Skumjas un bēdas

13. jūlijs, 2021 | Elena Vaita | Mind, Character, and Personality, vol. 2

Sagrauj dzīvības spēkus. — Bēdas, uztraukumi, neapmierinātība, sirdsapziņas pārmetumi, vainas apziņa un neuzticēšanās sagrauj dzīvības spēkus, un sekas ir garīgs sabrukums vai pat nāve. (..) Drosme, cerība, uzticība, līdzjūtība un mīlestība veicina un saglabā veselību, kā arī paildzina dzīvi. (Kristus dziedinošā kalpošana, 241.lpp.)

Nevar dziedināt nevienu nelaimi. — Kaut arī bēdas un raizes nevar dziedināt nevienu nelaimi, tomēr ļaunumu tās var nodarīt lielu. Bet priecīgs prāts un cerība, darot gaišu ceļu citiem, „ir dzīvība tiem, kas to atrod, un veselība visai viņu miesai.” (Adventistu māja, 431.lpp.)

Katrā situācijā nodrošināta palīdzība. — Mēs nedrīkstam pieļaut, ka nākotne ar savām smagajām problēmām un šķietami bezcerīgajām izredzēm liek mūsu sirdīm pagurt, ceļiem trīcēt, rokām noslīgt. “Vajadzētu būt tā, ka pie Manis,” saka Visvarenais, “meklētu aizsardzību un slēgtu ar Mani mieru!” (Jes. 27:5) Tie, kas nodevuši savu dzīvi Viņa vadībai un kalpo Viņam, nekad nenonāks tādā vietā, par kuru Viņš nebūtu rūpējies. Lai arī kādā mēs būtu situācijā, ja esam Viņa Vārda darītāji, tad mums ir Vadonis, kas virza mūsu dzīvi; lai kādi būtu sarežģījumi, mums ir drošs Padomdevējs; vienalga, kādas ir mūsu bēdas, kādi smagi zaudējumi vai vientulība, mums ir līdzjūtīgs Draugs. (Kristus dziedinošā kalpošana, 248.lpp.)

Paredzot bēdas, nastas tiek padarītas divkārt grūtas. — Mēs atrodamies ciešanu pasaulē. Ceļā uz Debesu mājām mūs sagaida grūtības, pārbaudījumi un bēdas. Turklāt daudzi cilvēki dzīves nastas padara divkārt grūtas, pastāvīgi paredzot bēdas. Sajuzdami kādu pretestību vai vilšanos, viņi uzskata, ka viss iet bojā, viņu liktenis ir visgrūtākais, viņi noteikti nonāks trūkumā. Tā viņi sevi padara nelaimīgus un nomāc arī apkārtējos. Pati dzīve tādiem ļaudīm kļūst par nastu. 

Tā tam nav jābūt! Nepieciešamas pārmaiņas domāšanā un dzīves uztverē, kaut arī tās prasītu lielas pūles. Šī un arī nākamā dzīve ir atkarīga no cilvēku izpratnes par prieku. Ir jāizvairās no drūmām iedomām un jāpievēršas svētībām, ko Dievs nolicis dzīves ceļā un aiz tā visa — tagad neredzamajam un mūžīgajam. (Kristus dziedinošā kalpošana, 247.lpp.)

Metot ēnu. — Nav gudri sakrāt visas nepatīkamās atmiņas par pagājušo dzīvi — tās netaisnības un vilšanos — runāt par tām un sērot par tām, līdz mūs nomāc mazdūšība. Drosmi zaudējušu dvēseli piepilda tumsa, kas tur neielaiž Dieva gaismu un met ēnu arī uz citu takas. (Ceļš pie Kristus, 117.lpp.)

Novērsieties no nevēlamām skumjām (padoms kādai ģimenei). — Jūs, līdzīgi Ījabam, domājāt, ka jums ir iemesls skumt, un nevēlējāties rast iepriecu. Vai tas bija saprātīgi? Jūs zināt, ka nāve ir vara, kurai neviens nespēj pretoties, bet veltīgām raizēm esat padarījuši savu dzīvi gandrīz vai nederīgu. Jūsu jūtas ļoti maz atšķiras no sacelšanās pret Dievu. Es redzēju jūs visus kavējamies pie sava smagā uzdevuma un pakļaujamies savām uzbudinātajām jūtām, līdz jūsu skaļā bēdu izrādīšana lika eņģeļiem apslēpt savu vaigu un atrauties no šī skata.

Vai jūs, tā dodot vaļu jūtām, atcerējāties, ka jums Debesīs ir Tēvs, kas mūsu dēļ nāvē upurēja savu vienīgo Dēlu, lai nāve nebūtu mūžīgs miegs? Vai jūs pieminējāt, ka dzīvības un godības Kungs izgāja cauri kapam un to apgaismoja ar savu klātbūtni? Mīļotais māceklis sacīja: “Svētīgi mirušie, kas mirst iekš tā Kunga no šā brīža. Tiešām, saka Gars, lai tie atdusas no savām pūlēm, jo viņu darbi tos pavada.” Rakstot šos vārdus, apustulis labi zināja, par ko viņš runā. Bet kad jūs atdodaties nevēlamām bēdām, vai jūsu izturēšanās saskan ar tikko izteikto iepriecinājumu? (Liecības draudzei, 5.sēj., 313.lpp.)

Domāšana par sevi ir savtība (padoms skumju māktam mācītājam). — Brāli, tā ir sava veida savtība domās kavēties pie sevis. Tas nav tas, ko darīja Pāvils, kurš bija vīrs ar trūkumiem, taču par sevi viņš domāja vismazāk. Viņam bija tādi izaicinājumi, kādus tu nekad neesi piedzīvojis un nekad nepiedzīvosi, bet viņš no tiem novērsās; viņš par tiem nedomāja, bet gan izcēla Dieva žēlastību.

Tava sieva bija pakļauta slimībām un nāvei. Tavas skumjas bija tik spēcīgas, kā visas tavas pārējās raizes. Tu pieķēries skumjām, tev patika pie tām kavēties, un tu ļāvi savam prātam un domām būt savtīgi aizņemtam ar skumjām, kā rezultātā cieta tava veselība. Tavas meitas nāve arī bija skumjš trieciens, bet citi ir piedzīvojuši ko tādu pat vēl izaicinošākos apstākļos. Tu ļāvi šim notikumam tevi ietekmēt; tu par to domāji, tu par to runāji, tu piesaistīji savu dvēseli kam tādam, ko nav iespējams izmainīt. Tas bija grēks domāt par šīm ciešanām tā, kā to darīji tu. (1. vēstule, 1883)

Ko iesākt ar skumjām. — Vai tu šodien esi skumju nomākts? Vērs savu skatu uz Taisnības Sauli. Necenties pielāgoties visām grūtībām, bet vērs savu skatu uz gaismu, uz Dieva troni. Ko tu tur redzēsi? Derības varavīksni, Dieva apsolījumu. Zem tās atrodas žēlastības tronis, un ikviens, kurš pieņem žēlastību un Kristus dzīves un nāves nopelnu, šajā varavīksnē saskata svētu pārliecību, ka Tēvs viņu pieņems tik ilgi, kamēr vien pastāvēs Dieva tronis.

Ticība ir tas, kas tev nepieciešams. Neļauj ticībai sašķobīties. Cīnies labo ticības cīņu un satver mūžīgo dzīvību. Tā būs smaga cīņa, bet cīnies, lai arī ko tā prasītu, jo Dieva apsolījumi Jēzū Kristū ir “jā un āmen”. Ieliec savu roku Kristus rokā. Būs grūtības, kas jāpārvar, bet eņģeļi, kas ir pārāki spēkā, sadarbosies ar Dieva ļaudīm. Uzlūko Ciānu, tiecies nokļūt šajā uzvaras pilsētā.

Uzvarētāju sagaida krāšņs vainags un debesu stellēs austas drānas. Lai arī sātans met savu ellišķo ēnu uz tava ceļa un cenšas no tava skata apslēpt kāpnes, kas tiecas no zemes līdz Dieva tronim, pa kurām uzkāpj un nokāpj eņģeļi, kuri kalpo pestīšanas mantiniekiem, tomēr tiecies augšup, soli pa solim kāp augšup un tuvojies Mūžīga Dieva tronim. (66. manuskripts, 1895)

Darbs citu labā mazina skumjas. — Apustulis aizmirsa par savām drīzajām ciešanām, rūpējoties par tiem, kurus viņš drīz grasījās pamest un kuriem bija jāpiedzīvo aizspriedumi, naids un vajāšanas. Tos dažus kristiešus, kas viņu pavadīja līdz nāves soda izpildes vietai, viņš stiprināja un iedrošināja, atkārtojot apsolījumus, kas ir doti tiem, kuri tiek vajāti taisnības dēļ. Viņš viņiem apliecināja, ka no Dieva mutes neiziet neviens vārds, kas nepiepildītos attiecībā pret Viņa vajātajiem un uzticīgajiem bērniem.

Uz īsu brīdi tie var izjust kārdinājumu smagumu, viņi var nebaudīt pasaules ērtības; bet viņi var iedrošināt savas sirdis ar pārliecību par Dieva uzticību, sakot: “Es zinu, kam es esmu paļāvies, un esmu pārliecināts, ka Viņš ir spēcīgs pasargāt man uzticēto mantu līdz viņai dienai.” Pārbaudījumu un ciešanu nakts drīz noslēgsies, un tad ausīs priecīgais miera rīts. (“The Review and Herald”, 1912. gada 4. janvāris)

Labākie mierinātāji. — Tie, kas ir piedzīvojuši vislielākās skumjas, visbiežāk ir tie, kas sniedz vislielāko mierinājumu citiem, nesot saules starus jebkur, kur tie dodas. Tādus cilvēkus viņu ciešanas ir pārmācījušas un padarījušas maigākus. Viņi nezaudēja uzticību Dievam, kad viņus piemeklēja nepatikšanas, bet gan ciešāk pieķērās Viņa aizsargājošajai mīlestībai. Tādi cilvēki ir dzīvs piemērs Dieva maigajām rūpēm, kurš pārvērš tumsu gaismā un kurš pārmāca mūs mūsu pašu labā. Kristus ir pasaules gaisma - Viņā nav tumsības. Dārgā gaisma! Dzīvosim šinī gaismā! Saki ardievas skumjām un kurnēšanai. “Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (“The Health Reformer”, 1877. gada oktobris)

Sapratīsim, kad būsim debesīs. —  Zemei ir vēsture, ko cilvēks nekad nesapratīs, kamēr tas Dieva paradīzē nestaigās ar savu Pesītītāju. “Jo Jērs, kas pašā vidū, goda krēsla priekšā, tos ganīs un tos vedīs pie dzīvības ūdens avotiem, un Dievs nožāvēs visas asaras no viņu acīm.” (Atklāsmes 7:17)