Bezjēdzīgās asaras

10. novembris, 2021 | Lynette Allcock

Es bieži jūtos neērti raudot. Nezinu, kāpēc, bet man nepatīk raudāt pat to cilvēku priekšā, kuriem uzticos. Tādēļ es kādu dienu jutos īpaši nokaitināta, kad gulēju savā gultā un raudāju par visādiem sīkumiem.

Tolaik man bija agrās rīta maiņas radio studijā. Tas nozīmēja, ka tad, kad es devos prom no darba, mani draugi turpināja strādāt, bet man nācās doties gulēt tad, kad viņi bija gatavi socializēties. Dažkārt es jutos vientuļi, bet tajā dienā jutos īpaši vientuļi. Es sāku raudāt, jo es vienkārši vēlējos, kaut es varētu paēst pusdienas kopā ar kādu draugu. Tad es sāku domāt par tiem draugiem, no kuriem sen neesmu saņēmusi nekādu ziņu, jo viņi bija ļoti aizņemti, un mūsu ikdienas grafiki bija tik atšķirīgi. Pēkšņi mani sāka kaitināt arī pavisam mazi sīkumi. Turklāt es biju pārgurusi. Es uzvilku savu pūkaino halātu, ieritinājos gultā un skaļi raudāju. Taču, kamēr es raudāju, es nodomāju: “Tas ir absurds! Tu taču pati labi zini, ka tam visam, kas tevi sāpina, ir pavisam loģisks izskaidrojums. Neuztver to personīgi!” Kamēr es gulēju, sacīju Dievam: “Es jūtos tā, ka man nevajadzētu sāpēt, Dievs. Man nevajadzētu raudāt. Šīs asaras ir tik bezjēdzīgas.” Tad es sāku raudāt vēl jo vairāk, jo es nevēlējos nevienam uzbāzties, kur nu vēl Dievam, ar savām muļķībām.
 

Tad es sajutu Dieva balsi, man sakot: “Man nav vienaldzīgas tavas šķietami bezjēdzīgās asaras.”

Dievs pret mani izturas daudz maigāk, nekā es pati pret sevi. Un Dievs mūs aicina savas sirdis izkratīt Viņa priekšā (Ps. 62:8). Patiesībā pat Dāvids par Dievu saka tā: “Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis Savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā?” (Ps. 56:8) Kādas rūpes!

Dievs ir gatavs uzklausīt mūsu neapmierinātību, dusmas un asaras - vienalga, vai tam visam ir kāds pamatojums vai arī iemesls tam visam ir niecīgs. Viņš nevēlas, lai izliekamies Viņa priekšā. Viens no maniem mīļākajiem Elenas Vaitas citātiem to skaidro šādi: “Savas vajadzības, savus priekus, savas bēdas, savas rūpes un nedrošību vienmēr nes Dieva priekšā. Tu nevari Viņu apgrūtināt, tu nevari Viņu nogurdināt… Dievam nekas nav par lielu vai smagu, jo Viņš uztur pasaules, Viņš valda pār visu, kas notiek Visumā. Un nekas, kas saistās ar mūsu mieru, nav par mazu, lai Viņš to atstātu neievērotu… Sakari starp Dievu un ikvienu cilvēku ir tik nopietni un pilnīgi, it kā nebūtu nevienas citas būtnes virs zemes, kurai arī vajadzīga Viņa modrā gādība, nevienas citas dvēseles, par kuru Viņš nodevis savu mīļoto Dēlu.” (Ceļš pie Kristus, 100.lpp.)

Iespējams, ka arī tu bieži piedzīvo ko līdzīgu tam, ko piedzīvoju es, uztraucoties, vai tikai tavas raizes nenogurdina Dievu. Bet atceries, ka Dievs uz tevi noraugās ar līdzjūtību un maigumu. Kā Jēzus pats teica: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt… Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm.” (Mat. 11:28, 29)