Pieminot 60. gadadienu kopš 2. pasaules kara beigām, Adventistu Baznīcas vadītāji Vācijā un Austrijā izplatījuši paziņojumu, kurā “dziļi nožēlo” jebkādu piedalīšanos vai atbalstu nacistu aktivitātēm kara laikā. Baznīca “godīgi atzīst” savu kļūdu, nepalīdzot ebrejiem un citiem, kas smagi cieta no holokausta. Tāpat Baznīca nožēlo, ka “dažās mūsu publikācijās atrodami Ādolfu Hitleru slavinoši raksti, kurā pausts atbalsts antisemītisma ideoloģijai, kas no šodienas viedokļa šķiet neticami”.
Diemžēl Austrijas un Vācijas adventistu vēsturē atrodami fakti, ka dažādu rasistisku iemeslu dēļ no draudzes izslēgti ebreji. Viens no viņiem Makss Manks izdzīvoja divās koncentrācijas nometnēs un atgriezās draudzē pēc kara. Viņš teica, ka nevēlas izturēties pret draudzi tā, kā tā izturējās pret viņu.
2. pasaules kara laikā vairākas draudzes atdalījās no Vācijas Adventistu Baznīcas, protestējot pret obligāto militāro dienestu. Šīs draudzes, kas apvienojās Reformātu kustībā, nacistu laikā tika vajātas. Iespējams, ka šī iemesla dēļ (jo nacisti vilka paralēles starp adventistiem un reformatoriem) Baznīcas vadība baidījās iet uz konfrontāciju ar pastāvošo varu. Baznīca vairs nepalika tik uzticīga savai mācībai, kā bija nepieciešams. Publikācijās parādījās raksti, kas bija vērsti pret ebrejiem. Tā bija nodeva Vācijas valdībai, pretēji Bībelei. Turklāt ebreji tik izslēgti no draudzes.
Šodien Baznīcas vadība atzīst, ka notikušais ir ļoti skumja lappuse Adventistu Baznīcas vēsturē. Kā saka mācītājs Mahels: “Sešdesmit gadus pēc kara — tas ir vēlu. Bet mēs tomēr redzējām to kā pēdējo iespēju izplatīt šādu nožēlas deklarāciju.”
Jāatzīst, ka vēstures lappusēs ir arī daudz gaišu stāstu. Ne visi draudzes locekļi piekrita Baznīcas vadības nostājai. Eiropā ir zināmi daudzi adventisti, kas, riskējot ar savu dzīvību, ir glābuši ebrejus no nāves.
