Ko Elena Vaita darīja pandēmijas laikā

4. maijs, 2020

1894. gada 13.augustā Elena Vaita rakstīja vēstuli Stīvenam Hāskelam, kurā viņa
atklāja savas raizes par cilvēkiem, kas mirst no influenza vīrusa.

“Viscaur Jaundienvidvelsai cilvēki tiek pārņemti ar vīrusa epidēmiju. Gan laukos, gan
pilsētās ir cietusi gandrīz katra ģimene. Daudzi cilvēki ir ļoti, ļoti slimi. Viņu dzīvības
karājas mata galā. Mēs lūdzam par slimajiem, palīdzam, kā varam, finansiāli un tad
gaidām iznākumu. Vienu dienu pagājušajā nedēļā notika 11 bēres. Bērni necieš no
vīrusa tik daudz kā pieaugušie un gados vecākie ļaudis. Vīruss mani ir ļoti smagi
skāris, un es neesmu varējusi apmeklēt sanāksmes 4 nedēļas, bet neesmu atmetusi
savus darbus nevienu dienu. Neskatoties uz klepu, iesnām un asiņojošu degunu,
katru dienu esmu sarakstījusi krietnu skaitu lappušu. Brālim Kolkordam ir gultas
režīms. Gandrīz katrs ir cietis, bet es pateicos Dievam, ka mans stāvoklis uzlabojas un
ka varu būt droša savā Kungā. Mums jādara viss, ko spējam Kunga vārdā. Man nav
bezpalīdzīgi jāskatās, jāvaid un jālūdz par brāļiem un māsām nelaimē. Dieva ļaudis
tiek pārbaudīti, un lai Dievs dod man viņiem palīdzēt šajā laikā un, to darot,
pieķerties Jēzum ciešāk kā jebkad.” Vēstule, 30.augusts, 1894.gads.

Ir būtiski uzsvērt, ka tad, kad Elena Vaita rakstīja šo vēstuli, viņai bija jau 66 gadi, kas
viņu iekļauj riska grupā. Viņas dzīvesveids un uzticība Dievam palīdzēja būt stiprai
šajā krīzes brīdī.

Tas, ko viņa iemācījās epidēmijas laikā, var noderēt mums šī koronavīrusa (COVID-19)
pandēmijas laikā. Šajā laikā bieži dzirdam jautājumu - ko mēs varam darīt? Atbildei
uz šo jautājumu vajadzētu mūs vedināt uz pozitīvu attieksmi pret so krīzes situāciju.

Ko mēs varam darīt?
Mēs varam sekot Elenas Vaitas piemēram dažādos veidos.

1. Elena Vaita slimību dēļ nekad nezaudēja drosmi. Viņa turpināja cīnīties par
savu ģimeni un brāļiem, kuriem viņa palīdzēja, cieši turoties pie Dieva
apsolījumiem. Mums arī šajā krīzes laikā jāpasludina uzticība Dieva spēkam.
Mums jāatceras, ka Dieva klatbūtne dod mums drosmi, kā Viņš saka:
“Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi
stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku” (Jesajas
41:10). Pāvila vārdiem: “Mēs visur topam spaidīti, bet tomēr neesam
nomākti; esam bez padoma, bet tomēr neesam izmisuši. Mēs topam vajāti,
tomēr neesam atstāti; esam satriekti, tomēr neesam pazuduši”
(2.Korintiešiem 4:8,9). Šī situācija ir mūs nomākusi, bet nav iznīcinājusi. Mēs
saskaramies ar grūtībām un lieliem pārbaudījumiem, un vēl grūtāki laiki tikai
nāks, bet Jēzus ir dzīvs. Viņš ir mūsu patvērums un stiprums, un, pat ja mēs
staigājam tumšā ielejā, mums nav jābaidās, jo Viņa gana vēzda un Viņa gana
zizlis mūs iepriecina (Psalms 23). Mūsu uzvara nāk no Tā Kunga, uzticēsimies
Viņam.

2. Elena Vaita nepārtauca darīt savu darbu, būdama mājās. Viņa iedalīja laiku
saviem mērķiem. Viņa stāsta, ka nekad nepārtauca rakstīt. Tas ir ļoti noderīgi,
jo atgādina mūsu misiju. Mēs nedrīkstam zaudēt savu uzmanību un mums
jātiecas pēc savu mērķu īstenošanas pat ārkārtas situacijā. Mēs esam
izolācijā, bet ne klusumā, mums ir misija, ko piepildīt. Misijas kontekstā Jēzus
sacīja: “Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja ev.
28:20).

3. Elena Vaita bija akīva un ar pareizo attieksmi. Ja viņai būtu bijusi tāda
privilēģija izmantot sociālos medijus kā mēs šodien to darām, tad varam būt
droši, ka viņa to izmantotu, lai sazinātos ar draudzes locekļiem, iedrošinātu
viņus un iedvestu viņiem cerību. Iedomājies viņu veidojot, piemēram,
  • Tiešsaistes mazo grupu
  • Īpašu vēsti draudzei caur sociālajiem medijiem
  • Rīta padomus Facebook sekotājiem
  • Iepriekš sagatavotus svētbrīžu materiālus.
Nezaudējiet drosmi, mums vēl ir daudz darāmā, bet mums nepieciešams nedaudz
radošuma, lai mēs to varam paveikt. Pēdējā laikā redzami uzraksti “Baznīcas ir
atvērtas, tikai to ēkas ir slēgtas”, “Dievnams ir atvērts, jo dievnams esi tu”. Jūs varat
piedalīties dievkalpojumos tiešsaistē daudzās tam paredzētajās programmās.

4. Elenai Vaitai bija lūgšanu gars, viņa bija pilna ticības Dieva spēkam. Šādos
mirkļos mums jātic brīnišķīgajiem apsolījumiem, ko Dievs mums ir atstājis
Savā Vārdā. Mums ir tūkstošiem apsolījumi, kam pieķerties. Elena Vaita
rakstīja: “Es pateicos Dievam, ka mans stāvoklis uzlabojas un ka varu būt
droša savā Kungā. [Draudzei] jāpieķeras Jēzum ciešāk kā jebkad.” (Vēstule)
Kad Pāvilu veda uz Romu kā ieslodzīto, viņam jūrā bija jāpiedzīvo briesmīga
vētra, kurā viņa kuģi skāra spēcīgs vējš, kuru sauc par Eiroklidonu. Tajā brīdī
viņš sacīja trīs ļoti īpašas lietas (Apustuļu darbi 27:23-25):
  • Nebaidies
  • Nezaudē drosmi, esi cerības pilns
  • Saglabā pozitīvu attieksmi. Nebūs zaudējumu, jo Dievs būs ar tevi.

Lai Pāvila uzticība pavada arī mūs šajā laikā.

Mēs nedrīkstam izturēties savādi vai kā panikas cēlāji. Gluži pretēji - mums jābūt
pozitīviem un jādalas cerībā ar tiem, kas mums apkārt - tiem, kas mūs redz, dzird vai
seko dažādās vietnēs.

Tikšanās mūsu mājās kļūs arvien piemērotākas lūgšanām Bībeles lasīšanai un
liecināšanai. Kad ārkārtas situācijas aizliegumi tiks atcelti, mums joprojām būs
pieredze, kuru ieguvām mājās. Mums jāizmanto šī pieredze kā evaņģelizācijas
platforma, stāstot draugiem un kaimiņiem, ka Jēzus drīz nāks.

Dievs visu kontrolē un mums vienmēr jābūt gataviem uzklausīt Viņa balsi. Viņš runā,
klausīsimies Viņa vārdos.

Avots: https://www.adventistreview.org/what-ellen-white-did-during-a-pandemic