Vai ir kāds cilvēks, kurš nekad, nekādos apstākļos nebūtu cietis no skumjām, nomāktības vai depresijas? Domāju, ka nē. Bet kāpēc dažiem cilvēkiem skumjas vai depresīvs noskaņojums kļūst par nopietnu dzīves apgrūtinājumu vai dažkārt pat slimību? Saskaņā ar pētījumu datiem, ap 17% mūsu planētas iedzīvotāju cieš no dažādām depresijas formām, arī attīstītajās valstīs.
Zinātnieki prognozē, ka ap 2020.gadu depresija būs 2.vietā pasaulē invaliditāti izraisošo slimību vidū. Tas šķiet ļoti satraucoši!
Aplūkojot jautājumu par depresiju, droši vien vajadzētu atsevišķi runāt par depresīvu noskaņojumu, skumjām vai īslaicīgu depresiju un depresiju kā smagu, ilgstošu saslimšanu. Šeit gan jāpiebilst, ka, neatrodot izeju īslaicīgā depresīvā epizodē, reizēm samērā ātri var nokļūt stāvoklī, kur runa ir par depresiju kā saslimšanu.
Kas īsti ir depresija? Un ko Bībele saka par to? Domāju, ka Psalms 38:4-12 ļoti precīzi attēlo cilvēka dziļi depresīvu stāvokli un izjūtas.
“… visi mani locekļi ir satriekti manu grēku dēļ. Jo manas vainas aug pāri manai galvai, to smagums iet pāri maniem spēkiem. Manas vātis struto un čūlo, sava neprāta dēļ es lokos sāpēs. Salīcis un dziļi pie zemes noliecies es esmu savās bēdās, sēru pilnas ir manas gaitas. Mani gurni ir iekaisuši, nav veselas vietas manās miesās. Es esmu bez spēka, mana sirds stipri trīc, mans spēks mani atstājis, arī mana acu gaisma man zudusi! Mani draugi un tuvinieki stāv tālu nost no manis manās mokās, un mani kaimiņi novēršas no manis.”
Kā redzam, depresija skar visu cilvēku kopumā, domas, jūtas, uzvedību un fiziskās funkcijas. Tā izpaužas kā neatslābstošs drūmums, dziļa vientulības un bezcerības sajūta, kas pārņem cilvēku, padarot viņu nespējīgu piedalīties dzīves norisēs. Šķiet, šis stāvoklis nekad nebeigsies, rodas sajūta, ka esi viens, atstumts un visu atstāts.
Dzīves ikdienā mēs nereti sastopamies ar situācijām un apstākļiem, kas var radīt īslaicīgu depresīvu noskaņojumu vai skumjas, kas, tomēr mainoties apstākļiem vai paejot zināmam laikam, izzūd. Tā vēl nav depresija. Cilvēks ir emocionāla būtne, un skumjas ir normāla, dabīga cilvēka reakcija attiecīgos apstākļos. Par to varam lasīt Ps 30:6-
„Vakaram kā viešņas nāk līdzi asaras (skumjas), bet jaunais rīts ir atkal pilns gaviļu.”
Taču reizēm mēs sastopamies ar notikumiem un iespaidiem, kas rada ilgstošākas sekas. Tās var izraisīt pēkšņa trauma, gadalaika maiņa, negaidīts zaudējums, nepatīkamas pārmaiņas, šķietami neatrisināmas problēmas, agresīva vai nekaunīga cilvēku rīcība un citi apstākļi. Arī tā vēl nav depresija, ja tiek meklēti risinājumi, saglabājas cerība uz pārmaiņām un pozitīvu gala iznākumu. Šeit gan jāpiebilst, ka skumjas un nospiestība gadījumos, kad stress ir vai nu ļoti spēcīgs, vai ļoti ilgstošs, var pāriet depresijā, kas problēmu padara jau daudz nopietnāku.
Dieva radītā Jaunā planēta pirms grēkā krišanas nepazina ne skumjas, ne nospiestību, ne depresiju.
Neapšaubāmi, ka pirmie cilvēki, kas izjuta dziļas skumjas un depresiju, bija Ādams un Ieva. Viņi piedzīvoja nepaklausības sekas, no kurām dažas bija redzamas un sajūtamas visai drīz, bet citu attīstību viņi bija spiesti vērot daudzu gadsimtu garumā, kļūdami par lieciniekiem tam, kā grēks izmaina un samaitā cilvēka dzimumu. Viņi piedzīvoja un pārdzīvoja sava dēla Ābela nāvi un vecākā dēla Kaina attālināšanos un aiziešanu no Dieva. Mums šodien ir pat grūti iztēloties visas tās traģiskās pārmaiņas, kuras sev līdzi atnesa pirmo cilvēku atteikšanās no paklausības Dievam. Pārsteidzoši, bet daži notikumi, kuri šodien cilvēkos neizraisa lielus emocionālus pārdzīvojumus, mūsu priekštečiem radīja dziļas skumjas un ilgstoši depresīvu noskaņu.
“Redzot vīstošās puķes un birstošās lapas – iznīcības pirmās pazīmes –, Ādams un Ieva vaimanāja vairāk nekā cilvēki tagad apraud savus mirušos. Ziedus skarošā iznīcība tiešām deva iemeslu dziļām skumjām, bet, kad arī krāšņie koki nometa savu lapu rotu, viņi saprata, ka nāve ir kļuvusi par katras dzīvās radības daļu.” (Elena Vaita “Sentēvi un pravieši”, 63)
Daudzi no Bībeles varoņiem ir cietuši no dziļām skumjām vai depresīva noskaņojuma. Kā piemērus varam minēt Jēkabu, Ēliju, Ījabu, Dāvidu, Jeremiju, apustuli Pēteri un citus.
Pārsteidzoša varētu likties depresija, kas iestājas pēc lielas uzvaras vai panākumiem. To reizēm piedzīvo izcili sportisti pēc visu iespējamo augstāko titulu un medaļu izcīnīšanas. Kā piemēru šādai situācijai varētu minēt apustuli Pēteri, kurš piedzīvoja ticības triumfa brīdi, kad pa bangojošo Galilejas ezera ūdens virsmu devās pretī Jēzum Kristum, bet jau pēc brīža gandrīz noslīka, novēršot skatu no sava Glābēja un ielaižot sirdī šaubas.
Līdzīgā situācijā nonāca arī pravietis Ēlija pēc varenās Dieva spēkā izcīnītās uzvaras Karmela kalnā (1 Ķēniņu 18. nod.). Viņu pārņēma šaubas un bailes, ka atmoda tautā būs ļoti īslaicīga un ka ķēniņienes Izabeles draudi atriebties viņam par Bāla praviešu nogalināšanu, iznīcinot viņu fiziski, ir nenovēršami un reāli. Īsā laikā viņš pazaudēja ticību Dievam, kaut arī pirms tam bija atradies ticības pašās augstākajās virsotnēs.
“ …tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi. Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: "Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi." Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma.” (1.Ķēniņu 19:3-5)
Aizmirsdams, ka Dievs brīnumainā veidā bija par viņu rūpējies trīs gadus, Ēlija kā labāko risinājumu esošajā situācijā izvēlējās bēgšanu un ļaušanos domām par nāvi.
Bet Dievam, kā vienmēr, bija kāds labāks plāns.(5-8p.)
„…bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: "Celies un ēd." Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra, un apgūlās. Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: "Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā." Un viņš cēlās, ēda un dzēra, un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.”
Šajā Bībeles stāstā mēs varam atrast vairākas svarīgas atziņas, kas var palīdzēt cīņā ar depresiju.
Stāsta turpinājumā varam atrast vēl dažas ļoti svarīgas atziņas veiksmīgai cīņai ar depresiju.
Pie Horeba jeb Sinaja kalna Dievs Elijam uzdod divus jautājumus:
Uz abiem jautājumiem Elijam ir precīzi viena un tā pati atbilde:
"Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu." (1.Ķēniņu 19:14)
Pirmais jautājums ir par Dieva vadību tavā dzīvē līdz šim. Ēlijam bija daudz varenu piedzīvojumu ar Dievu, kaut vai šī pēdējā, grandiozā uzvara pār Bāla praviešiem. Bet Ēlija, šķiet, to visu ir aizmirsis. Viņa skats ir pievērsts vienīgi negatīvajām lietām. Piedevām viņš ir pārliecināts, ka viņš vienīgais ir uzticīgs palicis Dievam. Pārsteidzoša ir Dieva atbilde Ēlijam: „Es esmu saglabājis Israēlā septiņus tūkstošus, kuri nav ceļus locījuši Bāla priekšā!”
Dievs atver Ēlijam acis, palīdzot viņam saskatīt neredzamo realitāti un liekot atcerēties Viņa brīnumaino vadību pagātnē.
Otrais jautājums bija: “Ko tu šeit dari, Elija?
Tas ir jautājums par tavas esības jēgu un dzīves piepildījumu. Tas ir jautājums par tavu gatavību turpināt kopā ar Kristu iet šauro ceļu, kas aizvedīs pie mērķa.
Reizēm draudzē mēs varam sastapt dedzīgus un Dievam nodevušos cilvēkus ar vareniem, reizēm pat unikāliem ticības piedzīvojumiem, kuri savukārt ir atstājuši spēcīgu iespaidu arī uz citu cilvēku ticību vai uzticēšanos Dievam. Taču pēc kāda laika šos cilvēkus draudzē vairs nesastopam, un reizēm pat atklājas, ka viņu ticība Dievam un Viņa glābjošajai mīlestībai vispār ir izzudusi. Rodas likumsakarīgs jautājums, kāpēc tā notiek? Un vai kaut kas līdzīgs nevar notikt arī ar mani? Tāpēc domāju, ka ikvienam no mums ļoti aktuāls varētu būt jautājums: “Kā nepazaudēt ticību, piedzīvojot bēdas, grūtības, pārbaudījumus, kārdināšanas vai depresiju? Manuprāt, labi noder atbilde, kuru varam atrast Elenas Vaitas grāmatā "Pravieši un ķēniņi”:
“Katra cilvēka piedzīvojumos kādreiz pienāk brīdis, kad nospiež vilšanās un pilnīga mazdūšība, – dienas, kad sirdi apņem bēdas un grūti ticēt, ka Dievs vēl ir labvēlīgs saviem zemes bērniem; dienas, kad grūtības biedē dvēseli, līdz nāve šķiet vēlamāka par dzīvību. Tad daudzi zaudē paļāvību uz Kungu un nonāk šaubu varā un neticības saitēs. Ja mēs tādos brīžos ar garīgu skatu spētu iedziļināties Dieva aizgādības nolūkos, tad ieraudzītu, kā eņģeļi cenšas mūs glābt no mums pašiem, ka tie cenšas mūsu kājas nostādīt uz pamata, kas stiprāks nekā mūžīgie kalni. Tad mums uzaustu jauna ticība, rastos jauna dzīvība!” (160)
No savas puses varu piebilst, ka arī es esmu gājis cauri šai pieredzei. Mani uzrunāja un dziļi skāra Dieva Vārds no vēstules Ebrejiem 12:2,3-
“Turēsim savu skatu pievērstu Jēzum, kas viņam sagatavotā prieka dēļ, par kaunu nebēdādams, ir pacietis krustu un nosēdies Dieva tronim pa labai rokai. Allaž domājiet par viņu, kas tik daudz naidīguma izcietis no grēciniekiem, lai mēs nekļūtu vāji un nepadotos!” (NLT)
Kristus to visu darīja mūsu dēļ, lai mums būtu cerība visbezcerīgākajās situācijās! Tevis un manis dēļ tika izcīnīta smagā cīņa līdz asins sviedriem Ģetzemanes dārzā un pieļautas pārcilvēciskās ciešanas pie krusta Golgātas kalnā, kad no Viņa lūpām atskanēja vārdi: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" Jēzus nepiedzīvoja depresiju, jo Viņš nepārtrauca savu misiju un līdz pēdējam elpas vilcienam vissmagākajos un necilvēcīgākajos apstākļos nezaudēja cerību un ticību uzvarai. Toties Jēzus labi zināja, kas ir skumjas. Viņš raudāja pie Lācara kapa, bet pie šī paša kapa arī apliecināja Dieva augšāmcelšanās spēku darbībā. Jēzus, pats būdams un palikdams pilnībā bezgrēcīgs, tomēr iepazina visu grēka smagumu un pretinieka neatlaidīgo kārdināšanu uzmācīgo spiedienu. Turklāt to visu Jēzum nācās izbaudīt vispārākajā pakāpē, piedzīvojot arī mums tik labi pazīstamo nospiestību vai skumju pilno stāvokli. Šeit ir labā vēsts visiem, kas cieš no skumjām, nomāktības vai depresijas:
“Mums ir varens augstais priesteris, kas nācis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, turēsimies pie ticības apliecinājuma (pie patiesības, kuru mēs sludinām- NRT). Mums augstais priesteris nav tāds, kas nevar just līdzi mūsu nespēkam, viņš, tāpat kā mēs, ir visādi kārdināts, bet viņš ir bez grēka. Tad nu ar drošu prātu tuvosimies žēlastības tronim, lai tiktu apžēloti un saņemtu žēlastību, kas nāk kā palīdzība īstā brīdī.” (Ebrejiem 4:14-16, JT)
Visās lietās uzvara pieder Jēzum! Arī uzvarā pār depresiju!
Vilnis Latgalis
Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu Savienības prezidents-bīskaps
