Raizes un uztraukums

28. jūlijs, 2021 | Elena Vaita | Mind, Character, and Personality, vol. 2


Raizes, nevis darbs, nogalina. — Tas nav darbs, kas nogalina - tās ir raizes. Vienīgais veids, kā izvairīties no raizēm, ir nest visas grūtības pie Jēzus kājām. Neraudzīsimies uz tumšo pusi. Uzturēsim priecīgu garu. (Letter 208, 1903)

Domājot par grūtībām. — Daži dzīvo pastāvīgās bailēs un atrod nepatikšanas tur, kur to nemaz nav. Katru dienu tie saņem Dieva mīlestības pierādījumus. Katru dienu tie var priecāties par Viņa aizgādības balvām. Tomēr viņi neņem vērā šīs skaidri redzamās svētības. Viņu domas pastāvīgi pievērstas kaut kam nepatīkamam, kas it kā vārētu notikt. Zināmas grūtības vienmēr pastāv, kuras, lai gan mazas, tā aizmiglo viņu acis, ka tie neredz daudzās lietas, par ko vajadzētu pateikties. Sastaptās grūtības tos nevada pie vienīgā palīdzības Avota, bet tās viņus atšķir no Dieva, jo tie sevī pamodinājuši nemieru un kurnēšanu. (Ceļš pie Kristus, 121.,122.lpp.)

Raizes padara jūgu smagu. — Es patiesi baidos, ka atrodamies briesmās, uztraucoties un nsot jūgu uz saviem pleciem. Neraizēsimies, jo citādāk mēs padarām jūgu nepanesamu un nastu smagu. Darīsim visu, ko varam, bez raizēm un uzticoties Kristum. Pētiet Viņa vārdus: “Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit” (Mateja 21:22). Šie vārdi ir apliecinājums, ka viss, ko visvarenais Glābējs var mums piešķirt, tiks dots tiem, kas Viņam uzticas. Kā debesu žēlastības namturiem, mums ir jālūdz ticībā un tad uzticīgi jāgaida uz Dievu. Mums nav jāsper soļi pirms Viņa, mēģinot pašu spēkiem panākt to, ko vēlamies. Viņa Vārdā mums ir jālūdz un tad jāizturas tā, it kā mēs ticam Viņa spējām. (Letter 123, 1904)

Ne Dieva griba. — Dievs nevēlas, lai Viņa ļaudis nomāktu rūpes. (Ceļš pie Kristus, 122.lpp.)

Uztraukums veicina slimības. — Kad netaisnība novērsta, rimtā paļāvībā slimnieka vajadzības varam izteikt Dievam, Viņa Gara vadīti. Viņš pazīst katru cilvēku pēc vārda un rūpējas par katru, it kā pasaulē nebūtu neviena cita, kura dēļ Viņš nodeva savu mīļoto Dēlu. Šīs neizmērojamās Dieva mīlestības dēļ slimais jāiedrošina uzticēties Viņam un būt mundram. Tie, kas vienmēr raizējas par sevi, veicina pašu vājumu un slimības. Ja viņi atbrīvosies no nomāktības un drūmuma, vairosies viņu atveseļošanās izredzes, jo “Kunga acs vēro tos, kas cer uz Viņa žēlastību”. (Ps. 33:18) (Kristus dziedinošā kalpošana, 229.lpp.)

Pārstāj uztraukties (padoms draugam, kurš bija uz nāves gultas). — Es domāju par tavu situāciju, un esmu apbēdināta, ka tu esi uztraucies. Es sniegtu tev mierinājumu, ja tas būtu manos spēkos. Vai Jēzus, tavs dārgais Glābējs, nav vairākkārt bijis tavs palīgs nepieciešamības brīžos? Neapbēdini Svēto Garu un pārtrauc uztraukties. Tu par to daudzkārt esi runājis ar citiem. Lai to cilvēku vārdi, kuri nav slimi kā tu, tevi mierina, un lai Dievs tev palīdz - tā ir mana lūgšana. (Letter 365, 1904).

Dusot Kristus mīlestībā. — Nogriezīsimies no dzīves putekļainajiem, tveicīgajiem lielceļiem, lai atpūstos Kristus mīlestības pavēnī. Šeit mēs gūsim spēku cīņai. Šeit mēs mācīsimies, kā samazināt smago darbu un rūpes un kā runāt un dziedāt par slavu Dievam. Lai nogurušie un smagi noslogotie mācās no kristus mierīgas uzticēšanās mācību. Tiem jāapsēžas Viņa pavēnī, ja tie grib sev mantot Viņa mieru un dusu. (Liecības, 7.sēj., 69.lpp.)

Dieva un mana atbildība. — Ja mēs ar saviem spēkiem darām mums uzticēto darbu un cerības liekam uz savu gudrību, tad mēs uzņemamies nastu, ko Dievs mums nav uzticējis, un cenšamies to nest bez Viņa palīdzības. Mēs uzņemamies Dievam līdzīgu atbildību un tādā veidā nostājamies Viņa vietā. 
Lai gan mūs var piemeklēt dažādas rūpes, nelaimes un briesmas — tās nekad neizpaliks, — tad tomēr, patiesi ticot, ka Kungs mūs mīl un vēl tikai labu, mēs neatradīsimies pastāvīgās rūpēs par nākotni. Ja mēs pilnīgi uzticamies Dievam, kā bērns uzticas saviem mīļajiem vecākiem, tad izzudīs mūsu rūpes un mokas, jo mūsu griba atradīsies Dieva gribā. (Domas no svētību kalna, 100.lpp.)

Uzticot Dievam nākotni. — Apgādāti ar visu vajadzīgo tagadnē, daudzi negrib uzticēties Dievam attiecībā uz nākotni un pastāvīgi ir norūpējušies, ka tikai tiem neuzbrūk nabadzība un bērniem nav jācieš trūkums. Daži pastāvīgi baidās no nelaimēm un pārspīlē pastāvošās grūtības tā, ka viņu acis nemaz vairs nespēj saskatīt daudzās svētības, par kurām vajadzētu pateikties. Pārbaudījumi tiem neliek meklēt palīdzību no vienīgā spēka avota — Dieva, bet gan šķir no Viņa, jo rada nemieru un kurnēšanu. 
Jēzus ir mūsu draugs, un visas Debesis piedalās ticīgu cilvēku labklājībā, bet raizes un bailes apbēdina Dieva Svēto Garu. Mums nevajadzētu tik daudz gausties, jo tas tikai nomāc un nogurdina, bet nepalīdz panest grūtības. Nevajadzētu dot vietu tādai neuzticībai pret Dievu, ka sagatavošanos nākotnes vajadzībām dzīvē padarām par galveno, it kā mūsu laime būtu atkarīga no šīs zemes lietām. (Sentēvi un Pravieši, 293.,294.lpp.)

Nepamatotā trauksme. — Dievs nenosoda apdomību un tālredzību, izmantojot šīs zemes lietas, bet drudžainās rūpes, nepamatotā trauksme attiecībā pret zemes lietām nav saskaņā ar Viņa gribu. (The Review and Herald, 1. marts, 1887)

Kristieši ar satrauktām sirdīm. — Daudziem, kuri sevi sauc par Kristus sekotājiem, ir satraukta un noraizējusies sirds, jo viņi baidās uzticēties Dievam. Tie pilnībā nenododas Viņam, jo vairās no šādas nodošanās sekām. Taču viņi neatradīs mieru, kamēr nebūs nodevušies Dievam. (Kristus dziedinošā kalpošana, 480., 481.lpp.)

Nešķērso tiltus pirms laika. — Ja vēlamies uzvesties kā tādi, kas ir atpirkti ar Kristus asinīm, tad mums ir jāpriecājas par Kristus upuri un mūsu piedotajiem grēkiem. Tas mums ir jādara, un lai Dievs mums palīdz novērsties no sliktām domām un pievērsties tādām, kas mums sniegs gaismu. Vēlos lasīt vēl vienu Rakstu vietu: “Nezūdaities nemaz” (Filipiešiem 4:6). Ko tas nozīmē? Nešķērso tiltu, pirms neesi nonācis pie tā. Neuztrauksimies pirms laika. Jūs līdz tam nonāksit drīz vien, brāļi. Mums ir jādomā par šodienu, un, ja šodien labi paveiksim mums uzticētos pienākumus, mēs būsim gatavi rītdienas pienākumiem. (Manuscript 7, 1888).

Tiecoties aizsniegt pasaules standartus. — Daudz ir tādu, kuru sirdis, cenšoties sasniegt šīs zemes standartus, smeldz zem rūpju nastas. Viņi ir izvēlējušies kalpot pasaulei, pieņēmuši tās nemieru un tikumus. Tādēļ arī viņu raksturs ir sabojāts un dzīve pārvērtusies par verdzību. Lai apmierinātu godkāri un pasaulīgas vēlmes, tie ievaino savu sirdsapziņu un uzņemas papildus pašpārmetumu nastu. Pastāvīgais nemiers izsmeļ dzīvības spēkus. 
Mūsu Kungs vēlas, lai tie noliktu verdzības jūgu. Viņš aicina uzņemties Viņa jūgu; Viņš saka: "Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla." Pestītājs aicina vispirms meklēt Dieva valstību un Viņa taisnību un apsola, ka visas pārējās dzīvei nepieciešamās lietas tiks piemestas. 
Raizēšanās ir akla un nevar saskatīt nākotni, bet Jēzus redz galu jau iesākumā. Visās grūtībās Viņam jau ir sagatavots ceļš, kā sniegt palīdzību. (Laikmetu ilgas, 330.lpp.)

Spēks katram pārbaudījumam. — Mūsu Debesu Tēvs novērtē un izsver katru pārbaudījumu, kuru Viņš pieļauj ticīgajam. Viņš izvērtē apstākļus un spēku, kāds piemīt tam, kuram būs jāsastopas ar Dieva pieļauto pārbaudījumu, un Viņš nekad neļauj kārdinājumam būt lielākam par cilvēka spējām to atvairīt. Ja dvēsele tiek pārvarēta, Dievs nekad nav vainojams nepietiekoša spēka nodrošināšanā. Tas, kurš krita kārdinājumā, nebija modrs un nelūdza. Kristus nekad nav pametis ticīgo viņa cīņā. Ticīgajam ir jāpiesauc apsolījumi un jāsastopas ar ienaidnieku Tā Kunga vārdā, un viņš nezinās, kas ir neizdošanās. (Manuscript 6, 1889).