Vai adventistiem būtu jāsvin Ziemassvētki?

Ziemassvētki adventistu vēsturē

Kas notika PIRMAJĀ adventistu Ziemassvētku dievkalpojumā?
Kā Ziemassvētkus uztvēra adventistu pionieri?
Kādas dāvanas adventistu pionieri ieteica dāvināt?

Adventisti pirmo reizi pieminēja Ziemassvētkus The Advent Review and Sabbath Herald izdevumā Amerikas pilsoņu kara laikā (19.gs. 60.gados). Pirmās atsauces uz svētkiem bija ar svinīgu noskaņu. J.M. Aldričs (J.M. Aldrich), toreiz atbildīgais par adventistu izdevniecības darbību, ar lieliem burtiem rakstīja: “ZIEMASSVĒTKI UN JAUNAIS GADS TUVOJAS!” Viņš piebilda, ka “šādās reizēs ir jāatceras par mūsu mazajiem ļaudīm.” Laikā, kad Ziemassvētku zeķes pie kamīna tika piepildītas ar konfektēm un mazām rotaļlietām, Review lasītāji tika mudināti bērniem dāvāt “vērtīgas dāvanas”. Šādas sēklas var pārtapt mīlestībā pret patiesību.

Pēc dažiem gadiem Review publicēja dzejoli “Ziemassvētku laiks”, kuru sarakstīja Elenai Vaitai uzticama redakcijas palīdze Marija Anna Deivis (Mary Ann Davis). Dzejolis sākās ar vārdiem: “It Ziemassvētku laiks, visā gadā priecīgākais svētku laiks; raisās priecīgas dziesmas, un prieka zvani skan; ar dāvanām sveicini visdārgākos draugus.”

Jo populārāki kļuva Ziemassvētki, jo biežāk šie svētki kļuva par diskusiju tematu. Kāds cilvēks iztaujāja Review darbiniekus par to, vai pastāv jebkādas liecības, ka Kristus patiesi ir dzimis 25.decembrī, kā arī jautāja, kā tad svinēt šos svētkus. Kādā Review rakstā, kuru, visticamāk, uzrakstīja Ūrjis Smits, tika atbildēts, ka pētnieki nav vienisprātis par Ziemassvētku izcelsmi un svētku datuma precizitāti, izceļot atšķirību starp rietumiem, kad svētkus svin 25.decembrī, un austrumiem, kur tos svin 7.janvārī. 
 

Ziemassvētku egīte un pirmais Ziemassvētku dievkalpojums

Padziļinātāka diskusija par Ziemassvētkiem un Ziemassvētku eglītēm izvērtās 1879.gadā, kad tika izdoti vairāki raksti draudes avīzēs. Visbeidzot Ģenerālkonferences komiteja rekomendēja draudzēm sagādāt Ziemassvētku eglīti, kā arī sagādāt dāvanas misijas labā.

Batlkrīkas draudze ar prieku un rosību sagādāja skaistu eglīti, ko ziedoja kāda draudzes māsa, kura bija sagatavojusi “atbilstošas aktivitātes” 25.decembra vakaram. Vēstures pierakstos minēts, ka pirmajā adventistu Ziemassvētku dievkalpojuma laikā draudze dziedāja “izvēlētas himnas un dziesmu gabalus.”

Turpmāk draudzes vadītāji skaidri pamatoja Ziemassvētku eglītes lietderību svētkos. No viņu skatupunkta šī ir lieliska iespēja piesaistīt līdzekļus, lai veicinātu draudzes misijas darbu. 

Elena Vaita tajā laika periodā uzrakstīja dažus no saviem spēcīgākajiem uzskatiem par Ziemassvētkiem. Rakstā “Svētku dāvanas” viņa mudināja adventistus atcerēties, “cik daudz naudas katru gadu tiek iztērēta dāvanu sagatavošanā.” Jēzus, “mūsu Labdara”, sacītais nozīmē, ka mums ir augstāks pienākums savas dāvanas pienest Dievam. “Atcerēsimies, ka Ziemassvētki tiek svinēti, lai atcerētos pasaules Glābēja dzimšanu.”
 

Svētku dāvanas

Elena Vaita nebija pret dāvanu sniegšanu, bet viņa lika adventistiem pārdomāt kultūras normas, lai saprastu, ka mūsu prioritāte ir Jēzus paaugstināšana un nesavtīga ziedošanās, lai izplatītu evaņģēliju. Kad adventistu draudze izsūtīja pirmos misionārus (J.N. Endrjū ar savem bērniem Čārlzu un Mariju), tā bija iespēja praktizēt pašaizliedzību. Viņa mudināja adventistus atturēties no “maldu mācībām, izšķērdības un tādiem svētkiem, kuru ietekme ir demoralizējoša gan uz jauniem, gan veciem cilvēkiem.” Adventistu pienākums bija saglabāt Kristu Ziemassvētku centrā. 

Nākamajā svētku sezonā Elena Vaita uzrakstīja vēl vienu rakstu - “Svētku laiks”. Jau atkal viņa mudina adventistus izvairīties no “vieglprātības un pārspīlējumiem, izēšanās un ārišķībām.” “Nevajadzīgo iegribu apmierināšanai sliktāk kā prom aizsviesti tiks tūkstoši dolāri.” “Tā vietā, lai izdotu naudu tikai ēstkāres apmierināšanai un nevajadzīgiem izrotājumiem vai apģērbu gabaliem, mēs tuvojošās brīvdienas varam izmantot Dieva pagodināšanai un slavēšanai.” Atkal Elena Vaita atgādina adventistiem, ka Ziemassvētki ir “dārgs atgādinājums par cilvēceas labā sniegto upuri.”

Elena Vaita aicināja draudzes locekļus dāvināt jēgpilnas dāvanas, kā, piemēram, adventistu grāmatas un izdevumus. Viņas mīļākie stāsti bija par Džozefa Beitsa (Joseph Bates) dzīvi. Kad daži adventisti vaicāja viņai par Ziemassvētku eglīti, viņa atbildēja: “Jūs te varat rīkoties līdzīgi pasaulei, ja jums ir vēlēšanās to darīt, vai arī rīkoties, cik vien iespējams, savādāk. Tas nav nekāds sevišķs grēks, ja izraugāmies kādu smaržīgu zaļumu un noliekam to mūsu lūgšanas namos, bet grēks slēpjas motīvos, kas mums liek tā rīkoties, un kokam piekārto dāvanu izlietošanā.”
 

Vai adventistiem būtu jāsvin Ziemassvētki?

Lai gan vairāki pētnieki diskutē par šo svētku izcelsmi, adventistu pionieri neiesaistījās ne šādās diskusijās, ne ar svētkiem saistītajās pagānu tradīcijās, bet viņi šo laiku izmantoja, lai svinētu svētkus tādā veidā, kas pagodina Jēzu Kristu.

Ziemassvētki ir laiks ar unikālām iespējām stāstīt par mūsu ticības pamatu. Ja mēs to darām ar pareizajiem motīviem, tā var būt lieliska iespēja draudzei satuvināties, tādā veidā stiprinot mūsu ticību un veicinot Tā Kunga darbu.