Pieaugt kopā, nevis atsevišķi: izturība laulībā

23. jūnijs, 2021 | Adventist World

Hamiltons Viljams - mācītājs Bīkonlaitas SDA draudzē Arizonas štatā, ASV. Precējies ar sievu Jūliju

Mēs esam precējušies jau 47 gadus! Šis fakts jau ir kā liecība pati par sevi. Liecība par Dieva labestību un žēlastību. Liecība par mūsu vēlmi nodoties ne vien Dievam, bet arī viens otram.

Viena no galvenajām lietām, kas mūs noturējusi kopā, ir apziņa, ka neizdošanās nav viena no iespējām. Šķiršanās nekad nav bijusi viena no iespējām. Paturot to prātā, katru reizi, kad mēs sastapāmies ar šķērsli, kad saskārāmies ar grūtībām, mēs veltījām savu enerģiju tam, lai tiktu tam pāri.

Mūsu 47 laulībā aizvadītie gadi ne vienmēr ir bijis kā gluds, taisns un līdzens ceļš. Bet tie ir veicinājuši izaugsmi. Es esmu kļuvis par labāku personu, pateicoties šim piedzīvojumam. Es patiesi ticu, ka Dievs izmantoja mūsu laulību, lai palīdzētu mums atbrīvoties no briesmīgās savtības slimības, kas ir pārņēmusi cilvēci. Tagad, kad atskatos, es varu pasmieties par to, kā mana bērnišķīgā un dažkārt savtīgā domāšana draudēja iznīcināt mūsu attiecības.

Viens piemērs: es atceros, kā vairākas naktis netiku ielaists guļamistabā, jo pārāk ilgi lejā skatījos kādu interesantu televīzijas pārraidi. Es būtu varējis parādīt, ka “esmu šīs mājas vīrietis” un pieprasīt, lai guļamistabas durvis tiek atslēgtas, vai arī es tās būtu varējis atgrūst ar varu. Tas būtu visu padarījis vēl sliktāku, un izlīgt būtu bijis vēl grūtāk. Tā vietā es vienkārši devos gulēt uz citu istabu. Vēlāk naktī es vēlreiz mēģināju durvis atvērt, un tās bija atslēgtas. Nākamajā rītā es ar smaidu uz lūpām stāstīju sievai par to, kā nevarēju iekļūt guļamistabā.

Ar laiku mēs nonācām pie kopsaucēja: es sapratu, ka manas sievas izpratne par laulību bija tāda, ka mums abiem ir jādodas gulēt reizē, ja vien nav tādu apstākļu, kas to mums neļautu izdarīt. Viņa no otras puses sāka saprast, ka tas, ka es nenāku gulēt reizē ar viņu, neliecina par mīlestības trūkumu. Nonākot pie kopsaucēja šajā jautājumā, mēs par to beidzām strīdēties. Kā Amoss raksta: vienošanās ir kopīgas staigāšanas pamats. (Amosa 3:3).


Marvins Samaro ir “Family Fest Fellowship” SDA draudzes vecākais Ganas valstī, kur viņš un viņa sieva Katrīna ir šīs draudzes locekļi.

Pirms trīspadsmit gadiem mēs abi gājām cauri grūtībām. Bet mūsu ceļi krustojās, un mūsu draudzība pārvērtās mīlas stāstā. Mēs vēlāk sapratām, ka tajā laikā abi lūdzām Dievam pēc risinājuma mūsu grūtībām. Kopš tā laika Dievs mūs ir izmantojis, lai viens otram palīdzētu tikt galā ar grūtībām, ar kurām sastopamies.

Laikā, ko esam pavadījuši kopā, Dievs ir pierādījis savu uzticamību dažādos veidos. Mēs atminamies to laiku, kad saskārāmies ar psiholoģiskām un finansiālām grūtībām, piedzīvojot divas operācijas viena gada laikā. Mēs pieņēmām lēmumu pagodināt Dievu un pārliecināties par Viņa uzticamību, turpinot pienest ziedojumos un desmito tiesu. Kāda mēneša beigās mēs sapratām, ka mums nepietiks naudas, lai iztiktu līdz nākamajai algas dienai. Mēs lūdzām un iedrošinājām viens otru, bet mēs - vecāki ar nesen piedzimušu mazuli - tik un tā bijām ļoti uztraukušies.

Mēs nolēmām iegādāties pašas nepieciešamākās preces mazulim, un turpinājām lūgt pēc risinājuma. Mēs zinājām, ka savus vienīgos ienākumus saņemsim algas dienā, un tā mēs gaidījām uz Dievu. Dažas dienas mokoties ar neziņu, mēs kādā nedēļas nogalē nolēmām iztīrīt māju. Kārtojot drēbju skapja augšējo plauktu, mēs atradām vēstuli. Mēs bijām šokēti, jo tajā bija ielikta nauda. Mēs uzreiz pateicāmies Dievam, jo tas patiesi bija brīnums! Mēs iztikām līdz nākamajam mēnesim, nelūdzot palīdzību nevienam cilvēkam, jo mūsu Dievs bija parūpējies par mums brīnišķīgā veidā. Mēs vēlāk sapratām, ka šī bija daļa no mūsu iekrājumiem, kurus bijām pazaudējuši, bet Dievs izmantoja šo laiku, lai atgādinātu mums vienmēr palikt uzticīgiem Viņam.

No šīs pieredzes esam iemācījušies vienmēr uzticēties Dievam pat tad, ja mums nav nekā un mēs neredzam gaismu tuneļa galā. Mēs esam sastapušies ar daudzām izaicinošām situācijām mūsu laulības laikā, bet esam pārliecināti, ka, ja paliekam uzticīgi Dievam, viss pārējais sakārtojas.


Daniele un Teo Rios pašlaik dzīvo un studē Adventistu starptautiskajā institūtā Filipīnās, un viņiem ir 3 bērni: Viljams, Rafaēls un Benjamins.

Mans vīrs un es esam bijuši kopā vairāk nekā 20 gadus. Mūsu vēlme tiekties pēc saviem sapņiem motivēja mūs apprecēties ļoti agrā vecumā un pamest mūsu dzimto valsti.

Ceļojot caur dažādām valstīm, mūsu ticība, mīlestība un uzticība tika pārbaudītas līdz pēdējam. Aizvadītais laiks, nodarbojoties ar lauksaimniecību un tīrot kapsētas un mājas, bija tikai sākums tam, kam vēl bija jānotiek.

Kad mēs uzzinājām, ka Daniele ir stāvoklī, bija pienācis laiks pamest Izraēlu. Mēs bijām tik priecīgi par to, ka dosimies uz Angliju, kur mans vīrs varēs iedziļināties teoloģijas mācībās universitātē. Neskatoties uz finansiālajām grūtībām, šķita, ka viss ir kārtībā līdz brīdim, kad mūsu dzīve sagruva, turot rokās mūsu nedzīvo meitiņu.

Sāpes bija nepanesamas. Cenšoties sev pierādīt, ka spēju tikt galā ar skumjām, es noliedzu savas emocijas un vainoju sevi ticības trūkumā. Šādas graujošas pieredzes rezultāts bija amnēzija, kas vēlāk noveda mani līdz dziļai depresijai un pat pašnāvības mēģinājumiem.

Mans vīrs centās apvienot darbu, mācības un rūpes par manu drošību. Kāds draugs viņam piedāvāja padomu, kas sākotnēji šķita ļoti loģisks: “Kādēļ gan nenosūtīt Danieli atpakaļ pie vecākiem?”

Kāds kārdinošs risinājums! Šajā skumju un neziņas juceklī mans vīrs tomēr nolēma palikt uzticīgs un rūpēties par mani pat tad, kad es kā viņa sieva nebiju spējīga tikt galā ar visu. Ar pacietību, mīlestību, profesionālām rūpēm un dievišķu iejaukšanos mēs tikām pāri šai pieredzei un saskatījām mūsu priekšā spožu nākotni.

Dievs svētīja mūs ar trīs izskatīgiem un veseliem zēniem. Bet mūs skāra jauns izaicinājums - Daniele, aktīva un veselīga mamma, kas apmācīja savus bērnus mājās, bija spiesta nonākt ratiņkrēslā Laima slimības dēļ, kā rezultātā viņu sāka aprūpēt mūsu dēls Teo. Neskatoties uz šo izaicinājumu, mēs turpinām uzticēties, ka Dievs izcīnīs mūsu cīņas.

Mēs katrā ikdienas cīņā pielietojam mīlestību, ticību un uzticību, raugoties uz to dienu, kad būs “jaunas debesis un jauna zeme” (Atklāsmes 21:1), kur tādu sāpīgu pieredžu vairs nebūs.

Avots: https://issuu.com/adventistworldmagazine/docs/aw_2021-06_english-web/16