Pirmās nedēļas bija smagas, taču viņš neskatījās atpakaļ, saka Džims Gārtners.
Kultūrists Džims Gārtners (Jim Gurtner) bija šokēts, pirmoreiz izlasot Elenas Vaitas ieteikumu pievērsties augu valsts uzturam. Vairāk nekā desmit gadus Gārtners bija štopējis iekšā ēdienus, kuros bija daudz gaļas, piena un olu. Pusdienās viņš notiesāja veselu broileri, 700-gramīgu steika gabalu vakariņās, 4 litrus piena dienā un 70 lielizmēra olas nedēļā.
Taču tad Gārtners, kura karjera lika viņa ceļiem krustoties ar Arnoldu Švarcenegeru un citiem kultūrisma čempioniem, sāka lasīt Bībeli un Septītās dienas adventistu baznīcas līdzdibinātājas Elenas Vaitas rakstus. Viņš nespēja noticēt, ka šajos rakstos norādīts, ka augu valsts uzturs vislabāk nodrošina veselību, spēku un ilgu mūžu.
Džims Gārtners vēl tajos laikos, kad pusdienās notiesāja pa broilerim.
"Bet es izlēmu spert soli ticībā," Gārtners sacīja intervijā. "Es ticēju, ka Dieva iedvesmots uzturs noteikti ir vislabākais veselībai un spēkam."
Viņš atklāja, ka pirmās nedēļas bijušas smagas, taču neesot skatījies atpakaļ. Šobrīd muskuļotais ASV Džordžijas štata iedzīvotājs ievēro vegānu diētu, kura, kā viņš uzskata, 54 gadu vecumā ir devusi viņam labāku fizisko kondīciju nekā jebkad agrāk.
Uzturs, kura pamatā ir augi, pēdējo nedēļu laikā no jauna piesaistījis sabiedrības uzmanību pēc tam, kad Pasaules Veselības organizācija oktobra otrajā pusē radīja plašu satraukumu, pirmo reizi paziņojot, ka pārstrādātas gaļas izstrādājumi un, iespējams, arī sarkanā gaļa, izraisa vēzi. Tajā pašā laikā arvien vairāk pierādījumu ir par labu veģetāram uzturam saistībā ar labāku veselību. Starptautiski atzīti Adventistu veselības pētījumi, piemēram, atklājuši, ka fiziski aktīvi adventisti, kuri ēd augu valsts barību, dzīvo par aptuveni 10 gadiem ilgāk nekā vidusmēra amerikānis.
Vegānu kultūrismam ir neliels, bet aktīvs sekotāju pulciņš, īpaši ASV. Nav statistisku apkopojumu par adventistu kultūristu skaitu, kuri ir vegāni, taču šķiet, ka to nav daudz. Laikraksta Adventist Review redzeslokā ir četri šādi kultūristi, kas dzīvo ASV.
Dr. Pīters Lendless, kardiologs un Adventistu pasaules baznīcas veselības kalpošanas departamenta direktors, sacīja, ka līdzsvarota, uz augu valsts uztura balstīta diēta ir veselīga un tai ir daudz priekšrocību. Taču viņš brīdināja, ka uzturs, kurā ir tikai augu valsts produkti – tā sauktās vegānu diētas – prasa papildus B12 vitamīna, D vitamīna un kalcija uzņemšanu.
"Cilvēkiem, kas iesaistīti kultūrismā un citās spēka aktivitātēs, pirms kaut ko plānot vai mainīt ekstrēmo sportu ēdienkartē, vajadzētu konsultēties ar pieredzējušiem veselības jomas speciālistiem, kuriem ir izpratne par uzturu," sacīja Lendless. "Tā ir īpašā zona; mūsu draudze ir svētīta ar lielu daudzumu teicamas informācijas par uztura vajadzībām galvenokārt parastam, vidusmēra cilvēkam."
Viņš aicināja uz līdzsvaru visās jomās: atpūtā, atturībā un pat kultūrismā.
"Jāuzsver, ka sabalansēta daudzveidīga veģetārā diēta var sniegt efektīvus un arī efektīgus kultūrisma treniņu rezultātus," viņš piebilda.
Ceļš uz lieliem muskuļiem
Gārtners sāka pastiprināti interesēties par uzturu, kultūrisma svarīgāko elementu, 12 gadu vecumā, kad māte viņam parādīja dažas no savām koledžas laika grāmatām gan ar labi barotu, gan izvārgušu peļu attēliem. Viņš sāka regulāri klausīties radio šovus par uzturu.
Viena no trim Džima Gārtnera un Arnolda Švarcenegera tikšanās reizēm.
Interese par kultūrismu viņam radās četrus gadus vēlāk, kad viņš kā 16 gadus vecs vidusskolas audzēknis bija pārsteigts, redzot 14-gadīgu pirmkursnieku ar neticami attīstītiem muskuļiem.
"Es gribēju zināt, kā viņš tos ieguvis. Viņš atbildēja – "kultūrisms," un man bija āķis lūpā!" sacīja Gārtners. "Viņš bija mans padomdevējs aptuveni gadu."
Neilgi pēc treniņu uzsākšanas Gārtners 1978. gadā satika Švarcenegeru viņa grāmatas "Kā kļūt par kultūristu?" prezentācijā. Starp citu, uz grāmatas prezentāciju bija atnācis arī 14 gadus vecs zēns vārdā Ričards Gaspari, kurš kļuva par Gārtnera draugu un 1980. gadu beigās trīs gadus pēc kārtas ieguva pasaules otra spēcīgākā kultūrista titulu tūlīt aiz Mistera Olimpijas – Lī Heinija.
Gārtners tikās ar Švarcenegeru vēl divas reizes "Arnold Classic" kultūrisma šovos 1989. un 1990. gadā.
Gārtners uzauga ģimenē ar kristīgām saknēm, taču tās locekļi neticēja Dievam. Viņa tēvs bērnību bija pavadījis metodistu baznīcā ASV, bet māte, brazīliete, pameta adventistu draudzi, kad 19 gadu vecumā emigrēja uz ASV.
"Pamatos es tiku audzināts kā ateists, taču ar kristīgiem principiem, tostarp ar interesi par veselību," sacīja Gārtners.
Laulības, kas izmainīja dzīvi
1990. gadā viņš apprecēja adventistu meiteni, viņas tēvam apsolot, ka katru sabatu sievu vedīs uz baznīcu. Dažas nedēļas viņš turēja solījumu, taču drīz vien tas viņam apnika.
Pēc viņa stāstītā – kādu dienu trīs mēnešus pēc kāzām, viņš atgriezies mājās un viņa sieva "jau atkal izniekoja laiku ar to grāmatu".
Viņš ieslēdza televizoru un bija iepriecināts, ka tobrīd tika rādīta viena no viņa mīļākajām šausmu filmām, Holivudas grāvējs par antikristu un pasaules galu.
"Es sāku sievai ar lielu degsmi atstāstīt filmas sižeta nianses, bet viņa man, savukārt, vaicāja, vai nevēlos uzzināt, ko Bībele var pateikt par zvēra zīmi un antikristu," stāstīja Gārtners.
Sagadījās, ka arī sabatskolas studiju tematika tobrīd bija saistīta ar Atklāsmes grāmatu.
"Kad sieva man darīja zināmus Rakstus un atklāja antikrista un viņa zīmes identitāti, tas bija it kā manu dzīvi divās daļās būtu pāršķēlis zibens!" sacīja Gārtners. "Es vaicāju, vai tas ir tas, kam tic viņas baznīca. Viņa sacīja, ka jā."
"Es redzēju, ka Bībeles pravietojumi pilnībā iederas pasaules vēstures ritējumā, un pēc Bībeles kursa apmeklēšanas, kurā tika apskatīta radīšana, es vaicāju draudzes mācītājam, vai nebūtu iespējams tūdaļ tapt kristītam."
Gārtnera prieks par jauno ticību bija "lipīgs". Neilgi pēc kristībām, laikā, kad viņa plecam tika veikta garlaicīga astoņu minūšu ilga ultraskaņas procedūra, viņš ar sajūsmu nolasīja rindkopas no Elenas Vaitas grāmatas "Dziednieciskā kalpošana" savam hiropraktiķim.
Pēc astoņām minūtēm hiropraktiķis vaicāja: "Kā var kļūt par jūsu draudzes locekli?"
"Es teju nokritu no kušetes!" sacīja Gārtners. "Pēc vairākām Bībeles izpētes nodarbībām viņš – un vēlāk viņa sieva – tika kristīti."
Gārtnera pusdienas: lēcas, pilngraudu rīsi, tofu dārzeņu sautējums, vok-pannā apcepti cukini un sarkanie pipari, salāti un svaigi Brazīlijas rieksti.
Grūtās izmaiņas uzturā
Pamazām Gārtners sāka vairāk iedziļināties savā dzīvesveidā un, kā tas iekļaujas Dieva plānā. Viņš saka, ka īpaši viņu iedvesmojis Vaitas aprakstītais Sālamana templis, kas bijis "visiespaidīgākā jebkad redzētā celtne pasaulē". (Lielā cīņa, 23. lpp.)
"Vai gan arī mūsu ķermenim, Svētā Gara templim, nevajadzētu būt tikpat brīnumaini būvētam, tikpat veselīgam un spēcīgam?" viņš sacīja. "Mēs esam aicināti attīstīties garīgi, intelektuāli un fiziski. Diemžēl fiziskā komponente bieži tiek atstāta novārtā."
Tāds Gārtners izskatās šobrīd. Viņš tic, ka uzturs, kurā nav gaļas produktu, ir uzlabojis gan viņa fiziskās, gan garīgās spējas.
Taču pieņemt veģetāru uzturu bija smagi, īpaši pirmās nedēļas.
"Es jutos tik vājš, un organismā sākās trīsas," viņš sacīja. "Reiz es aizskrēju līdz "Roi Rodžers" ātrās ēdināšanas restorānam un noriju vairākus rostbifa sendvičus.
Tikai vēlāk Elenas Vaitas grāmatā "Veselīga dzīve" viņš izlasīja, ka šāda pieredze nav unikāla.Vaita rakstīja: "Pēc tam, kad viņi pārtrauks lietot uzturā gaļu, viņi, iespējams, kādu laiku jutīsies vāji, bet, kad organisms būs attīrījies, viņi vairs nejutīs vājumu un vairs nevēlēsies to barību, kuru iepriekš uzskatījuši par būtiski svarīgu spēkam." (98. lpp.)
Gārtners sacīja, ka pēc sešiem mēnešiem ievērojis, ka treniņu laikā parādās enerģijas pieplūdums. Uzlabojās arī muskuļu apasiņošana vingrinājumu laikā, kas ir būtiski maksimālai muskuļu augšanai.
Viņš sacīja, ka tic, ka uzturs, kurā nebija gaļas, uzlabojis arī viņa prāta spējas.
"Vidusskolas laikā pagājušā gadsimta 80. gados mācībās es biju nožēlojama viduvējība, knapi sasniedzot B līmeni", viņš sacīja. "Es uzsāku mācības augstskolā 2003. gadā, un ne tikai katrā priekšmetā saņēmu A novērtējumu, bet arī tiku uzņemts Džordžijas tehniskās universitātes elektroinženieru programmā."
Tur viņš turpināja turēties A līmenī un tika nolīgts uz pilnu slodzi par programminženieri Džordžijas Tehniskās izpētes institūtā, veicot pētījumus par radariem.
"Vegāns uzturs, kuru es biju pieņēmis, noteikti pozitīvi ietekmēja manus jaunos akadēmiskos sasniegumus – es jutu saņēmis ievērojamu palīdzību!" viņš sacīja.
Tālu pagātnē ir dienas, kad pusdienās tika notiesāti trekni steiki un veseli cāļi. Kad jautāts, kas ir viņa ēdienkartē šobrīd, Gārtners atsūtīja savu pusdienu fotoattēlu: lēcas, pilngraudu rīsi, tofu sautējums, vok-pannā apcepti cukini un sarkanie pipari, aukstie čajota salāti ar laima sulu un svaigiem brazīlijas riekstiem. Gigantiska porcija gigantiskam vīram.
Ēst labi, lai justos labāk
Džims Gārtners, Septītās dienas adventists un kultūrists vegāns, stāsta par savu ierasto dienas kārtību virtuvē un atlētikas zālē:
ēdiet trīs reizes dienā, starplaikos nelietojot neko. Brokastīs: augļi, graudaugi un rieksti; pusdienās: graudaugi, rieksti un dārzeņi; un vieglās vakariņās: augļi un graudaugi, izņemot, ja nepieciešams palielināt svaru. Manas vakariņas parasti ir tādas pašas kā pusdienas. Pupas vai lēcas ir ik dienas absolūti neaizvietojamas un tikpat labas, kā rieksti – divas līdz trīs saujas ik dienas.
Man brokastīs parasti ir pa nakti lēnvāres katlā (angl. crockpot) uzbriedināts auzu ēdiens, kam pievienoju rozīnes, banānus un dažas ēdamkarotes maltu linsēklu, sauja riekstu kā grauzdētas mandeles, Kešjū rieksti vai svaigi Brazīlijas rieksti un svaigi augļi – puse melones, āboli vai greipfrūts.
Pusdienās ir pupiņas (baltās, pinto vai melnās pupiņas), rīsi, makaroni vai kartupeļi, dārzeņi kā kukurūza, zirņi, lapu kāposti (kolarda un kalē) vai spināti un nedaudz salāta lapu. Vakariņas ir vieglas – arbūzs un liela bļoda ar karstu gaisu piepūsta popkorna, kas pārliets ar laima sulu vai dažkārt nedaudz olīveļļas. Cits variants: tikai pāris rikas grauzdētas pilngraudu maizes un daži augļi, kā persiki, āboli vai bumbieri.
Kad, lai kvalificētos 115 kg klasei Kultūristu Asociācijas Džordžijas štata čempionātā, man sava ķermeņa svars gada laikā bija jāpalielina no 90 kg līdz 112 kg, vakariņās notiesāju tikpat, cik pusdienās, vēl beigās papildinot tās ar sojas piena smūtiju ar mandelēm, saldētiem banāniem un zemenēm.
Pēc aiziešanas no pauerliftinga 2003. gadā es savu ķermeņa svaru samazināju no 110 kg līdz 85 kg, pilnībā atsakoties no vakariņām, dzerot aukstu ūdeni vakaros, lai savaldītu savu apetīti. Došanās pie miera badā patiešām palīdz nomest svaru!
Vingrinājumus es parasti veicu ātrā ritmā ar vienas minūtes ilgiem pārtraukumiem starp piegājieniem un pusotras minūtes pārtraukumiem starp smagākiem vingrinājumiem, kā spiešana guļus un dziļie pietupieni ar stieni. Esmu atklājis, ka īsi atpūtas brīži maksimizē muskuļu stimulāciju augšanai un tiem ir arī aeroba iedarbība, lai dedzinātu taukus.
Ir svarīgi nepārtrenēties. Es ķermenim starp treniņiem dodu pietiekami daudz laika atpūtai. Profesionāli smagatlēti pievēršas katram no celšanas veidiem (spiešanai guļus un dziļajiem pietupieniem ar stieni uz pleciem) un ar tiem saistīto muskuļu grupu trenēšanai tikai vienu reizi nedēļā, un tie ir vieni no spēcīgākajiem atlētiem pasaulē.
Parasti es trenējos četras reizes nedēļā, katrai ķermeņa daļai veltot reizi nedēļā, izņemot vēdera daļu, kuru es nodarbinu katrā treniņā, izņemot roku un plecu treniņa dienā. Mani treniņi ir sadalīti šādi: krūtis svētdienās, mugura pirmdienās, pleci un rokas trešdienās un kājas ceturtdienās.
Hosve Solis: "Es ticu, ka Dievs mums devis norādījumus, kuriem sekojot varam sasniegt optimālu veselības stāvokli."
J&A: Bībele un kultūrisms
Hosve Solis, (39) ir adventists trešajā paaudzē, kultūrists vegāns un slavenību privātais šefpavārs Džordžijas štatā. Apmeklējiet viņa mājas lapu www.chefjsol.com – tur atradīsit bezmaksas izsmalcinātas vegānu receptes.
J: Kad un kāpēc sāki nodarboties ar kultūrismu?
Kultūrismam pievērsos pusaudža gados. Sākumā nodarbojos ar kultūrismu, lai kļūtu spēcīgāks un uzlabotu fizisko kondīciju. Vēlāk vēlējos kļūt par profesionālu atlētu.
J: Vai vari raksturot, kā juties fiziski un psiholoģiski, kad kļuvi par vegānu? Kā veicās turpmāk?
Fiziski jutos daudz labāk. Organisma atjaunošanās laiks starp treniņiem bija daudz īsāks. Es arī kļuvu nedaudz stiprāks.
Psiholoģiski nebija viegli dēļ tā, ko lasāt un dzirdat par "uzturu". Pat mani draugi negatīvi izteicās par manu vegāna diētu.
J: Kāda loma bija un ir Dievam tavā diētā un citos dzīvesveida aspektos?
Es ticu, ka Dievs ir devis norādījumus, kuriem sekojot, varam iegūt optimālu veselību. Prātā nāk dažas Bībeles rakstvietas, kas apliecina, ka Dieva ceļi vienmēr ir labākie:
Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva, un ka jūs nepiederat sev pašiem? (1. Kor. 6:19)
Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu. (1. Kor. 10:31)
J: Kā un kad tu kļuvi par adventistu?
Esmu tā saucamais trešās paaudzes adventists. Uzaugu adventistu ģimenē.
J: Kādus padomus par uzturu vai treniņiem vari dot tiem, kuri apsver augu uzturu?
Es teiktu, ka ir svarīgas divas lietas: balanss un konsekvence. Ar to es saprotu sabalansētu ēdienu un mērķtiecību jebkurā lietā, ko esat nolēmuši mainīt. Šīs divas lietas var būtiski ietekmēt ikvienu jūsu dzīves aspektu.
Endrjū Makčesnijs,
Ziņu redaktors, laikraksts Adventist Review
Avots: Adventist Review
