7. jūlijs, 2015 | ANN
Redaktora piezīme: Šis teksts ir intervijas pieraksts Bila Nota, žurnālu Adventist Review/Adventist World redaktora, un Septītās dienas Adventistu Baznīcas prezidenta Teda Vilsona sarunai tūlīt pēc Vilsona atkārtotas ievēlēšanas amatā.
Nots: Tu tikko kā esi piekritis delegātu aicinājumam nākamos piecus gadus kalpot Ģenerālkonferencē par prezidentu. Pazīstot tevi pietiekami labi, zinu, ka šāds brīdis nav tikai profesionāls notikums – tas ir arī dziļi garīgs brīdis. Kāda ir sajūta, kad draudze, kurā esi uzaudzis, aicina tevi to vadīt vēl piecus gadus?
Vilsons: Šis uzaicinājums ir ārkārtīgi liels izaicinājums, tāds, kuram neviens nejūtas īsti sagatavots. Neviens nevar tikt galā ar tādu amatu, ja vien viņu tiešā veidā nevada un nevirza pats Kungs. Tāpēc tas manī izraisa dziļu pazemību. Un tu arī saproti, it īpaši uzlūkojot delegātus un draudzes locekļus un ieskatoties viņiem acīs, ka tas ir kas daudzkārt lielāks par to, ar ko tu vari tikt galā pats saviem spēkiem. Tāda doma padara ārkārtīgi nosvērtu. Ir trīs lietas, ko šādā brīdī vari darīt: tu vari no tā atteikties un sajusties tik neatbilstošs, ka kļūsti nederīgs, bet Kungs to nevēlas. Tas, ka tevi aicina vadītāja amatā, var tevi tik ļoti iedrošināt, ka kļūsti pārlieku pašpaļāvīgs, bet Kungs arī to nevēlas. Viņš vēlas lietot tos talantus, kurus tev devis, bet Viņš vēlas, lai tu pilnīgi paļaujies uz Viņu. Tāpēc šajā gadījumā es izjūtu visu šī amata svaru un nesu to krusta pakājē. Ko gan vēl citu es varētu darīt?
Man kabinetā ir maza plāksnīte, kuru man iedeva pirms laba laika. Uz tās rakstīti vārdi no grāmatas „Pravieši un ķēniņi” 31.lpp. „Kad nastas nesējs ilgojas pēc gudrības vairāk nekā pēc bagātības, varas vai slavas, viņam nebūs jāviļas. Tāds cilvēks no Lielā Skolotāja mācīsies ne tikai, ko darīt, bet kā to izdarīt tā, lai saņemtu Dieva atzinīgo novērtējumu.” Es esmu tādā pašā stāvoklī kā Salamans savas valdīšanas sākumā. Tikai Dievs spēj nest šī amata nastas. Pēdējo piecu gadu laikā esmu redzējis, kā Dievs iejaucas daudzos gadījumos, kā Viņš saskaņo lietas daudz labāk, nekā es pats būtu varējis to iedomāties vai izdarīt. Šo draudzi vada pārdabiska Roka, un Kungs šo draudzi neatstās. Tieši tas man dod drosmi. Vienalga arī kā mēs esam aicināti kalpot – kā administratori, mācītāji vai ierindas draudzes locekļi – mums visiem vajadzētu izjust pazemību Kunga priekšā, lūdzot Viņam vēlo lietu, Svēto Garu.
Nots: Kad es skatos uz tavu grafiku – pārsteidzoši blīvo ceļojumu grafiku, kāds tev bijis pēdējos piecos gados – es prātoju, kur tu radīsi izturību to turpināt nākamajā darba posmā.
Vilsons: Nedomāju, ka ceļošu tikpat daudz. Ja manai sievai būtu teikšana, mēs neceļotu! Realitāte un saprāts nosaka konkrētas robežas. Domāju, ka būs ļoti svarīgi pavadīt papildus laiku garīgās pārdomās, lai saprastu, kā Dievs vēlas, lai šī draudze virzītos uz priekšu. Skriešana šurpu un turpu var izskatīties kā progress, taču, pateicoties šodienas tehnoloģijām, elektroniski ir daudz vieglāk sazināties, nekā tas bija pat pirms desmit vai piecpadsmit gadiem. Tehnoloģijas ir attīstījušās tādā mērā, ka vienalga, kur tu pasaulē neatrastos, ir iespējams pastāvīgi nekavējoties sazināties, un es esmu iemācījies izmantot gan e-pastu, gan īsziņas. Taču tev taisnība – ir robeža tam, cik cilvēks var izturēt!
Nots: Tici man, daudzi no mums lūgs Dievu, lai nākamajos piecos gados tu varētu atļauties vairāk laika miegam!
Vilsons: Es pievienojos šai lūgšanai!
Nots: Runājot par svarīgajiem lēmumiem, kas būs jāpieņem šo ĢK sanāksmju laikā – dažās dienās – par labāku valodu ticības pamatjautājumu izklāstā, par to, vai atļaut divīzijām pieņemt lēmumu ordinēt sievietes kalpošanā – noteikti būs cilvēki vai cilvēku grupas, kas būs vīlušās par kādu no šeit pieņemtajiem lēmumiem. Tevi ievēlēja, lai tu vadītu visu Septītās dienas Adventistu Baznīcu. Ko tu teiktu tiem, kas varētu vilties kādos no šeit, Sanantonio, pieņemtajiem lēmumiem?
Vilsons: Es varētu norādīt viņiem uz faktu, ka, neskatoties uz to, kādu lēmumu draudze pieņems kādā no daudzajiem jautājumiem, šī draudze joprojām ir Viņa acuraugs. Vienalga arī kādi lēmumi tiek pieņemti, pat ja tie tev varētu nepatikt, nav jau citas vietas, kurp iet. Šī ir Dieva atlikuma draudze. Ja tu tam netici, tad tu, tavuprāt, esi atradis citu glābiņu. Bet es nekur Svētajos Rakstos vai Pravieša Garā neesmu lasījis, ka būs vēl kāds atlikuma atlikums.
Tāpēc es aicinātu katru, kas ir vīlies, pat tos, kuri jūtas nomākti, padomāt par to, ka ir kāda daudz lielāka kopaina. Septītās dienas Adventistu Baznīca izturēs, taču ne jau vienkārši kā cilvēku organizācija. Tā ir kustība, – kustība ar biblisku vēsti. Tāda izpratne palīdz mums visiem rast stabilitāti mūsu personīgajai dzīvei un draudzes misijai. Var gadīties, ka tu vēl ilgi nevarēsi piekrist pieņemtajam lēmumam, bet Pravieša Gars mūs mudina, ka tad, kad Ģenerālkonference sasaukumā pieņem kādu lēmumu, mums ir jābūt pazemīgiem un jāpārstāj uzstāt uz savu viedokli un aģitēt. Es apzinos, ka daži cilvēki neuzskatīs, ka šī ir pamatota atbilde, bet nomāktība un vilšanās sajūta var pārvērsties sarūgtinājumā, ja neesam piesardzīgi. Mums šī problēma jānes Kunga priekšā un jāsaka: „Kungs, palīdzi man tikt ar to galā un ieraudzīt visu lielo kopainu tāpēc, ka misija un cilvēku galīgā pestīšana Tavas drīzās atnākšanas dienā ir vissvarīgākais.”
Mana pieredze, periodiski sludinot tādās evaņģelizācijas sanāksmēs kā nesen Zimbabvē – sludinot šīs brīnišķās bibliskās patiesības – man atgādina, ka Dieva mērķi Viņa draudzei vienmēr ir lielāki par jebkuru atsevišķo lēmumu. Lai arī cik stipri es pie tā turētos, mans savs viedoklis dažādos jautājumos galu galā ir jāpakļauj diženākiem mērķiem, kādus Dievs izvirzījis saviem beigu laika ļaudīm.
Nots: Domāju, ka tev bieži ir nācies vadīt komiteju sanāksmes, kas beigās pieņēma tādus lēmumus, kuri atšķīrās no tiem, kādus tu būtu vēlējies.
Vilsons: Ik pa laikam. Un esmu sapratis, cik svarīgi ir raudzīties uz lielo attēlu un atcerēties, ka Kungs ir atbildīgs par rezultātu.
Nots: Šajos pēdējos piecos gados tu biji pazīstams ar to, ka uzsāki virkni nozīmīgus projektus: „Atmoda un reformācija”, „Lielās cīņas projekts”, „Visaptveroša veselības kalpošana” un „Misija pilsētām”. Vai mēs sagaidīsim vēl kādus nozīmīgus šāda veida projektus nākamajos piecos gados vai arī tu galvenokārt domā pastiprināt jau šos aizsāktos?
Vilsons: Plašos projektus, kas šajā pēdējā piecgadē devuši mums stingru pamatu – un neuzskatu to par savu nopelnu, jo tie visi ir ņemti no Svētajiem Rakstiem un Pravieša Gara – arī paliks kā pamats. Taču ir trīs virzieni, uz kuriem mēs koncentrēsimies, kas, kā es ceru, raksturos visu, ko mēs darīsim nākamajos piecos gados.
Pirmais uzsvars ir uz Kristu un Viņa taisnību – tā ir trīs eņģeļu vēsts būtība. Šī vēsts vada cilvēkus atpakaļ pie patiesās kalpošanas Dievam, pie izpratnes par to, cik skaista ir Viņa taisnība un mūs apklājošā žēlastība, un pie svētošanas piedzīvojuma, kas arī ir Viņa darbs.
Visi aizsāktie projekti norāda uz atjaunošanu, kuru paredz triju eņģeļu vēsts – atkal atjaunot cilvēkiem pilnīgu sadraudzību ar Kungu. Katrā programmā un darba procesā, kuru uzsāksim vai turpināsim, Kristus un Viņa taisnība būs galvenā tēma.
Otrā joma, uz kuru koncentrēsimies, ir uzticība. Mēs dzīvojam ļoti eksistenciālā kultūrā, kas vedina uz domām, ka pastāvīga uzticība nav iespējama. Taču Dievs aicina mūs kļūt arvien uzticīgākiem Viņam un Viņa Vārdam. Mēs runāsim par uzticību personīgajās attiecībās, uzticību bibliskajai patiesībai, uzticību Dieva Vārda pētīšanā. Mēs uzsvērsim uzticību lūgšanās, Pravieša Gara izpētē, ģimenes attiecībās un tādā jomā kā sabatskolas apmeklētība, par ko man ir īpaša rūpe. Uzticība ir iespējama tikai tad, kad mēs izprotam savu pilnīgo atkarību no Kristus un Viņa taisnības.
Trešā lieta ir tiešām ārkārtīgi svarīga, un tā ir visu draudzes locekļu iesaistīšanās – ierindas draudzes locekļu aktīva piedalīšanas evaņģelizēšanā un liecināšanā tā, lai mums nav tikai apmaksāta profesionāļu grupa, kas nodarbojas ar evaņģelizāciju, bet gan lai draudzes locekļi visā pasaulē atzīst, ka tas ir mūsu darbs. Elena Vaita „Liecības draudzei” 9.sēj. 117.lpp. raksta šādu brīnišķīgu apgalvojumu: „Dieva darbu uz šīs zemes nekad nevarēs pabeigt, kamēr vīri un sievas, no kā sastāv mūsu draudzes, nesanāks kopā darbā un neapvienosies savās pūlēs ar šiem sludinātājiem un draudzes administratoriem.” Iesaistīt ikvienu – tā jaunajā piecgadē būs viena no lielākajām jomām, uz kuru liksim uzsvaru. Ne jau katram ir jāsludina evaņģelizācijas sanāksmēs – lai gan to varētu daudzi, kas par to nav pat iedomājušies. Saprast pestīšanas dāvanu nozīmē, ka ikvienam ir jāatrod tā joma, kurā viņš/viņa var kļūt par daļu Dieva plānā, lai aizsniegtu šo pasauli. Nesen Zimbabvē, kur ieradās 20 jaunieši no Ārkanzasas-Luiziānas draudžu savienības un novadīja evaņģelizācijas sanāksmes kopā ar organizāciju ShareHim, es redzēju, cik enerģijas pārpilna var būt iesaistīšanās. Tas vienkārši izmainīja viņu dzīves!
Ja tu stāsti par savu ticību – vienalga vai sludinot vai mācot, vai vienkārši sarunājoties ar savu kaimiņu – Kungs izdarīs kaut ko sevišķu arī tavā dzīvē. Tieši tāpēc Jēzus savā žēlastībā ir aicinājis mūs kā tautu iesaistīties evaņģelizācijā, jo arī mums ir vajadzīga jauna dzīve un atmoda, ko tā nes.
Nots: Tu nupat pieminēji ShareHim – organizāciju, kas starptautiskās evaņģelizācijas nolūkā strādā ar draudzes locekļiem un atbalstošajām kalpošanām. Pastāsti man par to, kā atbalstošās kalpošanas palīdzēs „mobilizēt katru draudzes locekli”.
Vilsons: Pēdējo piecu gadu laikā mēs esam centušies paplašināt izpratni par to, kas tad īsti ir atbalstošās kalpošanas, un šo izpratni pilnībā apstiprina Pravieša Gars. Es nerunāju par organizācijām, kuras draudze uztur, bet gan par tām, kas pašas dod – izmantojot frāzi, kas dažiem cilvēkiem patīk – „pievienoto vērtību”. Īstas atbalstošās kalpošanas ir tieši tādas, par kādām tās sevi uzskata – tās ir atbalstošas. Un ja tās nav atbalstošas, tad, protams, tās nav draudzes īstenotās misijas sastāvdaļa. Atbalstošās kalpošanas veido cilvēki, kas, vienalga kādu iemeslu dēļ, nesaņem algu no draudzes. Viņi atrod citus veidus, kā nodrošināt sev iztiku, taču ir nopietni koncentrējušies uz draudzes misiju līdzdalīt cilvēkiem triju eņģeļu vēsti un to, ka Kristus drīz nāks. Tāpēc atbalstošās kalpošanas šeit ieņem ļoti svarīgu vietu. Katra draudze, katrs mācītājs, katrs draudzes loceklis var būt iesaistīts kādā kalpošanā, kas ir noorganizēta misijas nolūkā, nevis kā skatītājs, bet gan kā aktīvi iesaistījies dalībnieks. Man nav vēlēšanās uzdzīt cilvēkiem vainas apziņu. Es negribu, ka cilvēki baidītos iesaistīties, domādami: „Ak nē, mums jāiet izdalīt literatūru.” Vienkārši ļaujiet, lai Kungs jums palīdz atrast kaut ko tikai jums vien atbilstošu un tajā pašā laikā produktīvu Dieva valstībai. Tas var būt kaut kas radošs – tas var atšķirties no tā, ko citi jūtas aicināti darīt – bet ja Kungs būs visā tajā, tad tas palīdzēs uzcelt Viņa valstību.
Nots: Šādos brīžos intervētājs parasti jautā jauievēlētajam vadītājam: „Kāda ir lielākā problēma, ar kuru Adventistu draudzei šodien jāsaskaras?” Kā tu domā, kas ir pati lielākā problēma?
Vilsons: Es īstenībā domāju, ka ir divas problēmas. Viena problēma ir milzīgie sabiedrības – un es ticu, ka arī Sātana – centieni neitralizēt Svētos Rakstus un pat Rakstu zināšanas. Pat adventistu kontekstā skatoties, daudziem adventistiem var būt zināšanas par Bībeli, bet pašu Bībeli viņi īstenībā nemaz tik labi nezin. Tāpēc mēs šajā jaunajā piecgadē uzsākām projektus „Tici Viņa praviešiem” un „Vienoti lūgšanās” – kā iedrošinājumu patiešām iepazīt Dieva Vārdu un Pravieša Garu un atrast lielu spēku un pazemību lūgšanās, kas vadītu mūs pie Svētā Gara davātā vēlā lietus. Kad draudzes locekļi gremdēsies Bībeles patiesībās un Svētā Gara iedvesmotajos Elenas Vaitas padomos, viņi piedzīvos dziļu garīgumu, kādu agrāk nav pazinuši. Par otro lielo problēmu esmu norūpējies jau ilgāku laiku. Daudzi Septītās dienas Adventisti nesaprot mūsu kustības pravietisko lomu sabiedrībā – to, ka Septītās dienas Adventistu Baznīca ir unikāla organizācija, pravietiska tauta. Kā jau esmu iepriekš teicis, mēs esam pravietiska kustība, ar pravietisku vēsti, pravietiskā uzdevumā. Un ja draudzes locekļi visu to nesaprot – un tu, Bill, kā jau vēsturnieks tam piekritīsi – tad viņi nesaprot stāstu par to, cik brīnumaini Dievs vada šo kustību un kā Viņš turpinās vadīt to arī turpmākajās sajukuma pilnajās dienās.
Nots: Gandrīz katru dienu Adventist Review un Adventist World redakcijas darbinieki saņem ziņas no draudzes locekļiem, kuri piedzīvo vajāšanas tāpēc, ka seko Bībeles patiesībai. Ko tu gribētu pateikt tiem adventistiem, kuri pašlaik atrodas grūtos apstākļos, kuros viņi nevar atklāti praktizēt savu ticību vai stāstīt bibliskās patiesības, pie kurām Dievs viņus vadījis?
Vilsons: Vienalga arī kādā situācijā mēs neatrastos, Dievs aicina mūs parādīt Gara augli. Šo brīnišķīgo rakstura iezīmju dēļ tu automātiski kļūsi par liecinieku pat tad, ja nevarēsi atklāti runāt par Dieva pēdējo dienu vēsti. Kungs palīdzēs tev labāk saprast, kā atstāt ietekmi uz cilvēku dzīvēm – un cilvēki pamanīs atšķirību. Viņi nāks un jautās, kāpēc tu esi laipns, lēnprātīgs un pacietīgs. Kungs katram no mums var palīdzēt saprast, kā radošā veidā paust Viņa patiesību pat tad, ja mēs ne vienmēr varam par to runāt atklāti.
Nots: Draudze straujiem soļiem ieiet tādās vietās, kurās ir iespējama liela pretestība no citu reliģiju un arī dažu valdību puses. Es pats bieži domāju un lūdzu Dievu par ticīgajiem, kuri dažreiz pat cīnās, lai nezaudētu ticību.
Vilsons: Es ceru, ka viņi zina, ka pasaulē ir daudz cilvēku – faktiski, miljoniem cilvēku – kuri piemin viņus savās lūgšanās. Visur, kur vien eju, es cenšos mūsu draudzes locekļiem atgādināt, ka, ja tu jūties kā iedzīts stūrī un pamests, neaizmirsti, ka tu esi vispasaules Septītās dienas Adventistu ģimenes neatņemama sastāvdaļa. Uzticīgi ļaudis katru dienu savās lūgšanās paceļ tevi pretī debesīm, un debesis uzklausa, rīkojas un aizsargā. Vai nu tu atrastos brīvību mīlošā zemē vai arī tādā, kurā ir visstingrākie ierobežojumi, šī saikne ar debesīm palīdzēs tev, kad sajutīsies nošķirts un būsi zaudējis drosmi. Tu piederi universālai ģimenei, jo visi Dieva eņģeļi arī ir kopā ar tevi. Es zinu, ka Dievs darbojas pie daudzu cilvēku sirdīm visā pasaulē, lai sagatavotu pēdējam saucienam. Kad es skatos uz to, kas notiek tik daudzās situācijās visā pasaulē, es saprotu, ka gala laiks ir mums tuvu. Kungs drīz nāks! Dievs darbojas neparastos veidos, un drīz nolīs vēlais lietus. Kāda gan tā ir priekštiesība, ka šajā vēsturiskajā laikā varam būt Viņa adventes kustības sastāvdaļa. Tāpēc katru brīdi lūkojies uz Kungu! Paaugstini Kristu, Viņa Vārdu, Viņa taisnību, Viņa kalpošanu svētnīcā, Viņa glābjošo spēku lielajā cīņā, Viņa trīs eņģeļu vēsti, Viņa veselības vēsti, Viņa pēdējo dienu misiju pasaulei un Viņa drīzo otro nākšanu! Esi drosmīgs, jo kā to skaisti norāda mūsu 2015. gada Ģenerālkonferences sanāksmes tēma: „Celies! Topi apgaismota! Jēzus nāk!”
2015. gada 3. jūlijs Sanantonio, Teksasa; Bils Nots, redaktors žurnāliem Adventist Review/Adventist World
