Mazās grupas - daļa no Dieva plāna?

23. septembris, 2021 | David Cox

“Domāsim cits par citu, lai palīdzētu izrādīt mīlestību un mudinātu darīt labus darbus. Neatstāsim novārtā pulcēšanos, kā daži ir paraduši. Tā vietā iedrošināsim viens otru vēl jo vairāk, jo mēs redzam, ka Tā Kunga diena tuvojas.” (Ebrejiem 10:24,25 GNB)

Mazās grupas Septītās dienas adventistu draudzē nav nekas jauns. Mūsu iknedēļas sabatskolas nodarbības ir kā mazas cilvēku grupas. Mūsu lēmumi tiek pieņemti mazās komitejās. Mēs rīkojam Atklāsmes seminārus mazām cilvēku grupām. Un mēs pulcējamies nelielos sastāvos arī citu iemeslu dēļ. Bet, tā kā mēs redzam, ka “Tā Kunga diena tuvojas”, būtu vērtīgi aplūkot ideju par mazajām grupām no jauna skatupunkta.

Bībeles stāsti un draudzes vēsture pierāda, ka jau no pašiem cilvēces aizsākumiem līdz pat mūsdienām mazās grupas ir daļa no Dieva plāna cilvēcei. Tagad, kad mēs tuvojamies gala laikam un gatavojamies Jēzus Otrajai nākšanai, Raksti mūs mudina veidot tādas attiecības, kādas ir iespējamas vienīgi mazajās grupās. Apdomā sekojošo:

 
  • Ģimene bija pirmā un pati svarīgākā “mazā grupa”, kuru izveidoja Dievs. Lai gan daudzas mūsdienu ģimenes neatbilst Viņa radītajam ideālam grēka dēļ, ģimenes vēl aizvien ir visas pasaules sabiedrības mugurkauls.

  • Pēc iziešanas (2. Mozus gr.) Dievs iedrošināja Mozu paklausīt Jetrus padomam - sadalīt Izraēla tautu grupās pa desmit cilvēkiem ne tikai tādēļ, lai atvieglotu Mozus darbu, bet arī tādēļ, lai Dievs kļūtu pieejamāks cilvēkiem (2. Mozus 18:23).
  • Lai gan Jēzum bija daudz mācekļu, Viņš ieguldīja lielu daļu Sava laika un enerģijas Savā mazajā 12 cilvēku grupā. Viņš mācīja viņus būt pilnībā atkarīgiem no Viņa un vienam no otra. 
  • Jaunās Derības draudze bija mazās grupas draudze. Tā tas bija gan tādēļ, ka tās tuvās attiecības, kas bija Kristus mācekļu starpā, bija iespējams uzturēt tikai mazajā grupā, gan tādēļ, ka jūdu izrādītā naida dēļ bija sarežģīti tikties publiskās vietās un tāpēc ticīgie tikās mājās. Lai gan ticīgie tikās arī lielākās grupās, kad vien tas bija iespējams, katrs ticīgais piederēja kādai mazajai grupai. Šīs mazās grupas sekmēja iespaidīgo draudzes izaugsmi Vasarsvētku laikā (no 120 līdz vairāk nekā 10’000 ticīgajiem dažu mēnešu laikā!) 
  • Nerons, Romas impērijas valdnieks, 64. gadā pēc Kristus sāka vajāt kristiešus, tādēļ jebkāda atklāta pulcēšanās bija aizliegta. Taču draudze, pateicoties mazajām grupām, ne vien tikai izdzīvoja šinī laikā, bet turpmāko 250 gadu laikā arī auga vairumā līdz pat brīdim, kad sāka valdīt Romas imperators Konstantīns.
  • Agrīnās draudzes lejupslīde aizsākās tādēļ, ka tika veiktas izmaiņas tās struktūrā un doktrīnās. Imperators Konstantīns ne vien pavēlēja ievērot svētdienu, bet arī izveidoja pirmās lielās draudzes ēkas Romas impērijā. Neskatoties uz Jaunās Derības mācību par to, ka Dievs mīt pie Saviem ļaudīm, nevis namos, imperatora jaunās celtnes tika nošķirtas kā īpašas vietas pielūgsmei un garīdznieku pienākumu veikšanai. Tā rezultātā šīs ēkas, nevis ticīgo mājvietas, ieņēma centrālo vietu draudzes dzīvē. Tās arī izveidoja atšķirtību starp garīdzniekiem un draudzes locekļiem. Kopš tā laika draudzes dzīve bieži vien tiek saistīta ar ēkām, nevis ar cilvēkiem, turklāt evaņģelizācija un kalpošana tiek uzskatīta par garīdznieku un mācītāju atbildību.
  • Mazajām grupām ir bijusi būtiska nozīme atmodas un reformācijas laikos. Hovards Sinders rakstīja, ka “teju katra garīgās atmodas kustība kristiešu draudzē ir sākusies mazajā grupā, kuras notiek cilvēku mājās un kurās cilvēka pēta Bībeli, lūdz un pārrunā garīgus jautājumus.” Viena no šādām kustībā aizsākās Džona un Čārlza Vesliju pārraudzībā. Džons Veslijs rakstīja, ka “neviena draudžu apvienība nekad nav uzplaukusi un nekad neuzplauks, ja vien tanī nav mazo grupu.” Džons Veslijs rīkoja mazās grupas pa 12 cilvēkiem katrā, un tās kļuva par neatņemamu metodistu draudzes sastāvdaļu.
  • Septītās dienas adventistu draudzes pirmsākumos atrodams liels uzsvars uz mazajām grupām gan tādēļ, ka tās saknes ir meklējamas metodismā, gan Vaitas inspirēto liecību dēļ. Piemēram, kad Elena Vaita atradās Austrālijā, Melburnā notika milzīga kristiešu atmoda, un tās laikā šinī pilsētā bija izveidojušās 2000 mazās grupas. Elena Vaita vēlāk rakstīja: “Mazu grupiņu kā kristīgo pūļu pamatvienību veidošanu man ieteica Tas, Kurš nevar maldīties.” (Liecības draudzei, 7.sēj., 21.lpp.)
  • Tādās valstīs kā Ķīna, kur draudze tiek vajāta, tā ir ne vien izdzīvojusi, bet pat piedzīvo uzplaukumu, pateicoties mazajām grupām un neskatoties uz to, ka trūkst izglītotu mācītāju.
Draudzēs, kuru locekļi ir iesaistīti mazajās grupās:
  • draudzes locekļi piedzīvo straujāku garīgo izaugsmi
  • mazāk cilvēku pamet draudzi
  • tiek izrādītas lielākas rūpes par draudzes locekļiem un apkārtējo kopienu
  • veiksmīgāk tiek apzinātas un attīstītas katra cilvēka gara dāvanas
  • cilvēkus bez iepriekšējas kristīgās pieredzes ir vieglāk mantot Kristum.

Ir skaidrs, ka mazās grupas vienmēr ir bijusi daļa no Dieva plāna, pat ja tās ne vienmēr ir funkcionējušas tā, kā Viņš to bija paredzējis. Nepalaidīsim garām kādu būtisku detaļu. Glābšanas plānam atklājoties, izceļas trīs būtiski notikumi. Tie ir:
  • Iziešana
  • Pirmā Advente
  • Otrā Advente
Katrā no šiem notikumiem - Izraēla tautas izveidošanā, kristiešu draudzes izveidošanā un Dieva ļaužu sagatavošanā Viņa valstībai - mēs redzam, ka Dieva radītajām mazajām grupām ir ļoti būtiska nozīme.

Mums ir tā privilēģija, kā arī atbildība dzīvot tieši pirms trešā no šiem notikumiem. Mazās grupas mūs var sagatavot šim notikumam un palīdzēt iedrošināt vienam otru, redzot tuvojamies Tā Kunga dienu.