Viena divpadsmitā daļa jau aizvadīta no jaunā 2015. gada. Kā šis gads iesācies Valmieras draudzē? No vienas puses varētu teikt, kā jau katrs gads, katrs mēnesis, katra diena. Un ja atceramies aizvadītā gada nogali, tiešām liekas, ka tik daudz gadu tūkstošus, lai cik neticami tas arī neliktos, nekas nav mainījies. Ja Jēzus ietu pa Valmieras ielām, ielūkotos cilvēkiem pārpildītajos veikalos, ieskatītos cilvēku acīs un jautātu: „Vai tavā dzīvē ir vieta arī Man?” būtu tāpat, kā toreiz Betlēmē, kad neviens neatvēra Viņam durvis un neteica: „Laipni lūdzam.” Visi bija aizņemti ar savām rūpēm, visi steidzās. Tuvojās taču svētki. Neviens negribēja tērēt laiku, lai izmitinātu kaut kādus divus ceļiniekus.
Un tomēr Jēzus vēl joprojām staigā pa Valmieras ielām, ielūkojas cilvēku sirdīs, pieklauvē pie viņu mājvietu durvīm: „Mans bērns, ir pienācis laiks kaut uz brīdi tev apstāties un veltīt arī Man kādu minūti uzmanības. Laiks padomāt par Mani, tajā pašā laikā par sevi, saviem tuviniekiem, draugiem, pazīstamiem...”
Lai palīdzētu arī mūsu pilsētas cilvēkiem saprast to, ka Jēzus viņus ļoti mīl, ka Viņš vēlas katru redzēt laimīgu, katram būt blakus, jau vairāk nekā pusgadu grūto, bet skaisto nastu, ko tikai mūžībā spēsim novērtēt, saviem pleciem ir uzlicis mūsu jaunais mācītājs Valdis Zilgalvis ar savu dzīves draugu Rutu Zilgalvi.
Vai ir pamats apšaubīt saules gaismu, ja tā šodien varbūt nespīd tik spoži? Vai ir vērts noskumt pat tad, kad nakts ir aukstāka nekā parasti? Dziedi, neskatoties uz sāpēm, slavē Dievu, tad tu sajutīsi, ka Viņš tiešām ir, ir tev blakus. Starp citu, Valdim ļoti tuvu sirdij ir dziesma. Ar tādu darba prieku viņš ir iesācis darbu mūsu, septītās dienas adventistu Valmieras draudzē, vienmēr atgādinot, ka katra minūte mūsu dzīvē ir brīnums: gaiss, kuru mēs elpojam, ūdens, kas slacina zemi un dod dzīvību asniem, miegs, kas atjauno spēkus, saule, kura pēc nakts tumsas nes jaunu dzīvi, jaunu cerību, Dieva eņģeļi, kas atbrīvo mums ceļu, novāc akmeņus zem mūs kājām, katru dienu izlejot pār mums bezgalīgo Dieva mīlestību.
Lai visu to izjustu katrs cilvēks, Valdis Valmierā jau gada nogalē iesāka Alfas kursu, kurā daudz cilvēku uzzināja, ka Dievs vēlas būt viņu Draugs, ka Viņš ir viņu Radītājs, ka Viņš atsūtīja Savu Vienīgo Dēlu uz šo zemi, lai glābtu katru no viņiem, ka Viņš ir viņu vienīgā cerība.
Ziemassvētku vakarā cilvēku pārpildītajā zālē cauri mūzikai, dziesmām, Dieva Vārda vēstījumam Mīlestības vēsts īpašā veidā uzrunāja katru cilvēku, aicinot apstāties, lai padomātu par Kristu, parunātos ar Viņu, atļaujot Viņam pasacīt, cik dārgi mēs esam Viņam.
Jaunā gada pirmais sabats iesākās ar brīnišķīgu stīgu orķestri no Igaunijas. Brīnišķīgā mūzika un dziesmas savijās kopā līdz ar Valda svētrunas vēsti: „Dieva mīlestība nekad nebeidzas. Nekad. Pat tad, kad mēs Viņu nicinām, ignorējam, atmetam, nepaklausām Viņam. Viņš nemainās. Mūsu ļaunums nespēj samazināt Viņa mīlestību. Mūsu labums to nevar arī palielināt. Dieva mīlestību nevar nopelnīt mūsu ticība. Dievs mūs nemīl mazāk, ja mēs kļūdāmies. Dieva mīlestība uz mums nekad nebeidzas.”
Tam sekojošās 10 lūgšanu dienās Valdis katru vakaru mūs aicināja lūgt par noteiktu Gara augli mūsu dzīvē, jo tas mums ir ļoti vajadzīgs. To jāļauj ieraudzīt katram cilvēkam, kas mums ir blakus vai ar kuriem mēs satiekamies. Lūdzām īpaši par darbu mūsu pilsētā, protams, arī visā mūsu zemē un pasaulē, lūdzām par mūsu ģimenēm, lūdzām viens par otru, lūdzām ar drošu pārliecību, ka „lūgšana un ticība paveiks to, ka nespēj nekāds spēks virs zemes”. Bijām liecinieki arī vairākām apbrīnojamām atbildēm uz lūgšanām.
Evaņģelizācijas darbs turpinās Ticības skolā, kur cilvēki reizi nedēļā turpina iepazīties ar savu Vislabāko Draugu. Un viņi nāk, jo viņi vēlas iepazīties ar Viņu, vēlas ar Viņu kopā pavadīt ne tikai dienas un gadus uz šīs zemes, bet būt ar Viņu kopā visā mūžībā.
Vēl gribas īpaši atzīmēt februāra mēneša pirmo sabatu. Kāpēc? Valdis savu svētrunu sāka ar vārdiem: „Ir tāds teiciens: Latvija var! Bet es teikšu: Valmiera var!”
Kas notika? Dievkalpojuma sākumā pēc vīru ansambļa dziesmas atskanēja stīgu kvartets, Tas ilgi tika gaidīts, jau gadiem... Pēkšņi, pilnīgi negaidot un nevienam nezinot, viņi nāk un spēlē. Tas bija ļoti saviļņojoši, un ne tikai man... Bija sajūta, ka piepildās Svētā Gara vēsts apsolījums uzvarētājiem, par ko runāja arī Valdis savā svētrunā, stāstot par Efesas draudzi, ka daudzi savu pirmo mīlestību zaudējušie vēlreiz tiks piepildīti ar brīnišķīgo, pāri plūstošo Jēzus mīlestību, ja tie vēlēsies, un turpinās priecīgi strādāt.
Paldies visiem, kas strādā un atbalsta darbu draudzē, lai vēsts par Jēzu kļūtu vēl dārgāka daudzu cilvēku sirdīm.
