Baltijas Adventistu Jauniešu festivālā Rīgā viesojās Vispasaules Baznīcas Jauniešu kalpošanas nodaļas vadītājs Gilberts Kendžī. Misionāru dēls no Maurīcijas, kurš vēlāk devies dzīvot uz Austrāliju. Kļuvis par mācītāju, tad piedzīvojis aicinājumu pievērsties jauniešu kalpošanai. Viesojoties Rīgā, viņš piekrita intervijai „Adventes Vēstīm".
Vai jūs varētu pastāstīt, kā tieši kļuvāt par Ģenerālkonferences jauniešu vadītāju?
Ir garā un īsā versija. Es pastāstīšu īso. Man nekad nav bijis nolūka īpaši iesaistīties jauniešu kalpošanā. Kad beidzu mācīties, sāku strādāt par mācītāju Melburnā, Austrālijā, un šis darbs man sniedza patiesu prieku. Pēc pieciem gadiem man piedāvāja kļūt par jauniešu vadītāju Konferencē (draudžu savienībā) Sidnejā. Tas viss notika 1993. gadā. Sākumā es teicu nē, jo man patika būt mācītājam, un tieši to es vēlējos darīt, bet, kad mēs par to lūdzām un runājām ar padomdevēju, es sajutu pārliecību, ka Dievs tiešām aicina mūs pievērsties jauniešu kalpošanai, un mēs piekritām. Tomēr, kad devos uz Konferenci, es saviem vadītājiem teicu: "Vēl tālāk no savas draudzes es nedošos." Viņi atbildēja: "Tad jau redzēsim".
Es nezinu, vai viņi tiešām zināja, kas notiks, bet šajā amatā es nokalpoju piecus gadus. Pēc pieciem, patiesībā pēc trim gadiem man piedāvāja kļūt par Ūnijas jauniešu vadītāju. Es atbildēju ar nē, jo biju apsolījies nedoties tālāk. Tomēr pēc pieciem gadiem, kurus pavadīju, esot savienības jauniešu vadītājs, Klusā okeāna Dienvidu divīzija aicināja mani kļūt par divīzijas jauniešu vadītāju. Šoreiz Dievs mani uzrunāja ļoti skaidri. Pirmkārt, es dziļi sevī jutu, ka Viņš mani uz to aicina, bet, otrkārt, tas izpaudās dažu jauniešu lūgšanā.
Nedēļā, kad man piedāvāja šo amatu, viņi man piezvanīja pa telefonu un teica, ka gribētu ar mani lūgt. Šie jaunieši nebija iesaistīti Baznīcas pārvaldē, un es zināju, ka viņiem nav ne jausmas par notiekošo. Es atbildēju, ka esmu aizņemts un ka man jādodas uz dažādām sanāksmēm, bet viņi teica: "Mēs gribētu doties un aizlūgt par jums, pat ja varat atvēlēt mums tikai pusdienlaiku." Tā nu mēs sarunājām tikšanos tās pašas dienas pusdienlaikā. Kad satikāmies, es jautāju: "Kas ir tas, par ko jūs vēlaties lūgt?" Viņi atbildēja: "Jums jāpieņem svarīgs lēmums, un Dievs mūs ir aicinājis ar jums lūgt." Viens no jauniešiem atvēra Jeremijas 29:11, kur teikts: ""Jo es zinu, kādas man domas par jums", saka tas Kungs (..),"" un bija skaidrs, ka tas viss nāca tieši no Dieva. Jaunieši uzlika man rokas un aizlūdza. Kad viņi beidza lūgt, es sajutu, ka Dievs mani nodod šai kalpošanai.
1999. gadā es kļuvu par jauniešu vadītāju Klusā okeāna Dienvidu divīzijā, kurā ietilpst Autrālija, Jaunzēlande un salas Klusā okeāna dienvidos. Pēc 11 gadiem, kad biju šajā amatā nokalpojis divus pilnus periodus un man bija jāizvēlas, vai turpināt vēl vienu, kas kopā būtu 16 gadi, es izlēmu, ka ar 11 gadiem pietiek. Es devos pie administratoriem un teicu, ka nevēlos tikt ievēlēts vēlreiz. Viņi jautāja: "Ko tu vēlētos darīt?" Es atbildēju, ka nezinu, un viņi man piedāvāja kļūt par Konferences vadītāju. Es izdomāju, ka lūgšu par to. Jau 17 gadus nebiju kalpojis draudzē kā mācītājs, un man nebija sajūtas, ka es varu būt Konferences vadītājs. Teicu viņiem, ka tad, ja man būtu draudze, es atgrieztos tajā, kādu laiku kalpotu tur par mācītāju un tad varētu būt gatavs stāties piedāvātajā amatā.
2010. gadā man piešķīra draudzi, bet tajā pašā gadā Ģenerālkonferences sesija mani no mācītāja aicināja kļūt par Ģenerālkonferences jauniešu vadītāju. Es biju šokēts. Šis bija visgrūtāk pieņemamais lēmums manā dzīvē, bet Dievs atkal deva skaidras norādes. Šis lēmums bija tik smags tādēļ, ka Austrālijā dzīvo abi mūsu bērni, un manai sievai tur bija karjera, tomēr Dievs pārliecināja mūsu sirdis, mēs pieņēmām šo aicinājumu, un, jā, mēs lieliski pavadām laiku, darot to, ko Dievs mums ir paredzējis.
Kāda šobrīd ir jauniešu loma draudzē?
Daudzviet pasaulē jauni cilvēki uzņemas vadību dažādās draudzes jomās, tomēr tajā pašā laikā mēs novērojam kaut ko satraucošu – arvien vairāk jauniešu pamet draudzi. Draudze nopietni meklē tam iemeslus un cenšas atrast risinājumu šai tendencei. Viens no lielākajiem iemesliem noteikti ir jautājums par īpašumtiesībām un iesaistīšanos. Dažviet pasaulē vadītāji svārstās par to, vai piešķirt jauniem cilvēkiem atbildību lēmumu pieņemšanā. Manuprāt, to galvenokārt izraisa uzticības trūkums, kuru, kā es saprotu, izraisa nesaprašanās starp pieaugušo un jauniešu pasaulēm, jo tās ir tik dažādas. Mūsdienās tehnoloģijas ne vien tiek lietotas, tās arī veido jaunus cilvēkus. Viņi atrod jaunus veidus, kā dalīties savā ticībā, viņi pieder citai kultūrai un citai paaudzei. Viss ļoti ātri mainās, un draudze ne vienmēr zina, kā uztvert šo jauno valodu un jauniešu izpausmes, tāpēc atturīgi sniedz jauniešiem iespēju uzņemties atbildību vadīšanā.
Tomēr tam ir jāmainās. Mums jārada vide, kurā mēs vairāk uzticamies jauniešiem. Jauni pieagušie mūsdienās vada kooperācijas, industrijas un žonglē ar miljardiem dolāru vai eiro vērtiem projektiem, tomēr, nonākot draudzē, viņi sēž un klausās. Mums jāuzticas un jādod mūsu jauniešiem lielāka atbildība pārvaldē, jo viņi ir uzticīgi un nodevušies draudzei.
Šajās desmit dienās mani ļoti iepriecināja ūnijas prezidents Valdis. Viņš mūs vadāja ar mašīnu un, protams, bija laipns pret mums, bet domāju, ka jāpiemin kas svarīgāks. Viņa prezidentūra izstaro atblastu jauniem cilvēkiem un jauniešu kalpošanai. Kāda šobrīd ir jauniešu loma draudzē? Daudz jaunu cilvēku ir iesaistījušies draudzē un vada dažādas tās jomas, tomēr ir nepciešams, lai iesaistās daudz vairāk jauniešu, un vadītājiem – ieskaitot mani pašu- jādod jauniešiem iespēja pieņemt lēmumus draudzes dzīvē.
Tātad jaunieši vēlas vairāk atbildības. Vai ir vēl kas?
Ikvienā paaudzē, vienalga, vai tā bijusi pagātnē vai mūsdienās, jauniešiem jāizdara izvēles. Tomēr mums jābūt drošiem, ka nekādā veidā neesam atbildīgi par dažām negatīvām izvēlēm, ko jaunatne izdara.
Mūsu jaunieši piedzimst adventistu ģimenē un kļūst par kulturālajiem adventistiem, bet viņi vēl nav pieņēmuši personīgu lēmumu pieņemt ticību. Mūsu jauniešu ticība ir aizgūta jeb atstarota. Līdz brīdim, kad viņi izlemj mantot šo ticību, mūsu lūgšanas un enerģija ir vērsta viņus vadīt pie pareizā lēmuma. Tomēr ne visi to izvēlas. Kad cilvēki piedzīvo pārbaudījumus dzīvesveida izvēlē, daži pieņem labus, bet citi – sliktus lēmumus. Tomēr tas, ko vēlējos teikt, ir, ka draudzei nepieciešams nodrošināt vidi, kurā jaunieši var brīvi runāt par saviem izaicinājumiem. Mums no tiem nav jābaidās.
Nesen tika izdota grāmata, kuras nosaukums ir "Jūs mani zaudējāt" ("You Lost Me"). Šo grāmatu izdeva Bārnera jauniešu institūts, un tās pamatā bija daudz profesionālu pētījumu, kuri meklēja atbildes uz jautājumu: "Kāpēc tik daudz jauniešu mūsdienās pamet draudzi?" Grāmatas nosaukums "Jūs mani zaudējāt" ir kā pētījuma rezultātu apkopojums. Tajā runā jauniešu balsis. Mēs esam teikuši: "Jaunieši pamet draudzi." Bet jaunieši saka: "Mēs nepametām draudzi, tā pameta mūs. Draudze dažādos veidos neatbild uz mūsu jautājumiem. Draudze baidās no tiem, un mēs tajā neatrodam vidi, kas palīdzētu tikt ar to galā."
Seksualitātes jomā pasaulē ir izveidojies jauns dzīvesveids, un draudze tam pārāk bieži nepievērš uzmanību. Ir radusies jauna komunikāciju pasaule. Kad es augu un gāju pamatskolā, mūsu skolā parādījās viens pornogrāfisks žurnāls, un visi zēni centās to dabūt. Pagāja apmēram nedēļa, līdz visi to apskatīja, bet šodien es jebko varu ātri atrast Google meklētājā. Visa pasaule ir tik pieejama jauniešiem! Viņi dzīvo pilnīgi citā pasaulē, un Baznīcai ir jābūt gatavai klausīties, apstrādāt dzirdēto, pārrunāt to un palīdzēt jauniešiem, kad viņi saskaras ar pārbaudījumiem.
Jā, no vienas puses, izaicinājumi šodien ir tādi paši kā senāk, tomēr tagad tie ir daudz spilgtāk izteikti. Pasaules izaicinājumi jauniešiem šobrīd ir ļoti nopietni, tādēļ mums kā pieaugušajiem, ja vēlamies paturēt savus jauniešus, ir, pirmkārt, jāklausās viņu jautājumos un uz tiem jāatbild, otrkārt, mums jāiesaista viņi lēmumu pieņemšanā, un treškārt, mums viņi jāiesaista draudzes misijā. Kur vien jaunieši ir pilnīgi iesaistīti kalpošanā pasaulei un draudzei, baznīcas pamešana notiek daudz retāk.
Mēs esam dažādi cilvēki, mums ir dažādi uzskati par dzīvi. Kā lai mēs kļūstam vienoti? Kā lai mēs pieņemam dažādību draudzē?
Arī es esmu pamanījis, ka mēs esam radīti dažādi. Es neizskatos kā tu, mēs nerunājam vienā valodā, mēs uzaugām pilnīgi dažādās vidēs un kultūrās. Tomēr tad, kad nāks Jēzus, mēs redzēsim skaistu ainu, kurā visa pasaule ir sapulcēta Viņa priekšā. Tur būs visu mēļu, valodu un kultūru pārstāvji, bet Dieva klātbūtnē mēs visi būsim vienoti.
Dieva valstība nesāksies tikai tad, kad atnāks Jēzus un mēs visi būsim kopā. Dieva valstība ir sasniedzama jau šodien. Valstības dzīve sākas jau tagad, Jēzus mums to atnesa. Tieši tāpēc Dieva valstības vērtības ir spēkā jau tagad. Tās ir ieskautas arī šajā intervijā. Es esmu vecāks brālis, tu esi jaunāka māsa, mēs nekad iepriekš neesam tikušies, bet te nu mēs esam un runājam par tām pašām lietām. Kādām? Tā ir mūsu ticība, mūsu pārliecība par to, ka tev un man ir viens Radītājs, ka eksistē solidaritāte cilvēcei, ka mēs piederam vienai ģimenei.
Iespēja ceļot ir lieliska privilēģija. Līdz brīdim, kad sāku ceļot, es īsti nesapratu dažādību. Kad atstāju Maurīciju un pārvācos uz Austrāliju, kas ir kā pasaules mikromodelis, kur galvaspilsētā Sidnejā var sastapt visu kultūru pārstāvjus, kā arī kad sāku apceļot pasauli, es sapratu vairākas lietas – cilvēki pielūgsmi izpauž dažādi, cilvēki runā dažādās valodās, cilvēki evaņģelizē dažādos veidos, un tie visi ir pareizi.
Tas, kas mūs vieno, ir mūsu ticība tam, kas ir Jēzus, un tam, ko Viņš nāca izdarīt mūsu dēļ. Mūs kā Septītās dienas adventistus vieno unikālais pravietiskās kustības aicinājums un ticība tam, ka esam paredzētā kustība, ka Dievs mūs izveidoja ar īpašu nolūku pasludināt Viņa mūžīgo evaņģēliju. Triju eņģeļu vēsts kontekstā mēs sniedzam ieguldījumu pasaulē, pasludinot Jēzus drīzo nākšanu, un saucam pasauli atpakaļ pie ticības tam, ka Dievs šo pasauli radīja sešās dienās un ka septītās dienas sabats mums atgādina to, no kurienes nākam, uz kurieni mēs dodamies un ka mēs gaidām Kristus otro atnākšanu. Šīs ir lielās lietas, kas mūs vieno, bet veidi, kā mēs tās izsakām, ir tik dažādi, cik dažādas ir tautas, un mums nekad nevajadzētu ļaut dažādībām mūs sašķelt. Mēs ticam vienotībai daudzveidībā. Dalīšanās gars nāk no ļaunā, tas nav no Dieva.
Jūs ceļojat pa pasauli un redzat daudz dažādu draudžu, to, ko cilvēki tajās dara. Kādus efektīvus kalpošanas veidus esat novērojis?
Ir kāds veids, kas mūsdienās ir ļoti izplatīts. Arvien vairāk cilvēku atgriežas pie tā, ko Elena Vaita sauca par "Kristus metodi". Viņa saka: "Tikai Kristus metode nesīs īstus panākumus." Aprakstot to, viņa saka, ka mums jābūt starp cilvēkiem, mums jāparāda viņiem līdzjūtība un jāapmierina viņu vajadzības. Mums vajadzētu iegūt viņu uzticību un tad aicināt viņus sekot.
Pārāk ilgi mēs esam vienkārši gājuši un aicinājuši viņus sekot bez iepazīšanas, ne vienmēr izrādot līdzjūtību, un ar dažiem tas tiešām strādāja. Pasaule ir mainījusies. Jo īpaši Rietumu pasaule, kur valda plurālisms un tu vari ticēt tam, kam tici, bet es varu ticēt tam, kam ticu es. Vairs neeksistē viena lielā patiesība, kuru cilvēki pieņem. Kā lai mēs komunicējam? Protams, to ietekmē vide. Pēc tā, ko redzu Eiropā, Austrālijā un Ziemeļamerikā – cilvēki atgriežas pie Kristus metodes. Sabiedrības aizsniegšana, kalpojot praktiskos veidos un apmierinot cilvēku vajadzības, ir labākā valoda, kādu mēs varam lietot kā pirmo soli, lai viņiem evaņģelizētu.
Kādos veidos jaunieši kalpo praktiski?
Veidu ir tikpat daudz, cik vien varam iedomāties. Viens no Lietuvas mācītājiem man pastāstīja, kā viņa jaunieši paveica ko ļoti vienkāršu. Viņi pamanīja, ka Ziemassvētku laikā tirdzniecības centros ir simtiem aizņemtu un saspringtu cilvēku, tāpēc jaunieši ar centra vadību nokārtoja atļauju ierīkot veikalā nelielu telpu, kurā izveidoja nomierinošu vidi, sagatavoja vairākas piecas minūtes garas uzrunas un ielika tās DVD atskaņotājā. Cilvēki, kuri bija noguruši, varēja ar saviem iepirkuma maisiem ienākt šajā telpā, atpūsties un tajā pašā laikā klausīties sagatavotās uzrunas.
Tieši apstākļi, kuros esat, iedvesmos jūs un sniegs jums dažādas idejas. Dienvidamerikā šobrīd norisinās liels evaņģelizācijas projekts, kuru sauc „Kāleba misija". Tajā jaunieši velta laiku brīvdienās, veicot dažādus kalpošanas darbus. Cilvēki, kurus tas ieinteresē, vakarā var doties uz kopēju sanāksmi, kur tiek sludināts.
Katrā pasaules daļā Gars darbojas, lai iedvesmotu jauniešus atrast jaunus veidus, kā liecināt. Tam nav vispārēja standarta. Nav norāžu, kas teiktu: tev jādara tā, tev jādomā tas. Ir idejas, ko var īstenot šeit, bet kas nedarbosies Āfrikā. Dažādās pasaules vietās jauniešu praktiskās kalpošanas atšķiras.
Vai jums ir kādi īpaši ieteikumi Baltijas jauniešu kalpošanai?
Tas, ko varu pateikt par Baltijas jauniešu kalpošanu, ir: paplašinieties/izplatieties un audziet tajā, ko jau darāt! Es šeit biju ļoti pārsteigts. Kā jau minēju, jauniešu kalpošana Baltijā, manuprāt, ir vislabāk glabātais noslēpums. Kad dzirdam kaut ko par Eiropu, mēs sakām, ka tā ir sekulāra vide un ka tur ir ļoti grūti izplatīt evaņģēliju, bet, kad ierodos šeit un redzu, kā darbojas jaunie igauņi, latvieši un lietuvieši – tas ir tik iedvesmojoši! Mācītājs Giedriuss bija iedvesmas pilns, un šķiet, ka viņš šajā nedēļas nogalē tiešām saveda kopā šīs trīs valstis, un mums tika dota iespēja dzirdēt par to, ko visi dara.
Baltijas misijas lauks nav liels, tādēļ tieši šeit ir iespējams veicināt solidaritāti, vienotību un veidot kontaktus, kas ļautu Baltijas jauniešiem demonstrēt to vienotību, uz kādu mūs aicina Jēzus. Mācītājs Giedriuss aicināja mūs sanākt kopā un izteica aicinājumu, kuru es varu tikai atbalstīt – pēc tam, kad esam sanākuši kopā, paliksim kopā.
Es vēlos aicināt Baltijas jauniešus turpināt veidot kontaktus, būvēt tiltus un uzturēt to vienotības sajūtu, ko viņi piedzīvoja šajā nedēļas nogalē, kā arī turpināt kalpot Dievam. Vēl svarīgāk ir nepārstāt lūgt un nolikt visus plānus krusta pakājē, jo Jēzus ir apsolījis izliet pār mums savu Garu, spēcināt mūs kalpošanai, pārveidot mūsu dzīvi, gādāt par mums, kā arī ienākt mūsu dzīvē un dzīvot tajā, padarot vienotību, pēc kuras lūdzam, par īstenību.
Esot šeit, iedomājos par laiku, kad pats biju jaunietis. Es redzu to pašu prieku, jaunus cilvēkus, kas piepildīti ar mīlestību, kuriem patīk dažāda mūzika, kuri darbojas radošos veidos un vēlas lūgt. Es sapratu, ka jauniešiem nepieciešama ārkārtīga solidaritāte, un tā viņiem sniedz prieku. Vadītājiem ir izaicinājums savākt kopā visu šo enerģiju, apvienot to kopējam mērķim un veidot labāku nākotni Baltijas jauniešiem.
Ko jūs guvāt no šīs nedēļas nogales?
Es ieguvu vairākus kilogramus, apēdot daudz latviešu, lietuviešu un igauņu ēdiena, kā arī ne mazums desertu. Bet, ja nopietni, es guvu lielu iedrošinājumu. Ir pagājuši jau divi gadi, kopš mani aicināja kļūt par pasaules jauniešu vadītāju. Kā tu vari zināt, ka patiešām esi aicināts darīt šo darbu? Kā lai to uzzina? Viens no lielākajiem rādītājiem, kas apliecina Dieva aicinājumu, ir citu cilvēku apstiprinājums. Tu vari domāt, ka Dievs ir tevi aicinājis darīt kādu darbu, bet pārējiem var likties citādi. Tas, protams, nav ļoti iedrošinoši. Ceļojot apkārt pasaulei, esmu redzējis pilnīgi dažādas kultūras un atšķirīgas draudzes izpausmes, bet esmu ieguvis daudz jaunu draugu jauniešu vadītāju vidū, un tas, kā cilvēki pieņem manu kalpošanu, ir bijis ļoti iedrošinoši. Mani iedrošina arī fakts, ka, kaut arī tev var būt zināmi uzskati par janiešiem un to, ka Eiropā ir sekulāra jaunatne, atbraucot šeit, tu dzirdi visus šos stāstus, redzi to, cik nodevušies ir jūsu vadītāji, un to, cik radoši viņi darbojas. Man tas šķiet ļoti iedvesmojoši, tāpēc tad, kad atgriezīšos Ģenerālkonferencē, es pastāstīšu Baltijas jauniešu stāstu pārējai pasaulei.
Ko jūs gribētu pateikt Latvijas jauniešiem un jauniešu vadītājiem?
Latvijas jauniešiem un jauniešu vadītājiem es vēlētos teikt to, ko jau teicu šorīt: negaidiet, kad citi nāks un uzticēs jums atbildību darīt kaut ko draudzē. Ja vēlaties, lai kaut kas mainās, esiet tā izmaiņa, ko vēlaties redzēt pasaulē. Uzņemieties atbildību jau šodien! Svētais Gars neaicina tikai dažus vadītājus. Dievs Garā aicina pilnīgi visus cilvēkus – arī jaunus vīriešus un jaunas sievietes. Dievs dod vīziju, un, lai virzītos ar vīziju, mums jāvirzās vienotības garā. Vadītājiem ir jānāk kopā, viņiem ir kopā jārunā, kopā jālūdz un jāparāda pasaulei vienots Dievs.
Jūs teicāt, ka Dievs ir jūs vadījis amatam, kurā šobrīd atrodaties, bet tajā pašā laikā minējāt, ka šeit guvāt arī nepieciešamo iedrošinājumu. Vai jums ir bijušas šaubas par to, vai atrodaties īstajā vietā?
Tādi brīži pienāk. Reizēm, kad rodas sarežģījumi, tu sāc sev uzdot jautājumus. Manuprāt, tā ir daļa no ticības ceļojuma. Vienu brīdi tu vari būt kalna virsotnē un priecāties pārliecībā, bet dzīvē pienāk brīži, kad šaubies. Parasti tas notiek, kad atrodies pārbaudījumu pilnā dzīves ielejā. Tādos brīžos Dievs runā ļoti skaļi. Mums kā cilvēkiem ir svarīgi saņemt pastāvīgu apstiprinājumu no Dieva. Mēs vēlamies, kaut visu laiku varētu paturēt pirmo mīlestību un dedzību, bet dažbrīd mēs varam kļūt grūtsirdīgi un nedroši. Tieši tāpēc mums vajag saņemt apstiprinājumu, mums nepieciešams tikt atspirdzinātiem savā aicinājuma izjūtā, un Dievs ļauj mums sadzirdēt balsi, kas nāk un sniedz mums tik vajadzīgo iedrošinājumu.
Intervēja: Agata Ezera
