28. septembris, 2015 | Rons Kluzē
Lorens Mīds rakstīja, ka tajā laikā, kad draudzē valdīja apustuliskais paraugs, misija sākās turpat ticīgā namdurvju priekšā, bieži vien naidīgā apkaimē. Bet tad, kad draudze atkāpās no šī parauga, par kristietību kļūdaini uzskatīja Romas impēriju. Būt par impērijas pilsoni nozīmēja to pašu, ko būt par draudzes locekli, jo atbildību par draudzes misiju uzņēmās profesionāļi – vai nu garīdznieki, kas pārtaigāja zemi, vai kareivji, kas cīnījās krusta karos.
Ir pienācis laiks atgūt savu personīgo atbildību par draudzes misiju.
Personīgā atbildība
Bībeles izpratnē misija vienmēr ir personīga – tas ir mans pienākums, mans laiks Jēzus labad. Misijas apziņa šodien ir tik reti sastopama kristiešu starpā, ka daudziem ticība ir tik vien kā reliģija dzīves perifērijā. Tā ļauj viņiem nedēļas laikā ticēt evolūcijai, bet sabatā būt adventistiem; vai arī izklaidei skatīties tādas filmas, kādas nekad neuzdrošinātos skatīties baznīcā. Reliģija paver iespēju zināmai liekulībai, nodalījumam starp baznīcas valodu un uzvedību uz ielas. Daudzi to uzskata par tradīciju, kam nav saistības ar privāto dzīvi. Varbūt tas palīdz cilvēkam redzēt sevi labākā gaismā attiecībā pret to, kas ir patiess vai labāks, vai vērtīgs.
Tikai tāda kristietība, kurā Jēzus ir cilvēka dzīves centrā, nesīs izmaiņas vai nu kristietim pašam, vai viņa draugiem un paziņām. Jēzus mūs glābj, reliģiskās intitūcijas to nespēj.
Olimpisko spēļu zelta medaļas ieguvējs Ēriks Lidels pameta sportu, lai 20 gadus kalpotu Ķīnā par misionāru un mirtu ieslodzījuma nometnē. Viņš sacīja: “Mēs visi esam misionāri. Lai kur mēs ietu, mēs cilvēkus vai nu pievedam Kristum tuvāk, vai arī aizdzenam tos no Viņa prom.”
Nav misijas – nav dzīvības
Personīgās misijas jēdziens faktiski ir cilvēka dzīvības un nāves jautājums. Elena Vaita paziņo: “Tikpat kvēlas ilgas glābt grēciniekus, kas iezīmēja Pestītāja dzīvi, iezīmēs arī Viņa patieso sekotāju dzīves. Kristieti (..) virza neizsakāmas ilgas mantot dvēseles Kristum. Tiem, kuriem šādu ilgu nav, vajadzētu just bažas pašiem par savu pestīšanu. Lai viņi lūdz Dievu pēc kalpošanas gara.”
Kristus upura nozīmes apjausma mudina izglābtos grēciniekus dvēseļu glābšanu izvirzīt kā prioritāti. Mēs dažkārt domājam, ka mantot dvēseles nav mūsu garīgā dāvana. Bet lai gan Kristus ir licis saviem sekotājiem iet un liecināt (Ap.d. 1:7,8), nekur Jaunajā Derībā liecināšana neparādās kā īpaša Svētā Gara dāvana. Liecināšana ir dalīšanās ar otru cilvēku tajā, ko esi redzējis un dzirdējis. Tā nav īpaša dāvana. Tā ir personīgās pieredzes rezultāts, – vienkāršāk, nekā mēs domājam, taču grūtāk, nekā sagaidām.
Izrādās, ka ikviens ir liecinieks. Nākamajā dienā pēc XLIX Superkausa Seahawks futbola komandas līdzjutēji liecināja par savu vilšanos, jo spēles pēdējā ceturtdaļā komandu sakāva Patriots futbolisti. Daži no līdzjutējiem izmantoja muti, vārdus un balss toni. Daži izmantoja savus mobilos telefonus, lai uzrakstītu īsziņas draugiem. Daži neteica neko, bet viņu ķermeņa valoda atklāja to, cik slikti viņi jutās.
Kad studente ķīmijā cerētā novērtējuma C vietā saņem A, viņa atrod veidu, kā par to liecināt. Kad viņu bildina vīrietis, kurā tā ir iemīlējusies, viņa par to liecina. Kad ārsti paziņo, ka vecātēva audzējs brīnumainā kārtā ir izzudis, tad viņš un viņa tuvinieki par to liecina!
Ja tas ir patiess notikums tavā dzīvē, tu par to liecini pat tad, ja centies to nedarīt! Un ja es pazīstu Jēzu, es nespēju neliecināt par Viņu. Ja man nav, ko par Viņu liecināt, tad ir tikai viens risinājums: man jāiepazīst Jēzu.
Eņģeļi pie Jēzus kapa sniedza sievietēm vienkāršu panākumiem bagātas liecināšanas formulu: “Nāciet šurp un raugait to vietu, kur Viņš gulēja. Un eita steigšus un sakait Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies.” (Mat. 28:6,7) Kāda ir formula? Nāc un skaties, pēc tam ej un saki.
Tieši to katru dienu – mājās vai ārzemēs – dara misionāri. Katru rītu viņi lūkojas uz Jēzu, pētot Dieva Vārdu un sarunājoties ar Viņu lūgšanā. Pēc tam viņiem ir ko stāstīt citiem.
Upuris
Kristus upura nozīmes apjausma iedveš arī uzupurēšanās garu. Kristietis “visas citas intereses pakļaus dvēseļu glābšanas darbam,” un ar prieku “visu sev piederošo ziedos kalpošanai Meistaram.” Jo skaidrāk es saprotu milzīgo upuri, ko Jēzus pienesa manis dēļ – nevis vispārīgi pasaulei – jo lielāka manī rodas pārliecība, ka man jādod citu labā tas, kas man ir.
Uz evaņģēlista Leonarda Reivenhila kapakmeņa ir uzrakstīts šāds jautājums: “Vai Kristum bija vērts mirt par tām lietām, kuru dēļ tu dzīvo?” Un ja nu mēs to ņemtu par nākotnes mērauklu? Vai izvēles, ko veicu dzīvē, ir Dieva Dēla nāves vērtas? Vai Kristus mira, lai es varētu būt paštaisnāks, egoistiskāks vai arī klusinātu savas bēdas un sāpes, apmierinot ēšanas iegribas?
Kristieši, kuri patiešām pazīst savu Pestītāju, nerēķina, cik kalpošana izmaksās. Nekāds personīgās kalpošanas apjoms nekad neatlīdzinās Dieva pienesto upuri. Viss, kas viņiem pieder, kas viņi ir un ko dara, ir Jēzum par godu.
Tava pestīšana
Vēl viena mācība no Elenas Vaitas rakstītā: “Tiem, kuriem šādu ilgu nav, vajadzētu just bažas pašiem par savu pestīšanu. Lai viņi lūdz Dievu pēc kalpošanas gara.” Ja mani neinteresē citu cilvēku glābšana, tad briesmās ir mana dvēsele. Tā nav pestīšana caur darbiem – mācīt Bībeli, lai nopelnītu sev vietu Debesīs. Te iesaistīta mūsu sirds. Doma ir skaidra: ja man nerūp citu glābšana, tad es nepazīstu Kristu. Ja es nepazīstu Kristu, es esmu pazudis. Ja mana sirds ir nejūtīga pret citu cilvēku nožēlojamo stāvokli, tad tā ir nejūtīga arī pret Dieva sirdi, jo Dieva sirds pārdzīvo par pazudušajiem (skat. Jāņa 3:16; 2.Pēt. 3:9).
Taču man ir rodama cerība. Cerība lūgšanā “par kalpošanas garu”. Dod man, Jēzu, tādu mīlestību pret citiem, kāda ir Tavā sirdī. Vadi mani, Kungs, lai es citus liktu pirmajā vietā, tos mīlot, domājot par viņiem, apsverot viņu vajadzības un vēloties tās apmierināt Tavā vārdā. Dod man drosmi brīvprātīgi iesaistīties kalpošanā citiem pat tad, ja mana dvēsele nevēlas to darīt. Dari mani, Kungs Jēzu, par kalpu Tava vārda labad!
Jēzus ar Svētā Gara starpniecību atbildēs šādas lūgšanas. Viņš izkustinās debesis un zemi, lai tikai noliktu mūs tur, kur varam kalpot nevis sev, bet citiem. Viņš pamazām mums ieaudzinās savu mīlestību. Mēs sapratīsim, ka vadīt cilvēkus pie Viņa ir vispriecīgākais un nozīmīgākais piedzīvojums dzīvē, kas sniedz piepildījuma sajūtu. Piepildot draudzes misiju, mēs būsim atraduši savu misiju.
Rons Kluzē ir Ziemeļamerikas divīzijas Evaņģelizācijas Institūta direktors un kristīgās kalpošanas un pastorālās teoloģijas profesors Septītās dienas adventistu Teoloģiskajā seminārā Berienspringsā, Mičiganā, ASV.
Literatūra:
Bībele, 1965.gada izdevuma revidētais teksts, Latvijas Bībeles Biedrība 1998. gads.
Loren B. Mead, The Once and Future Church: Reinventing the Congregation for a New Mission Frontier (New York: The Alban Institute, 1991).
Citāts no Daniel L. Akin, Ten Who Changed the World (Nashville: B&H Publishers, 2012), 135. Lpp. Sākotnēji citēts Sally Magnusson, The Flying Scotsman: The Eric Liddell Story (History Press, 2007).
Ellen G. White, Testimonies for the Church (Mountain View, Calif.: Pacific Press Pub. Assn., 1948), 7.sēj., 10.lpp.
