids, kā jūs iemācaties uzticēties Dievam. Jūs neesat aicināts būt taisns, jūs neesat aicināts aizstāvēties, bet ziedot sevi un pienest upuri. Pārtrauciet izmantot Dievu, lai reklamētu savus plānus, lai rīkotos pēc saviem plāniem. Jums jāreklamē tas, ko Dievs ir darījis, un jāpalīdz piepildīt Viņa plāns; jums nav jācenšas iegūt Dieva atbalsts saviem plāniem, bet jācenšas atbalstīt Dieva plāni. Jautājums nav par to, lai Dievs jūs atbrīvotu no krīzes, bet jautājums ir par to, kā es varu palīdzēt Dieva darbam. Jūsu darbs ir kalpot Dievam, mīlēt Dievu, mīlēt savu tuvāko, pielūgt un pienest upurus, bet Viņa uzdevums ir aizsargāt jūs. Dievs sacīja: “Ja jūs atļaujat Man būt jūsu Dievam, ja jūs Mani pielūdzat, Man uzticaties, Es jums došu šo zemi, mājas, ko jūs neesat cēluši, dārzus, ko jūs neesat stādījuši, Es jums došu uzvaru pār karaspēkiem, kas ir spēcīgāki par jums, ielikšu Savus likumus jūsu sirdī un jūsu prātā. Jā, jūs nevarat paklausīt Maniem likumiem, bet Es jums došu jaunu sirdi, Es darīšu visu, jums nav jāizcīna šī cīņa, tā pieder Man.”

Jā jūs nododat sevi Dievam, kalpojat Viņam un darāt Viņa darbu, jums nav jāraizējas par rītdienu. Viņš, kura kalps jūs esat, zina beigas jau no paša sākuma. Viņš jau zina visus rītdienas notikumus, Viņam ir spēks tos piepildīt. Klausieties uzmanīgi! Mēs nelūdzam pareizi, ja meklējam svētības sev. Kad Kristus raksturs tiks izveidots Viņa bērnos, tad Jēzus nāks. Tas ir īstais veids, kā veikt evaņģelizāciju. Kad jūs mīlēsiet cilvēkus no visas sirds un Dievam lūgsiet dedzību viņus mīlēt, kad jūs cilvēkus mīlēsiet, viņi to redzēs. Tas ir vislabākais evaņģelizācijas veids. Kad veiksiet evaņģelizāciju, cilvēki nenāks uz draudzi tāpēc, ka esat gudrāki un labāki nekā citi, nē, jo mēs tādi neesam. Cilvēki nāks uz draudzi tāpēc, ka viņi redzēs mūsos Jēzu.

Kad mēs ņemam visu savās rokās un darām visu ar savu gudrību, mēs uzņemamies rūpes, kuras Dievs mums nekad nav uzlicis, jo tas ir Viņa darbs. Mēs uzņemamies atbildību, kura pieder Dievam, un ieliekam sevi Viņa vietā. Mēs paši sevi padarām par dieviem, tā parādot, ka neuzticamies Viņam, bet uzticamies paši sev. Vai jūs to aptverat?  Ikdienas izaicinājumi nav krīze, bet gan iespēja, svētnīca, iespēja pielūgt Dievu, piedzīvot Viņu, un mācīties ticību, uzticību, atkarību no Dieva. Sātans cenšas jūsu skatu pievērst Jērikai, tā vietā, lai jūs savu skatu fokusētu uz Dievu. Cīņa, kura jums būs jāizcīna rītdien, pieprasa sastapšanos ar Dievu šodien. No tā, kādas būs mūsu attiecības šodien, būs atkarīga mūsu uzvara rītdien. Jūs nekad neredzēsiet, kā mūri sabrūk, ja jūs neielaidīsiet Jēzu savā sirdī. Dievs deva Savu Dēlu, lai jūs glābtu. Kā jūs varat šaubīties, vai Viņš ir ar jums? Mūri sabruks, Jērika vairs nekad netiks atjaunota, ar šo krīzi jūs nekad vairs nesastapsities. Pat ja kalni pārceltos, Mana mīlestība uz jums nekad nebeigsies.

Un tad – UZVARAS SAUCIENS. Ja jūs paskatītos Izraēla tautas vēsturē, jūs pamanītu, ka pēc uzvaras viņi vienmēr kliedz. Tas ir viegli – kliegt pēc izcīnītas  uzvaras. Bet Dievs vēlas, lai jūs Viņam uzticaties tik ļoti, ka kliedzat par uzvaru pirms tās. TĀ IR KRISTIETĪBA.  Dievs sacīja – ejiet karā un nolieciet kori armijas  priekšgalā. Un Jozua tā izdarīja – viņš nolika kori priekšpusē un sacīja, ka Dievs ir devis uzvaru.  Slavējiet Dievu! Kristieši sajūsminās par uzvaru, kad tā vēl nav piedzīvota, jo viņi pazīst Dievu. Es pazīstu savu Glābēju, es zinu, ka redzēšu Viņu, un mani neuztrauc – dzīvošu vai miršu, jo es pazīstu Viņu. Būtībā Dievs vēlas, lai jūs, pamatojoties uz sadraudzību ar Viņu un ticību Viņam, ticat, vēl pirms atrisinājums ir nācis. Nerunājiet par grūtībām, nerunājiet negatīvi, nelūdziet tukšas lūgšanas, bet ticībā slavējiet Dievu!  Runājiet par ticību, dziediet ticībā, slavējiet ticībā, priecājieties ticībā, tas ir tas, ko kristieši dara! Tas pagodina Dievu, tas dod Dievam iespēju; vienīgi ticībā mēs tiekam pasargāti. Tā ir ticība, bez ticības nav iespējams saņemt jebkādu Dieva svētību. “Tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu!”(Hab. 3:18) Es priecāšos, es uzticēšos, es nebaidīšos, jo Dievs ir mans stiprums un mana glābšana (Jes. 12:2). Skatieties uz Viņu, runājiet par Viņu, slavējiet Viņu, iepazīstiet Viņu, uzticieties Viņam, gavilējiet par uzvaru, trenējiet ticību! Tas pagodinās Dievu, un jūs kļūsiet kā Kristus.

Tēvs, lūdzu, palīdzi mums, sākot no šodienas, mācīties koncentrēties uz Tevi, visās lietās uzticēties Tev, ieraudzīt Tavu klātbūtni, paklausīt Tev, vienalga, lai ko Tu teiktu mums darīt. Palīdzi mums kļūt kā Jēzum, palīdzi iedegties par Tevi, iedegties par cilvēkiem un kalpot Tev. Tēvs, lūdzu, audzini mūs katru dienu saskaņā ar Tavu žēlastību, gudrību un plānu! Mēs lūdzam Jēzus varenajā vārdā, un paldies, Kungs, par atbildi. Mēs mīlam un slavējam Tevi. Āmen!


(Svētruna teikta SDA Leksingtonas draudzē 2017. gada 30. decembrī.
No angļu valodas tulkoja Ilgonis Mazjūlis, adaptēja Anitra Roze)





 

Lasītākie raksti

Kontakti

Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienība

Baznīcas iela 12a, Rīga, LV-1010, Latvija

Tālrunis: +371 67240121
E-pasts: sdaoffice@gmail.com

Saulrietu kalendārs 2019