„Sen neesi redzēts. Kur biji pazudis?” jautāju uz ielas sastaptam paziņam. Nebijām no vienas draudzes, tomēr nereti sanāca satikties dažādos pasākumos. Un nu jau bija pagājis ilgāks laiks, kad nebijām tikušies nemaz. Vēlējos uzzināt, kur viņš šajā laikā ir bijis un kā viņam ir veicies. Atbilde bija īsa un negaidīta: „Es aizgāju no draudzes. Nespēju ilgāk tēlot to, kas es neesmu.” Viņš pastāstīja, ka ir kaitīgo ieradumu varā jau ilgu laiku.
Šī saruna notika pirms daudziem gadiem, bet joprojām atceros pilnīgo bezcerību viņa skatienā. Bija periodi, kad viņš turējās, bet iegūt patiesu brīvību nekādi neizdevās. Neveiksmīgā cīņa vilkās gadiem, tādējādi laupot jebkādu ticību Dieva spēkam. „Ja Dievs aicina uz svētu dzīvi, kāpēc Viņš lūdzējam nepiešķir spēku to īstenot?” tāds bija šī izmisušā cilvēka jautājums, uz kuru atbildēt viņš tobrīd nespēja.
Arī man kā jaunam kristietim toreiz nebija skaidras atbildes. Viņš likās tik patiess savā vēlmē atbrīvoties no atkarībām, ka viņa neatbildētās lūgšanas daudzo gadu garumā izraisīja neizpratni arī manī. Ja viņš piedzīvoja vilšanos, kāda garantija, ka to nepiedzīvošu arī es vai jebkurš cits attiecībā uz savām cīņām?
Bībele runā par jaunpiedzimšanu, par svētu dzīvi, par Gara augli, par uzvarām ticībā, par brīvību no grēka verdzības. Tā ir Svētajos Rakstos atklātā realitāte. Taču kā to savienot ar minēto realitāti, kur cilvēks lūdz pēc uzvaras, bet to neiegūst? Kā īsti Dievs darbojas mūsu dzīvē, un cik daudz tas atkarīgs no mūsu pašu izvēlēm? Atkarību verdzība ir grēka sekas. Bet vai Dieva piedāvātais glābšanas plāns sevī ietver tikai piedošanu par grēkiem, vai arī atbrīvošanu no grēka varas un līdz ar to arī no atkarībām?
Atbildes uz šiem jautājumiem ierosinu meklēt Dieva izstrādātajā glābšanas plānā, kas uzskatāmā veidā atklāts svētnīcas kalpošanā.
Svētnīca
Vecajā Derībā mēs atrodam Zemes svētnīcas aprakstu. Tā tika taisīta pēc Debesu svētnīcas parauga, ko Dievs atklāja Mozum. „Un tiem būs Man taisīt svētnīcu, ka Es varētu mājot viņu vidū.” 2Moz. 25:8. Grēks mūs šķir no Dieva, tāpēc Viņš atklāj vienīgo iespēju, kā atrisināt šo problēmu. Zemes svētnīcas modelis mums kalpo kā ilustrācija Kristus kalpošanai mūsu labā Debesu svētnīcā. Tā ir reāla, un Jēzus kalpošanas rezultāts mūsu labā ir tikpat reāls. Bez Kristus starpnieciskās kalpošanas mums nav pieejas pie Debesu Tēva.
Debesu svētnīca ir Dieva mājvieta, un tādai ir jābūt arī manai sirdij. E. Vaitas grāmatā „Laikmetu ilgas” 16. nodaļā lasām: „No mūžīgiem laikiem pastāv Dieva nodoms, lai katra radītā būtne no spožā un svētā serafa līdz cilvēkam būtu kā svētnīca, kurā mājotu Radītājs. Grēka dēļ cilvēks pārstāja būt par šādu Dieva templi. [..] Bet ar Dieva Dēla nākšanu cilvēka miesā Radītāja nodoms tomēr piepildās. Dievs mājo cilvēkā, un ar glābjošās žēlastības palīdzību cilvēka sirds no jauna kļūst par Viņa namu.”
Svētnīcas modelis ir unikāls ar to, ka atklāj grēka problēmas risinājumu ne tikai universa vai draudzes mērogā, bet arī katra cilvēka individuālajā līmenī. Šajā izklāstā aicinu saskatīt tieši personisko aspektu. Tāpēc iedrošinu pakavēties pie šīm pārdomām un paturēt prātā, ka mēs meklējam atbildes uz ievadā izvirzītajiem jautājumiem.
Svētnīcas kalpošana atklāj, kam jānotiek manā sirdī, lai Dievs tur varētu mājot, lai veidotu mani sava rakstura līdzībā un sniegtu uzvaru pār grēka varu. Skatoties uz svētnīcu, mums ir jāierauga Kristus un Viņa darbs mūsu sirdī. Vispirms aplūkosim svētnīcu kopumā un tad nedaudz detalizētāk. Attēlā redzams tās shematisks ainojums.
Zemes svētnīca sastāvēja no trīs nodalījumiem:
(1) pagalms,
(2) svētā vieta,
(3) vissvētākā vieta.
Pagalmā atradās upura altāris un mazgājamais trauks. Svētajā vietā bija galds ar skatāmajām maizēm, kvēpināmais altāris un lukturis. Vissvētākajā vietā atradās derības šķirsts ar 10 baušļiem. Kalpošana svētnīcā pamatā dalās divos etapos, kad
(1) grēki tiek ienesti svētnīcā (katru dienu),
(2) grēki tiek iznesti no svētnīcas (reizi gadā Salīdzināšanas dienā).
Šis ir ļoti vispārīgs apraksts. Arī aplūkojot tuvāk, daudzas detaļas šoreiz tiks izlaistas, lai saglabātu fokusu uz konkrētām lietām.
Kā tas darbojas un kā tas attiecas uz mani?
Pagalms
Pirmajā etapā grēcinieks ienāk svētnīcas pagalmā pie upura altāra. Viņš izsūdz grēkus pār upura jēra galvu, tādējādi simboliski pārnesot grēkus no sevis uz upuri. Pēc tam viņš pats jēru arī upurē. Šajā brīdī grēcinieks saņēma piedošanu, bet grēkus ar asinīm priesteris ienesa svētajā vietā un tās slacīja pret priekškaru, aiz kura atradās Derības šķirsts ar grēcinieka pārkāptajiem baušļiem. Šādi tika apmierināta likuma prasība pēc pārkāpēja nāves, bet priestera kalpošana grēcinieku labā ar to vien nebeidzās. Par to nedaudz vēlāk.
Upura altāris aino Jēzus nāvi. Sv. Gars mani pārliecina par grēku, un Viņa mudināts es nāku pie Kristus. Ieraugot, ka mani grēki prasa Jēzus dzīvību, Dieva Gars izraisa dziļu nožēlu un riebumu pret grēku. Ja es tam nepretojos, bet nožēloju un izsūdzu savus pārkāpumus, Jēzus kļūst par manu aizvietotāju. Mani grēki tiek uzlikti Viņam. Viņš saņem sodu, bet es saņemu piedošanu. Nožēlas pilna sirds tagad kļūst par Dieva mājvietu. „Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” Gal. 2:20. Piedzīvojums pie upura altāra jeb Kristus krusta ir pats sākums. Ja nav šī sākuma, nav arī garīgās dzīves turpinājuma.
Saskaņā ar svētnīcas kalpošanu, glābšanas plāns ar upura pienešanu vēl nebeidzas. Lai grēka problēmu atrisinātu pilnībā, vēl ir nepieciešama priestera kalpošana svētajā un vissvētākajā vietā. Grēkus svētnīcā var ienest ar asinīm, kuras šos grēkus ir „uzņēmušas”. Un tas notiek, kad grēcinieks savus grēkus nožēlo un izsūdz. Šāds ir taisnošanas nosacījums. Ja tas nenotiek, grēki netiek ienesti svētnīcā un paliek uz pašu grēcinieku, tādējādi padarot bezjēdzīgu arī tālāko priestera kalpošanu šī grēcinieka labā. „Kas ticībā sekos Jēzum lielajā salīdzināšanas darbā, tie saņems Viņa Vidutāja svētības, kamēr tie, kas gaismu par šo kalpošanas darbu atraida, negūs no tā nekādu labumu.” (E. Vaita, Lielā cīņa, 24. nod.)
Pirms priesteris iegāja svētnīcā, tas mazgāja rokas un kājas mazgājamā traukā, kas aino Jēzus augšāmcelšanos. Jēzus nāvei un augšāmcelšanai jābūt arī manam garīgajam piedzīvojumam. „Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam, jo, kas nomiris, tas ir taisnots no grēka.” Rom. 6:5-7.
Ja grēcinieks tiktu apklāts ar Kristus taisnību bez šāda nosacījuma jeb sirds piedzīvojuma, tas būtu kā vilks jēra drānās. „Kad mēs pakļaujamies Kristum, tad mūsu sirdis tiek savienotas ar Viņa sirdi, mūsu griba saplūst ar Viņa gribu, prāts kļūst vienots ar Viņa prātu, domas pieder Viņam; mēs dzīvojam Viņa dzīvi. To tad arī nozīmē apvilkt Viņa taisnības drēbes.” (E. Vaita, Kristus līdzības, 113. lpp.) Mēs nekļūstam par Dieva bērniem, balsojot par Kristu kā par politisku līderi. Viņam nevajag šādu balsojumu, kas liecina tikai par ārēju dievbijību. Viņam vajag mūsu atvērto sirdi.
Svētā vieta
Kad es nāku pie Kristus patiesā nožēlā, Viņš ne tikai piedod, bet arī kalpo Debesu svētnīcā kā Augstais Priesteris, lai dāvātu man uzvaru pār grēku, kuru esmu izsūdzējis (Ps. 51:3,14). Šī kalpošana notiek svētajā vietā, un tā aino grēcinieka svētošanu. Kā grēcinieks nevarēja šo kalpošanu veikt pats, tā arī es nespēju pats šķīstīt savu sirdi. To var izdarīt tikai Kristus (Ps. 51:12). Svētās vietas priekšmeti atklāj veidu, kā tieši Kristus panāk grēcinieka garīgo izaugsmi.
Galds ar skatāmajām maizēm norāda uz Jēzu kā dzīvības maizi (Jāņa 6:48). Mēs nevaram dzīvot uzvarošu dzīvi, ja neuzņemam sevī Dieva Vārdu, jo mums nav spēka pašiem sevī. „Es turu Tavus vārdus savā sirdī, lai negrēkotu pret Tevi.” Ps. 119:11. Kad nākam pie Dieva ar pazemīgu sirdi, tad mūsu personīgajās Svēto Rakstu studijās mums kalpo pats Kristus, darot šo Vārdu dzīvu mūsos. Bet, ja grēcinieks nevēlas atvērt savu sirdi Dievam nožēlā, tad Dieva Vārda uzņemšana kļūst vienīgi par intelektuālu nodarbību vai ārēju dievbijības formu, kur nav pamata cerēt uz uzvarošu dzīvi.
Kvēpināmais altāris aino lūgšanas (Ps. 141:2). Lūgšana patiesi ir dvēseles elpa. Bez lūgšanām nav dzīvas saiknes ar Kristu. Kad atveram savu sirdi Dievam, tad Kristus gādā, lai mūsu lūgšanas nonāktu pie Tēva. Savukārt, slēpjot un lolojot kādu grēku, savā izaugsmē stāvam uz vietas. „Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.” Jes. 59:2. Šo problēmu ļoti labi paskaidro svētnīcas kalpošanas secība. Vispirms ir grēku izsūdzēšana, un tikai pēc tam seko priestera kalpošana svētajā vietā. Kad sirds salūzt nožēlā, kad esam saņēmuši piedošanu un tikuši ietērpti Kristus taisnībā, tad Jēzus kalpo, lai visu, ko lūdzam Viņa Vārdā, arī saņemam.
Bez šaubām, Dievs kalpo visiem cilvēkiem, tos velkot pie Sevis. Taču uzvaru Viņš var dāvāt vienīgi tiem, kas pieņem un pakļaujas Viņa atklātajiem nosacījumiem par savas sirds attieksmi.
Lukturis norāda uz Jēzu kā pasaules gaismu (Jāņa 8:12). Kā Jēzus Sv. Gara spēkā pasaulei atklāja Tēvu, tā mūsu dzīvei Sv. Gara spēkā jāatspoguļo Kristus raksturs. Pakļaujoties Jēzus gribai, kā Viņš pakļāvās Tēvam, Kristus kalpos mūsu labā, lai mēs ikdienas saņemtu Gara spēku. Ja zinām Dieva Vārdā atklātās patiesības, bet nevēlamies tās īstenot dzīvē, mēs pretojamies Sv. Garam, un eļļa mūsu lukturī izsīks. Pretojoties Garam, nav ne augļu, ne uzvaru. Bet, ja sirds ir pastāvīgā nožēlas stāvoklī, Kristus šeit kalpo, lai Gars mūs pārveidotu no spožuma uz spožumu.
Kalpošana svētnīcas pagalmā un svētajā vietā notika katru dienu. Kristus nodrošina uzvarošu dzīvi, ja baudu dzīvības maizi katru dienu. Kristus nodrošina uzvaru pār grēka varu, ja esmu savienībā ar Viņu caur lūgšanām katru dienu. Kristus vada uz uzvaru, ja ļauju Viņam izgaismot savu sirdi pastāvīgi, lai tur nebūtu nekas apslēpts, kas būtu par šķērsli Sv. Garam, kuram vajadzētu manī plūst kā dzīva ūdens straumei par liecību apkārtējiem.
Bībeles studijas, lūgšanas un paklausīgas dzīves liecība nav aizvietojama vai kompensējama ar citām aktivitātēm. Cik epizodiska ir mūsu saskare ar Kristu šajās jomās, tik epizodiskas ir mūsu uzvaras. „ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” Jāņa 15:5. Kaut arī šo rakstvietu no galvas spēj citēt prakstiski jebkurš, tā diemžēl ir viena no tām, kuru ignorē visvairāk.
Šos vārdus ignorējam ikreiz, kad lūdzam un ceram uz uzvaru, kas ir neatkarīga no Kristus. Citiem vārdiem, ar savām ikdienas izvēlēm es it kā apliecinu: „Jēzu, man šodien nav laika īpašai sarunai ar Tevi, vienkārši iedod spēku uzvarēt, kad tas būs vajadzīgs! Nesaredzu vajadzību iedziļināties Tavā Vārdā katru dienu, jo lielos vilcienos, šķiet, viss ir skaidrs. Vienkārši iedod spēku uzvarēt! Dažās savas dzīves jomās noteicējs gribu palikt es pats, bet Tu tikai iedod spēku uzvarēt! Īsti negribu izvairīties no visa, kas mani kārdina, bet, kad būšu par to patīksminājies, tad iedod spēku uzvarēt!” Lūgšana pēc uzvaras šādā griezumā drīzāk ir tikai laika tērēšana.
Svētnīcas kalpošana atklāj Dieva izraudzīto ceļu uz uzvarošu dzīvi. Tā ir pilnīgi jauna dzīve. Šo dzīvi neraksturo ārēja dievbijības forma. To raksturo nepārtraukta savienība ar Kristu, kā tas ainots svētnīcas kalpošanā. Jāpiezīmē, ka šajā rakstā es neaplūkoju gadījumus, kad atkarības tiek uzveiktas ar gribasspēku un dažādu speciālistu atbalstu. Šeit tiek aprakstīta uzvara pār grēka varu, kas ir saistīta ar sirds pārmaiņu, un tas ir kas vairāk nekā tikai atsevišķi fiziskās un garīgās veselības uzlabojumi.
Vissvētākā vieta
Salīdzināšanas dienā Augstais Priesteris iegāja vissvētākajā vietā, lai tiktu šķīstīta gan svētnīca, gan ļaudis. „...jo šinī dienā tiek izdarīta salīdzināšana jūsu labad, lai šķīstītu jūs; un jūs būsiet šķīsti no visiem saviem grēkiem Tā Kunga priekšā.” 3Moz. 16:30. Taču tie, kas šajā dienā nepakļāva savas sirdis nožēlai, tika izdeldēti no tautas vidus (3. Moz. 23:29).
Šādi svētnīcas kalpošanas noslēdzošajā dienā tika atklāts, vai cilvēks joprojām pakļaujas Sv. Gara iespaidam un atrodas grēku nožēlas stāvoklī, vai sirdī tomēr no jauna valda paša „es”. Tiesa necenšas noskaidrot, kurš ir grēkojis, jo grēkojuši ir visi. Tiesa atklāj, kurš nav novērsies no ticības. „Arī jūs [..] Viņš tagad salīdzinājis, savā cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, lai jūs svēti, bez kļūdām un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā, ja tikai paliksit savā ticībā stipri un nesatricināti un nenovērsīsities no cerības, kas ir dota evaņģēlijā, kuru jūs esat dzirdējuši.” Kol. 1:21-23. Arī Jēzus savā līdzībā par diviem parādniekiem (Mt. 18:23-35) atklāja, ka Dievs atsauc piedošanu, ja grēcinieks ir bijis tikai nelietīgs Dieva žēlastības izmantotājs. „Jo Dievs mūs nav aicinājis nešķīstībai, bet svēttapšanai.” 1Tes. 4:7.
Vissvētākajā vietā atradās Derības šķirsts ar 10 baušļiem, kas atklāja Dieva raksturu. Jēzus ir šo likumu iemiesojums redzamā veidā. Un Dieva galamērķis ir savu likumu ierakstīšana mūsu sirdīs jeb, citiem vārdiem, tas ir Kristus mūsos. Kā jau visa svētnīca to atklāj, tas nav viena mirkļa piedzīvojums. Grēcīgā daba pastāvīgi tiecas pārņemt vadību, tāpēc Dievs savā gudrībā un žēlastībā paredzēja svētošanas posmu, kurā cilvēks aug mīlestībā uz Dievu, arvien vairāk uzticas Viņa vadībai un piedzīvo uzvaru pār grēkiem, kurus izsūdz. Izšķirošs nav augšanas ātrums, bet gan pastāvīga atsaukšanās Gara vadībai.
Mēs dzīvojam laikā, ko ainoja šī Salīdzināšanas diena. Kad Jēzus beigs savu starpniecisko kalpošanu, Viņa darbs cilvēku sirdīs būs pabeigts. Kas būs uzticējies Dieva vadībai un gājis Viņa norādīto glābšanas ceļu no uzvaras uz uzvaru, piedzīvos īpašu Sv. Gara izliešanos vēlā lietus veidā, kas atspoguļosies Kristum līdzīgā raksturā.
Secinājumi
Grēks kļūst nepievilcīgs tikai Dieva tuvumā, tāpēc cīņas fokuss nav paši grēki, bet pastāvīga atrašanās Kristus Gara iespaidā.
E. Vaitas grāmatā „Laikmetu ilgas” 31. nodaļā varam atrast ļoti svarīgu atziņu: „Katra nešķīsta doma aptraipa dvēseli, vājina tikumības izjūtu un tiecas izdzēst Svētā Gara ietekmi.” Viss, ko Kristus mūsu sirdīs dara, Viņš dara caur Sv. Garu. Un šī ietekme var tik dzēsta. To ir būtiski paturēt prātā, jo mēs dzīvojam grēcīgā miesā un pasaulē, kas tiecas apslāpēt Gara iespaidu visos iespējamos veidos. Sv. Gara iespaidam dažādu mūsu izvēļu dēļ paliekot vājākam, grēka viltīgais valdzinājums tikai pieaug. Tāpēc, ja svētnīcas kalpošanā aprakstītais nav mans ikdienas piedzīvojums, tad ir tikai laika jautājums, kad Sv. Gara iespaids būs tik tikko jūtams, un no jauna izskanēs izmisuma sauciens Dievam: „Ja Tu aicini uz svētu dzīvi, kāpēc Tu nedod spēku to īstenot?”
Mūsu uzvara atkarīga gan no tā, ko dara Dievs, gan no tā, vai pakļaujamies Viņa izvirzītajiem nosacījumiem. Par ko tu visvairāk domā? Kur tu uzturies? Ko tu lasi, skaties un klausies? Vai tas veicina Sv. Gara iespaidu, vai drīzāk tiecas to izdzēst? Krišana vienā un tajā pašā grēkā var kļūt par nebeidzamu vāveres riteni, ja turpinām cerēt un lūgt pēc uzvaras, kuru izraisīs nevis Jēzus iemājošana sirdī, bet iedomāts spēks, kuru ceram saņemt, apejot Kristu. Jēzum ar mūsu uzvaru ir saistība vienīgi tad, ja Viņa ietekme manā dzīvē ir pārspējusi visas pārējās.
Ja mobilo tālruni lādē 5 minūtes, vai jūs sagaidāt, ka tas darbosies visu dienu? Intensīvi to lietojot, tas izlādēsies pat tad, ja ir bijis uzlādēts pilnībā. Mēs dzīvojam ar grēcīgu dabu un kārdinājumu pilnā pasaulē, kas ir kā intensīva izlāde. Ja akumulators ir tukšs, tas jāpieslēdz strāvas avotam un jāuzlādē, nevis izmisīgi jācer, ka ladīņš tajā radīsies pats no sevis.
Svētnīcas kalpošana atklāj visas šīs garīgās likumsakarības. Mūsu cīņas fokuss ir nonākt un palikt dzīvā savienībā ar Kristu katru dienu. Uzsākot šo ceļu, iespējams, būs jāpaiet kādam laikam, līdz būs jūtams Gara iespaids, un tas sāks valdzināt vairāk nekā grēks. Katram ir sava dzīves un iedzimtības „bagāža”, kas padara atšķirīgu to, cik ātri un noturīgi mēs atsaucamies Sv. Gara iespaidam.
Mēs esam ierauti pastāvīgā un reālā cīņā starp labo un ļauno, tāpēc kā iedrošinājumu paturiet prātā šos E. Vaitas vārdus no grāmatas Ceļš pie Kristus: „Ir ļaudis, kas ir iepazinuši Kristus piedodošo mīlestību un patiesi ilgojas būt Dieva bērni, bet tomēr saprot, ka viņu raksturs ir nepilnīgs un dzīve ir kļūdaina; tādēļ tie ir gatavi šaubīties, vai viņu sirds ir Svētā Gara atjaunota. Tādiem es vēlos sacīt: „Neatkāpieties izmisumā!” Mums savu trūkumu un kļūdu dēļ bieži būs jāzemojas un jāraud pie Jēzus kājām, bet mums nav jākļūst mazdūšīgiem. Pat tad, ja ienaidnieks mūs uzvarējis, Dievs mūs vēl nav atraidījis, atmetis un pazudinājis. Nē, Kristus ir pie Dieva labās rokas un mūs aizstāv. [..] Viņš vēlas tevi atgūt, redzēt tevī atstarotu savu skaidrību un svētumu. Ja tu tikai nodosies Viņam, tad Viņš, kas tevī labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Jēzus Kristus dienai.”
Juris Karčevskis
LDS Komunikācijas nodaļas vadītājs
