Misijas darbs Albānijā

Pagājušā gada jūlijā pārvācāmies uz Albāniju, lai palīdzētu tur celt jaunu draudzi. Tikām nosūtīti uz Elbasānas pilsētu, pusotras stundas braucienā no Tirānas. 

Tā kā Elbasānu var uzskatīt par musulmaņu pilsētu, mēs savā izkārtnē nerakstījām “draudze” bet gan adventistu centrs, lai neatbaidītu musulmaņus. Sākām rīkot dažādus kursus par simbolisku samaksu, gan angļu, itāļu un latīņu valodas, gan arī šūšanas kursus. Piedāvājām arī Bībeles studijas, bet stingri pastāvējām uz to, ka cilvēkiem ir brīva izvēle, kurus no mūsu kursiem apmeklēt un kurus nē, jo nevēlējāmies, lai cilvēki justos manipulēti. Tāpēc nekad nejaucām garīgas tēmas ar laicīgajām – ja cilvēks atnācis mācīties angļu valodu, tad tieši to arī viņš mācās un neko citu. Kursu laikā nodibinājām draudzīgas attiecības, jo tieši tāds bija mūsu kursu mērķis. Ar albāņiem sadraudzēties nav grūti, jo viņi ir daudz atvērtāki par latviešiem un labprāt paplašina savu draugu loku, kā arī atsaucas dažādām aktivitātēm. Rīkojām sadraudzības pasākumus visiem kursantiem gan uz Ziemassvētkiem, gan vēlāk uz Sieviešu dienu. Un tajos nedaudz liecinājām par Dievu. Ātri vien izveidojās diezgan liela sabatskolas grupa bērniem vecumā no septiņiem līdz divpadsmit gadiem. Viņiem patika nākt pie mums ik sestdienas rītu un spēlēt dažādas spēles, klausīties Bībeles stāstus un skatīties filmiņas par kristīgām tēmām, ko vēlāk pārrunājām.

Bet tad februārī Albāniju pāršalca šokējoša traģēdija. Vairākas pusaudzes no dažādām pilsētām īsā laika posmā viena pēc otras izdarīja pašnāvību. Vienojošais faktors visām meitenēm bija viens vienīgs — piederība Jehovas lieciniekiem. Iespējams, ne visu pašnāvību iemesls bija ātra iekļūšana debesīs, toties prese to pasniedza tieši tā, līdz ar to izraisot vētrainu sabiedrības reakciju pret protestantu draudzēm visā Albānijā.

Adventisti tāpat kā daudzas citas protestantu draudzes tika nosaukti par sektu, un vecāki vairs nelaida bērnus uz sabatskolu, kas iepriekš bija visai kupli apmeklēta. Viss notika kā uz burvja mājienu. Vienkārši kādu sabata rītu skolotāji velti izgaidījās bērnus, arī nākamajā nekas nemainījās. Mēģinājām izrunāties ar vecākiem, bet tie pat nevēlējās kontaktēties ar mums. Mūsu reklāmas plakāti par arheoloģijas semināriem tika norauti, bet cilvēki, kas redzēja mūs tos līmējot, nāca klāt un dusmīgi prasīja, kāpēc mēs neļaujot viņu bērniem dzīvot un izglītoties. Visi mūsu iebildumi, ka neesam saistīti ar jehoviešiem, netika uzklausīti. 

Kāpēc tā? Kā zināms, kaimiņvalstīm parasti ir diezgan liela ietekme. Tāpēc Albānijā ir trīs galvenās reliģijas — musulmanisms (65%), kas nāk no gadsimtiem ilgā turku jūga, pareizticība (20%) — ietekmējoties no grieķiem, un katolicisms (14%), kas izskaidrojams ar Romu turpat kaimiņos. Atlikušais 1% ir visas pārējās reliģiskās kustības. Tā kā protestantisms Albānijā nav plaši pārstāvēts, cilvēki arī neko daudz nezina par to. Tāpēc visi, kas nav katoļi, musulmaņi vai pareizticīgie, tiek “bāzti vienā maisā”. 

Par laimi, Adventistu centram Elbasānā jau bija plānots pasākums — 2. aprīlī svinēt lielā dāņu pasaku meistara Hansa Kristiana Andersena 200. jubileju. Noīrējām zāli, izreklamējām pasākumu vietējā TV un uzaicinājām arī reportierus nofilmēt jubilejas programmu ziņām. 

Jāpiebilst, ka sagatavošanās darbi tika ļoti traucēti. Uzreiz kļuva skaidrs, ka kādam tas ļoti nepatīk. Tāpēc pielikām visas pūles, lai tomēr noorganizētu visu pēc iespējas labāk, jo bijām pārliecināti, ka, pateicoties šim pasākumam, tiksim bagātīgi svētīti. Un pūles bija patiešām jāpieliek. Pēkšņi mūs sāka apmeklēt ārkārtīgi daudz cilvēku ar dažādām problēmām, pat pašnāvnieciskiem un slepkavnieciskiem nodomiem. Mācītājam Gentianam Thomollari vairs nebija neviena brīva brītiņa, ko veltīt programmas plānošanai. Ludziņa, ko vēlējāmies iestudēt, bija jāatceļ bērnu trūkuma dēļ. Pēdējo trīs dienu laikā tomēr atradās daži brīvprātīgie, un tā iestudējām rekordātrā laikā — divās dienās — citu pasaku — “Princese uz zirņa”. Es gatavoju powerpoint prezentāciju par autora biogrāfiju un literāro dzīvi. Ārkārtējās steigas dēļ viss bija jāapkopo pēdējā vakarā. Protams, tieši tovakar dators pēkšņi paziņoja, ka tam katrā ziņā nepieciešama tīrīšana, kas mums aizņēma stundas trīs. Gentians pēc tam tulkoja manis sacerēto runu uz albāņu valodu līdz diviem naktī. Es gāju gulēt ātrāk, lai celtos augšā sešos un izdarītu pēdējās korekcijas. Kad piesēdos pie datora, pēkšņi sajutu asas sāpes labajā acī. Veidoju prezentāciju ar asarojošu aci, domādama, cik gan vērtīgs ir šis pasākums, ja jau mums jāpārcieš tādi uzbrukumi. (Starp citu, pēc tam nebija nekādas nepieciešamības iet pie acu ārsta, jo drīz pēc jubilejas programmas ar manu aci viss bija vislabākajā kārtībā.) Pat mūsu galvenās lomas tēlotājs bija pamanījies savainot sevi iepriekšējā vakarā un nespēja pārāk aktīvi kustēties uzveduma laikā.

Tomēr svētību straumes bija bagātīgas. Pasākumu apmeklēja aptuveni septiņdesmit pieci cilvēki, bet visvairāk pārsteigti bijām par to, ka ieradās reportieri no veselām piecām televīzijām — trīs no Elbasānas un divas no galvaspilsētas — Tirānas (kaut kas līdzīgs LNT un LTV1 Latvijā). Visskatītākā TV visā valstī vēlāk intervēja mācītāju Gentianu, tādējādi dodot iespēju mums paziņot, ka esam par dzīvi un dzīvības vērtēšanu. Arī intervētie bērni teica, ka viņiem ļoti patīkot mūsu rīkotās aktivitātes. Tikām rādīti visās ziņās un atainoti ļoti pozitīvā gaismā. Reportiere informēja — adventisti reaģē uz apvainojumiem par pašnāvību veicināšanu bērnu vidū — tiem neesot nekāda pamata, jo viņi, tieši otrādi, palīdz bērniem pilnveidot viņu talantus un māca cienīt gan savu, gan citu cilvēku dzīvības, pie tam rīko psiholoģijas semināru vecākiem, kā atvairīt bērnus no pašnāvnieciskām domām.

Elbasānas televīzijas galveno vērību pievērsa Andersena jubilejas programmai. Tomēr intervijās darījām zināmus arī Adventistu centra principus. Jubilejas uzrunā stāstījām par to, ka Andersens, tāpat kā vairums skandināvu, piederējis protestantu draudzei, kā arī to, ka viņa pasakās varam redzēt Dieva raksturu un ka Dievs nav atbildīgs par šīs zemes traģēdijām. Noslēgumā Adventistu draudzes misijas prezidents Leigh Rice novēlēja visiem Dieva svētības un izbaudīt dzīvi visā tās pilnībā, kā to vēlējis arī Jēzus. 

Pamazām varējām just, kā raisās cilvēku uzticēšanās ne tikai adventistiem, bet arī citām protestantu draudzēm Albānijā, par ko mums liels prieks. 

Tagad mēs tikai gaidām šī pasākuma augļus. Ceļa Meklētāju līderis Rami Hadroj jau ir saņēmis pozitīvas atsauksmes no vecākiem, kas redzējuši mūs ziņu izlaidumā. Un tas ir tikai pats sākums.

Lūdziet par adventistu draudzi Albānijā, tāpat kā mēs lūdzam par draudzēm Latvijā.