Darīt labu un darīt labi

17. novembris, 2020 | Sigita Pešele

Intervija ar Mirdzu Tupiņu, Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēju par izcilu mūža ieguldījumu televīzijas žurnālista darbā un Latvijas sabiedrības labā.

/ Cerē uz to Kungu un dari labu, paliec savā zemē un dzīvo ar godu. Psalms 36:3 /

Sigita: Katru gadu, tuvojoties 18.novembrim, manī ir pārdomas par manu piederību Latvijas zemei un valstij, pārdomas par manas dzimtas un tautas priekšgājējiem, kas šeit ir dzīvojuši, par viņu ieguldījumu, lai Latvija varētu būt. Domāju par savu vectēvu un vecmāmiņu, kas bija notiesāti uz 10 gadiem Sibīrijā no 1945. -1955.g. tikai tādēļ, ka kādi nodeva un meloja, lai izpelnītos jaunās svešās varas labvēlību, par manu tēvu, kas 9 gadu vecumā palika Latvijā bez vecākiem. Šie dzimtas vēstures fakti vienmēr ir atgādinājuši man novērtēt to, ka varu dzīvot brīvā Latvijā, kurai himna ir „Dievs, svētī Latviju!” 

Katrai tautai ir sava zeme un tas ir Dieva nodoms, ka esam piedzimuši tieši Latvijā, lai ieguldītu savu dzīvi un darbu šajā zemē un lūgtu par saviem līdzcilvēkiem.  

Tādās pārdomu noskaņās, Mirdza, vēlējos aicināt Tevi uz sarunu un paldies, ka piekriti!

Latvijas simtgades gadā 2018.g. 3.maijā Tev tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis kā ilgadējai Latvijas Televīzijas žurnālistei par mūža ieguldījumu televīzijas žurnālistu darbā un Latvijas sabiedrības labā. Triju Zvaigžņu ordenis ir augstākais Latvijas valsts apbalvojums.

Kā uzsvērts Ordeņu kapitula paziņojumā, „augstākos Latvijas valsts apbalvojumus saņem cilvēki, kuri izcili kalpojuši Latvijas valstij un tautai, kuru pašaizliedzīgais profesionālais un sabiedriskais darbs un pilsoniskais veikums ir sekmējis Latvijas izaugsmes ceļu.”

Zinu, ka Tu biji pārsteigta par šādu augstu novērtējumu, Tu toreiz biji teikusi: „Lielākais pārsteigums dzīvē.”
 

Tavs darba moto bija “darīt labu un darīt labi”,

un Tavi kolēģi to komentēja, ka “tie bija noteikumi, pret kuriem viņa nekad nav pieļāvusi kompromisus.” /www.neplpadome.lv/

Toreiz savu darbu Tu nepamatoji ar Bībeli, bet dzīvoji pēc šī principa. Jēkaba 4:17 „Tad nu kas zina labu darīt un to nedara, tam tas ir par grēku” – Tu zināji un darīji, nepielaižot kompromisus, kaut arī vēl nebiji lasījusi Bībeli. Kā Tu domā, kāpēc?

Mirdza: Es domāju, ka tā vienkārši bija sirdsapziņa un Dieva klātbūtne. Dievs man vienmēr stāvējis līdzās. To es tikai tagad vecumā sapratu, kad pieņēmu Dievu kā savu Pestītāju. Un šis pamudinājums ir nācis reizē ar Viņa svētību - vienu no lielākajām manā dzīvē - darbu mūža garumā. Pie tam tādu, kas man patika, un uz kuru es ikreiz gāju ar prieku.

Ikdienā tās bija neskaitāmas tikšanās ar cilvēkiem, lai pastāstītu un reizē pateiktos par to labo, ko viņi dara sabiedrībai, valstij. Un tad arī pašai nav ne mazāko tiesību strādāt bezatbildīgi un pavirši.

Sigita: Tev kā žurnalistei nācies strādāt tautai liktenīgā laikā.

Mirdza: Jā. Tas bija Atmodas, Barikāžu un mūsu valsts neatkarības atgūšanas laiks. Arī divu gadsimtu mijas laiks, kuru pasaule gaidīja ar satraukumu, minējumiem un visādiem vēstījumiem.

Sigita: Tu esi saņēmusi arī Barikāžu laika Piemiņas zīmi. 

Mirdza: Janvāra Barikāžu laikā Ziņu dienests strādāja augu diennakti. Mēs ļoti daudz filmējām un stāstījām par patiesi krietniem mūsu tautas patriotiem un atbalstītājiem. Par to cilvēkmīlestību, kas visur valdīja. Un tad 16.janvāra pēcpusdienā, kad devāmies atceļā uz Zaķusalu, saņēmām zvanu par pirmo upuri - Robertu Mūrnieku. Tās bija briesmīgas sajūtas. Neviens nezināja, kas būs tālāk? Pie tam man pirmo reizi nācās gatavot reportāžu no baznīcas un bērēm. Emocionāli man tas bija ļoti liels pārdzīvojums. Vēl šodien spilgti atceros – gan atvadu dievkalpojumu, gan to nepārredzamo pavadītaju pulku, ar ko kopā kājām devāmies uz Mārupes kapiem. Tautas atsaucība un saliedētība bija milzīga. Arī vienprātība un sirsnība.
Un te es vēlētos piebilst, ka, manuprāt, šis Barikāžu laiks uzskatāmi pierādīja, cik liels spēks ir kopīgām izmisušas tautas lūgšanām un svētībai, kad pildām Dieva Vārdā teikto: ”Cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis” (Jāņa 13:34). Bet Tu arī piedalījies Barikāžu laikā, kādas ir Tavas spilgtākās atmiņas?

Sigita: Janvarī apritēs jau 30 gadi kopš tiem notikumiem. Domāju, ka katrs, kas piedalījās, toreiz nedomāja, ka dara ko īpašu, vismaz tā bija man un tiem, ar kuriem esmu runājusi, bet iesaistījās, jo vēlējās atbalstīt un dot to, ko katrs varējām, tikai vēlāk tā īsti sapratām, ka esam piedalījušies vēsturiskos notikumos.

Es dežūrēju naktī zupas izdales virtuvē Izglītības un zinātnes ministrijas telpās Vaļņu ielā 2. Tieši pretī galvenajām durvīm bija ugunskurs, aiz stūra Bastejkalns, tā vieta bija stratēģiski svarīga, jo bija viena no ieejām Vecrīgā. Tie bija janvāra divdesmitie datumi. Noguruši vīri ik pa laikam nāca iedzert siltu tēju, saņemt karstu zupu un parunāties. Man toreiz bija 21 gads, bet es biju augusi ar domu apziņā aukstā kara politikas iespaidā, ja būs karš, mamma tiks iesaukta karā, par to allaž atgādināja mājās redzamā vietā  noliktā karaklausības apliecība, kāda bija visiem padomju ārstiem. Barikāžu laikā mamma dežūrēja slimnīcā, es - Vecrīgā. 

Kad saņēmu apliecību par piedalīšanos Latvijas neatkarības aizstāvēšanā, vairāk domāju par to, lai maniem bērniem un mazbērniem paliek piemērs iedrošinājumam vienmēr iesaistīties tur, kur ir vajadzība cilvēkiem darīt labu.

Šobrīd liekas, ka  katrs esam ierāvušies savā čaulā, aizmirstot savas tautas likteņgaitas, lai gan tagad mēs atkal dzīvojam situācijā, kad strauji mainās ierastā pasaules kārtība. Domāju, ka Dievs to pieļauj, lai mēs spētu izvērtēt, kā reaģējam, ko darām kritiskos brīžos, kādas ir mūsu vērtības, lai sagatavotu mūs vēl lielākām globālām pārmaiņām…

Bet kad Tu pati pievērsies ticībai?

Mirdza: Nedaudz vēlāk pēc Roberta Mūrnieka - satiksmes negadījumā bojā gāja satiksmes ministrs Jānis Janovskis, luterāņu arhibīskaps Kārlis Gailītis, nomira vēl vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki. Gatavojot jau nākamos materiālus, arvien biežāk bija jādomā par cilvēka mūžu un viņa devumu, par to, cik trausla ir cilvēka dzīvība. Lai iepazītu Dievu un Viņa vārdu, sāku svētdienās apmeklēt baznīcas - gan Doma un Jāņa, gan Sv. Jēkaba katedrāli.
 

Līdz beidzot par manu pirmo draudzi un arī vienīgo kļuva  Septītās dienas Adventistu Rīgas 7.draudze.

Tas bija tikai pirms 6 gadiem. Jāteic, ka Dievs ļoti pacietīgi gaidīja, kamēr es garīgi pieaugu un manā dzīvē notiek atdzimšana.

Sigita: Šodien tautai arī ļoti vajadzīga Dieva palīdzība.

Mirdza: Domāju, ka jau labu laiku. 

1943.gadā, kad karš postīja mūsu valsti un tautu, tika izsludināts konkurss ”Latvju lūgsna Dievam”, dzejnieks Andrejs Eglītis ieguva galveno balvu un tapa spēkpilnā kantāte ”Dievs, Tava zeme deg!”
 
Atceros, ka kādā tikšanās reizē ar dzejnieku Andreju Eglīti, es vaicāju, vai nav pienācis laiks rakstīt tekstu jaunai tautas lūgšanai - līdzīgu kantātei ”Dievs,Tava zeme deg!” ? Viņš tā viegli pielieca galvu un klusējot pasniedza savu jaunāko grāmatu ”Sila priede”:

“Mēs te staigājam redzīgām acīm un tomēr mēs esam kā akli.

Kungs. Tu jau esi sodījis mūs. Mēs jau skaidri neatšķiram savu ienaidnieku
no sevis paša. Izmisusi garām aizplūst nesajusta Dieva dvaša.” 

(“Sila priede”, apgāds “Valters un Rapa”, 2001.g.16.lpp.)

Dzejnieka vairs nav. Palikušas tikai viņa skumjas par to, kā tauta attālinās no Dieva, vienīgā, kas var tai palīdzēt.

Sigita: Paldies, Mirdza, par sarunu! Paldies Dievam, ka Viņš joprojām ir pieejams tiem, kas Viņu meklē!

Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu viņš nav tālu nevienam no mums.” /Apustuļu Darbi 17: 26,27/

                               Ar Mirdzu Tupiņu (Rīgas 7.dr.) sarunājās Sigita Pešele (Rīgas 7.dr.)