Evaņģēlijs un garīgās veselības problēmas

Katrs piektais ASV iedzīvotājs jeb 43,8 miljoni cilvēku ik gadu saskaras ar garīga rakstura traucējumiem. Daudzi no šiem cilvēkiem vēršas pēc palīdzības draudzē vai arī meklē atbalstu personīgajā ticībā. Neskatoties uz to, cik izplatītas ir garīgās veselības problēmas, daudzās no mūsu draudzēm vēl aizvien pastāv ar garīga rakstura traucējumiem saistīti aizspriedumi. Mūsu kultūra, kurā ir vairāk pieņemts klusēt, nevis runāt, bieži vien liek ticīgajiem justies vainīgiem un atstātiem savā pieredzē ar garīgās veselības problēmām. Turklāt - lai gan draudzes arvien biežāk pierāda savu vēlmi palīdzēt tiem, kas cieš no garīgās veselības problēmām, tās saprot, ka tām nav pietiekamu resursu un zināšanu, lai risinātu šādas situācijas gan no mācītāju un vadītāju, gan draudzes locekļu puses. Bieži vien iemesls, kādēļ ticīgie nespēj saskatīt garīgā rakstura traucējumus kā reālas problēmas, ir tāds, ka viņi nesaskata to, cik cieši evaņģēlijs ir saistīts ar prāta un sirds darbību. Patiesība ir tāda, ka garīgās veselības problēmu pirmsākumi meklējami jau 1. Mozus grāmatā, un tās ir saskatāmas viscaur Bībelei.
 
Ādams un Ieva Ēdenes dārzā atradās perfektās derības attiecībās ar Dievu. Tur nebija stresa, šķelšanās, atsvešinātības. Ēdenes mieram bija raksturīga perfekta mīlestība, iedrošinājums un tuvība. Taču pēc grēkā krišanas šis miers tika izjaukts. Sātans veiksmīgi bija licis Ievai šaubīties par Dieva labestību, taisnīgumu un mīlestību. Tā kā Ādams sekoja Ievas piemēram, nāves spriedums bija neizbēgams, jo Dievs vienmēr paliek uzticīgs Savam Vārdam. Lai gan Dieva mīlestības derība neizzuda pat tad, kad Viņš Ēdenes dārzā meklēja mūsu pirmos vecākus (1. Moz. 3:9), mēs, cilvēki, sākām izjust nemieru, kas izpaudās kā vainas izjūta, kauns un savstarpēja apvainošana. (1. Moz. 2:10-14)
 
Viens traģisks iznākums no šī notikuma bija Ābela nāve no viņa brāļa Kaina rokas (1. Mozus 4:8). Vai tu vari iztēloties, kādas sāpes un pašnosodījumu izjuta Ādams un Ieva, kad viņi apzinājās, ka ir atbildīgi par šo nāvi? Viņi ne tikai zaudēja Ābelu, bet arī Kainu, kad viņam tika paziņots, ka viņš būs tekulis un bēgulis virs šīs zemes (1. Moz. 4:12). Bībelē nav raksturotas mūsu pirmo vecāku emocijas, uzzinot par Ābela nāvi. Taču, tā kā depresija ir daļa no normāla sēru procesa, viņi visticamāk piedzīvoja depresiju kaut kādā mērā. Bībelē sacīts: “Un Ādams vēlreiz atzina savu sievu, un tā viņam dzemdēja dēlu un nosauca tā vārdu: Sets, jo "Dievs man ir devis citu dēlu pēc Ābela, jo to nokāva Kains"” (1. Moz. 4:25). Šī rakstu vieta trāpīgi raksturo tās ilgas, kādas ir mātes sirdī pēc bērna zaudēšanas.
 
Grēks izmainīja to, ko mēs, cilvēki, uzskatām par garīgo normu. Tā kā mēs vairs nevarējām atdusēties Dieva mīlestībā, mēs sākām dzīvot bailēs. Tā kā mēs vairs nebijām cieši saistīti ar Dievu, mēs sākām dzīvot ar šaubām, uztraukumu un aizdomām vienam pret otru. Nedrošība kļuva par normu.
 

Līdz mūsu dienām ir sarakstītas daudz un dažādas grāmatas, kas apkopo un klasificē garīga rakstura traucējumus. Bet jau no pašiem pirmsākumiem cilvēki ir piedzīvojuši tādus simptomus, kurus mūsdienās garīgās veselības speciālisti varētu attiecināt uz konkrētām saslimšanām.

Bībelē ir daudzi piemēri, kurus mūsdienās varētu dēvēt par garīga rakstura saslimšanām. Kad Ījabu piemeklēja ļaundabīgi augoņi, viņš izpauda savu izmisumu un skumjas. “Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt! Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts! Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu, pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē” (Ījaba 10:18-21). Gluži kā daudzi cilvēki, kas nesaprot savu ciešanu iemeslu, arī Ījabs bija tik dziļā depresijā, ka vēlējās nomirt.
 
Līdzīgi bija arī ar Eliju. Pēc tam, kad viņš bija piedzīvojis Dieva varenā spēka atklāšanos Karmela kalnā, Izebeles izteiktie nāves draudi viņā raisīja nemieru un depresiju. “Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: "Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi."”
 
Tā ir tikai maza daļa no Bībelē minētajiem cilvēkiem, kas sastapās ar kāda veida garīgās veselības problēmām. Tā kā mēs esam pietuvojušies gala laikam, traģēdijas, karš, slimības un nāve ir kļuvušas arvien izplatītākas, arvien vairāk piepildot mūsu prātus ar negatīvām domām un emocijām.
 
Taču Labā Vēsts ir tāda, ka Dievs ir paredzējis dziedināšanu pasaulei, kas sastapsies ar garīgās veselības problēmām. Jesajas 61:1-3 ir rakstīts: “Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos; tiem, kas skumst Ciānas dēļ, dāvāt galvas rotu pelnu vietā, prieka eļļu sēru drēbju vietā, svētku drānas noskumuša gara vietā, lai viņus varētu saukt par taisnības kokiem, kas Tā Kunga dēstīti Viņam par godu.” Jēzus citēja šīs Rakstu vietas Lūkas 4:18-19, kad Viņš raksturoja Savu kalpošanas misiju. Diemžēl Viņa paša ļaudis nesaprata Viņa vārdu pravietisko nozīmi, taču Jēzus uzreiz uzsāka Savu dziedinošo kalpošanu.
 

Rakstos ir sacīts, ka Viņa veiktā dziedināšana bija pilnīga un visaptveroša. Mateja 9:35 rakstīts, ka “Jēzus dziedināja visas sērgas un slimības”. Tātad arī ar garīgo veselību saistītās slimības.

Raugoties uz Jēzus dzīvi, mēs redzam, ka Viņš piedzīvoja daudzas tādas ciešanas, kādas ir saprotamas arī mums. “Viņš bija nicināts, labāki ļaudis no viņa vairījās, vīrs, kam nebija svešas sāpes un kas bija norūdīts ciešanās.” (Jes. 53:3) Taču Viņa sekotāji Viņu pameta, viens no Viņa mācekļiem Viņu nodeva, Viņš tika fiziski un emocionāli ievainots, bet galu galā izvēlējās mirt, lai mēs varētu dzīvot! Viņš saprot mūsu ciešanas, bet ne vien to - Jesajas 63:9 sacīts, ka “visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem”. Lai vai ko mēs pašlaik piedzīvojam, Viņš cieš līdzi ar mums. Viņš nekad, nekad mūs neatstās vai nepametīs (Ebr. 13:5). 
 
Viens no veidiem, kā sātans pieviļ cilvēkus, ir Dieva rakstura sagrozīšana. Viņam izdevās izmantot šādu taktiku ne vien attiecībā pret Ievu, bet viņam tas izdodas arī šodien attiecībā pret mums, mudinot mūs domāt, ka Dievam ir vienalga; ka Viņš mūs ir pametis; ka Viņš no mums sagaida perfektu rīcību un, ja tas neizdodas, Viņš mūs sodīs. Šāda veida domāšana mūsos rada bailes un pastāvīgu uztraukumu, un tā liek mums domāt pašiem par sevi.
 

Nemitīga domāšana par sevi un saviem darbiem ir viens no faktoriem, kas var pasliktināt garīgo veselību.

Atceries, ka Lielā cīņa notiek arī mūsu prātos un sirdīs. Salamana pamācībās 23:7 (KJV) ir sacīts: “Ko cilvēks savā sirdī domā, tas viņš ir.” Mēs esam tas, ko mēs domājam. Kristiešu psihiatrs Kurts Tomsons savā grāmatā “Dvēseles anatomija” raksta par cilvēka smadzeņu darbību atkarībā no tā, ko mēs domājam. Cits kristiešu psihiatrs Timotijs Džennings savā grāmatā “Dieva radītās smadzenes” izskaidro to, kādas negatīvas sekas rada bailēs balstīti uzskati par Dievu. Džennings skaidro, ka mīlestībai piemīt dziedinošs spēks. Interesanti, ka Jēzus deva Saviem mācekļiem varu izdzīt ļaunus garus, kā arī dziedināt visa veida slimības.
 

Lai gan mēs nenodarbojamies ar ļauno garu izdzīšanu tā, kā to darīja Jēzus, es gribētu sacīt, ka katru reizi, kad mēs pakļaujam savas domas Kristum (2.Kor. 10:3-6), mēs izdzenam ļaunos garus no sava prāta. 

Viens no iedarbīgākajiem mūsdienu terapijas veidiem ir kognitīvā uzvedības terapija. Šis terapijas veids nosaka to, ka nepareizas domas veicina negatīvu emocionālo stāvokli, kā, piemēram, trauksmi, depresiju. Nesenie pētījumi par bērnībā gūtajām traumām pierāda to, ka šāda veida traumas ne tikai var veicināt saslimšanu ar emocionālām slimībām, bet arī ar fiziskām slimībām, turklāt tās var veicināt atkarību veidošanos. Sātans izmanto šādus salauztus cilvēkus, lai turpinātu Ēdenē iesākto ciklu. Teicienā “sāpināti cilvēki sāpina cilvēkus” ir sava daļa patiesības. Daži no garīgā rakstura traucējumiem ir balstīti tajā, ko mēs domājam par sevi, piemēram, “es nekad nebūšu pietiekams”, “Dievs mani nemīl”. Jāņa 8:44 sacīts, ka sātans ir melu tēvs jeb autors. Taču Jāņa 8:32 Jēzus dod apsolījumu, ka “jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus!” Tā ir Evaņģēlija Labā vēsts!
 
Kāda tad ir patiesība? Tu esi mīlēts ar mūžīgu mīlestību (Jer. 31:3), Dievam tu esi dārgs (Jes. 43:4), Dievs tevi nenosoda un tu piederi Viņam (Rom. 8:1-2), tu esi Dieva bērns (Rom. 8:16), tu esi izraudzīts (Efez. 1:4). Kad Jēzus runāja par patiesības zināšanu, Viņš ne tikai runāja par mūsu identitātes patiesību, kāda tā ir atklāta Dieva Vārdā, bet arī par to, ka mēs zināsim Viņu kā patiesību! Dieva sirds (un arī mūsu) vislielākās ilgas ir, ka mēs Viņu pazītu (Jāņa 17:3) un ka Viņš varētu mājot mūsu vidū, kad esam iesakņojušies Viņa mīlestībā (Efez. 3:16-19). Mūsu prāti tiek dziedināti, kad pārdomājam patiesības, kas ir atrodamas Dieva Vārdā. 
 

Mēs nevaram noliegt, ka grēcīgu un destruktīvi domājošu paaudžu rezultātā mūsu ķermeņos un smadzenēs var būt neveselīga hormonālā un neiroķīmiskā vide, kas veicina garīga rakstura traucējumu attīstību

Sava loma ir arī ģenētikai un epiģenētikai, un mums ir jākļūst zinošākiem par šiem faktoriem, lai mēs, cik vien tas ir iespējams, tos spētu pārvarēt.
 
Dažiem no mums var būt vajadzīgi medikamenti, lai veicinātu atveseļošanās procesu. Daudzi no mums ar šaubām raugās uz konsultāciju saņemšanu, uzskatot, ka tas ir kas nebībelisks vai norāda uz ticības trūkumu. Taču Elena Vaita raksta šādi: “Patiesie psiholoģijas principi ir atrodami Svētajos Rakstos. Cilvēks pats neapzinās savu vērtību. Viņš uzvedas atbilstoši sava nepārveidotā rakstura temperamentam, jo viņš neuzlūko Jēzu, viņa ticības iesācēju un pabeidzēju.” (Mind, Character and Personality, 1. sēj., 2.nod.) Ja saprotam mūsu vērtību, apzinoties, ka Kristus mūs ir mīlējis tik ļoti, ka ir nomiris mūsu labā, nevis raugāmies uz savām iekšējām problēmām, tad tas dziedina mūsu prātu.
 
Kristietis, kuram ir sirds slimība, konsultētos ar kardiologu, kurš piemeklē atbilstošo terapijas veidu, piemēram, izraksta medikamentus vai veic operāciju. Līdzīgā veidā arī kristīgi padomdevēji mūsdienās veic sirds operāciju, lai atbrīvotu pacientu no domām un emocijām, kas viņu nomāc. Gluži kā Jēzus dziedināja aklos (Lūkas 4:18), tā arī zinoši un kristīgi padomdevēji palīdz mums saskatīt sevi, kādi mēs patiesi esam. Pravietojums Maleahija 4:2 ir piepildījies un turpina piepildīties katru dienu - “Bet jums, kas jūs Manu Vārdu bīstaties, uzlēks taisnības saule, un jūsos ieplūdīs dziedinājums no šīs saules spārnu gaismas.” Dieva mīlestības evaņģēlijs ir tikpat dziedinošs kā toreiz, kad Jēzus staigāja zemes virsū. 



Autors: David Sedlacek, Māceklības nodaļas un reliģiskās izglītības vadītājs Adventistu teoloģiskajā seminārā Endrjūsa universitātē
Avots: https://www.lakeunionherald.org/archive/articles/the-gospel-and-mental-health