Kas bija agrīno adventistu "sabiedriskās sapulces"?

25. novembris, 2021 | Merlin D. Burt

Agrīno adventistu dievkalpojumos bija dažādi būtiski elementi, kas veicināja sadraudzību draudzes locekļu starpā. Bībeles izpēti jeb sabatskolu, kā arī Vārda sludināšanu papildināja “sabiedriskā sapulce” jeb ieplānots liecību laiks.

Liecību laiks varēja būt saistīts ar sabatskolu, sekot rīta uzrunai vai arī norisināties pēcpusdienas sanāksmē. Tolaik draudzē bija ierasts izteikt sirsnīgus iedrošinājumus, pieredzi, ieteikumus, atbildētas lūgšanas un slavu, kā arī atzīties grēkos un izteikt aicinājumus.

Elena Harmona (vēlāk - Elena Vaita) savos jaunības gados bija introverta un kautrīga. 1843. gadā vai 1844. gada sākumā viņa sadūšojās lūgt skaļi cilvēku klātbūtnē kādas sanāksmes laikā viņas onkuļa mājā Portlendā, Meinas štatā, ASV. Viņai bija šaubas par savu jaunpiedzimšanu. Šī lūgšana izmainīja viņas kā kristietes dzīvi.

Viņa sacīja: “​​Kad es lūdzu, dvēseles nasta un mokas, ko es tik ilgi biju cietusi, mani atstāja un Kunga svētība nāca pār mani kā maiga rasa. Es slavēju Dievu no savas sirds dziļumiem. (..) Dieva Gars dusēja uz manis ar tādu spēku, ka es nespēju tovakar iet mājās.” (Liecības draudzei, 1.sēj., 31.lpp.) Pēc kāda neilga laika viņa līdzdalīja savu liecību sanāksmē Portlendā: “Vienkāršais stāsts par Jēzus mīlestību plūda pār manām lūpām pilnīgi brīvi un mana sirds bija tik laimīga, ka ir atbrīvota no tumšā izmisuma saitēm, ka neredzēju cilvēkus ap mani, bet jutos viena ar Dievu. Man nemaz nebija grūti izteikt savu mieru un laimi, vienīgi pateicības asaras slāpēja manus vārdus, kad es stāstīju par brīnišķīgo mīlestību, ko Jēzus man parādījis.” (Turpat, 32.lpp.)

Levijs Stokmans, adventistu mācītājs, kurš bija runājis ar Elenu par viņas grūtībām, bija klātesošs šajā sanāksmē. Viņš bija tik dziļi aizkustināts, ka “skaļi raudāja”, slavējot Dievu par svētību, ko Viņš bija sniedzis meitenei, kuru pats bija tik nesen redzējis mazdūšības un baiļu nomāktu.

Elena, kas vēlāk kļuva par Dieva izraudzītu pravieti, drīz tika aicināta līdzdalīt savu liecību netālā draudzē. Ar asarām acīs stāstot par savu mīlestību uz Jēzu, “Kunga sirsnīgais spēks nāca pār ļaudīm, kas bija sapulcējušies. Daudzi raudāja, un citi slavēja Dievu.” (Life Sketches, 41.lpp.) Grēcinieki brīnišķīgā veidā tika uzrunāti tverties pie Dieva lūgšanā.
 

IEPLĀNOTS LIECĪBU LAIKS


Šie dzīvās ticības piedzīvojumu atstāsti - kādi tie bija, piemēram, Elenas Vaitas agrīnajā pieredzē - bija ļoti raksturīgs agrīno adventistu sapulču elements. 19. un 20.gs. adventisti savās sapulcēs iekļāva arī ieplānotu liecību laiku. Cilvēki tika aicināti izteikties par dzirdēto vēsti, kā arī līdzdalīt savus piedzīvojumus ar Dievu.

“Sabiedriskās sapulces” bija ļoti būtisks elements Mičiganas konferences sanāksmē 1861. gadā un Ģenerālkonferences sanāksmē 1863. gadā. “Mūsu mācītājiem bija neparasta brīvība, sludinot Vārdu, un sabiedriskās sapulces bija lieliskas, it īpaši ģenerālkonferences sanāksme svētdienas vakarā. (..) Laiks tika piepildīts ar īsām daudzu brāļu un māsu liecībām. Mierīgs un patīkams gars caurstrāvoja sanāksmi, padarot to par vienu no labākajām, kādu mēs bijām pieredzējuši.” (Dž. Vaits, “The Conference”, Review and Herald, 1863.g. maijs, 204.lpp.)

Draudžu vadītāji sabiedriskās sapulces uzskatīja par evaņģelizācijas un draudzes kārtības galveno elementu. Viņi rekomendēja, ka tad, kad kāds evaņģēlists notur sapulces jaunās vietās, “jāizvēlas vadītājs un sabiedriskajām sapulcēm jāļauj notikt tik ilgi, kamēr indivīdi ir pilnībā iepazinušies viens ar otru un ir noskaidrojuši, ar ko viņi ir sapulcējušies, kā arī sapratuši, kuri cilvēki pildīs draudzes vadītāju funkcijas.” (“Report of the General Conference of SDA”, 1863.g., 8.,9.lpp.) Tad tika nodibināta draudze.

Šādu pieeju apstiprināja Elena Vaita, atrodoties Austrālijā 1894. gadā. J. O. Korliss iepazīstināja mazo “Seven Hills” draudzi ar liecību laiku, pēc kura sekoja aizkustinoša vēsts no Elenas Vaitas. “Tad mums bija sabiedriskā sapulce. Tas bija kas jauns tiem, kas tikko bija nākuši pie ticības, bet draudzes vecākais Korliss vienu pēc otra aicināja liecināt par Kungu Jēzu, līdz visi, izņemot vienu, bija līdzdalījuši savas liecības.” Elena Vaita rakstīja: “Mēs viņiem atgādinām, ka sabiedriskā sapulce ir labākā sapulce, kurā viņi iemācīsies būt par Kristus lieciniekiem.” (E.Vaita., “Meeting at Seven Hills”, 32.manuskripts, 1894.g.)
 

ĪSA UN DAŽĀDA


Vaita sniedza praktisku padomu - sabiedriskajās sapulcēs nevajadzētu dominēt vienam vai diviem cilvēkiem. “Sapulcēs Dieva priekšā jāizpaužas nožēlas pilnam garam un pateicības pilnai apziņai par Viņa svētībām.” “Noslēgumā vēlos sacīt, ka sabatā, kad cilvēki sapulcējas, lai pielūgtu, sarunas lai ir īsas un lai visiem tiek sniegta iespēja līdzdalīt liecību.” (E.Vaita, letter 187, 1904.g., Manuscript Releases)

Personīgu piedzīvojumu līdzdalīšana ar citiem palīdz mums saprast mūsu vajadzību pēc Dieva svētības, kā arī nostiprina attiecības starp cilvēkiem. Šis laiks sniedz iespēju Svētajam Garam uzrunāt sirdis.

Bībelē ir atrodami daudzi stāsti par grūtībām un personīgu ticību. Svētais Gars izmanto šos - un arī mūsu pašu - stāstus, lai veicinātu gan personīgo, gan draudzes atmodu. Viens no iemesliem, kādēļ mums patīk psalmi, ir tāds, ka tie izpauž sirds dziļākās vajadzības, nožēlu, lūgumus, apsolījumus, slavu un Dieva varenos darbus.

Šinīs pēdējās dienās mums ir dots apsolījums: “Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei” (Atkl. 12:11). Kas notiktu, ja katrā draudzē būtu liecību laiks? Sātans tiktu uzvarēts gan caur Jēzus asinīm, gan mūsu vārda liecību.