„Mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus” 1Kor. 5:7
Katru pavasari kristieši mūsu zemē viens otru sveic ar vārdiem:
„Kristus ir augšāmcēlies!” „Tik tiešām, augšāmcēlies!”
Viņi dāvina viens otram krāsotas olas un cep kuličus[1]. Šādi tiek svinētas Lieldienas jeb gaišā Kristus augšāmcelšanās. Šajā laikā uz kādu brīdi atmostas reliģiskās jūtas pat tādiem cilvēkiem, kuri ir tālu no reliģijas, bet tie izrāda savu cieņu šiem svētkiem.
Taču ievērosim kādu interesantu detaļu. Vācu Bībeles (Mārtiņa Lutera tulkojumā) Vecajā Derībā ir vārds „Passah”, bet Jaunajā Derībā – „Ostern”.
Kāpēc tāda atšķirība? Kāpēc kristīgajā literatūrā Lieldienas ir ienākušas ar citādu nosaukumu „Ostern”? Lai to saprastu, ir nepieciešams aplūkot pirmavotus, kad pirmo reizi tika doti norādījumi par Lieldienām, un noskaidrosim, kas ir Pasha un kādi Bībelē ir doti norādījumi par Pashas svinēšanu un tās simbolisko nozīmi.
Aplūkojot 2. Mozus grāmatas 12.nodaļu, mēs redzam, ka Pasha ir nevis diena, bet gan nokautais jērs, kurš bija sagatavots kā barība, kas bija jāēd kopā ar neraudzētu maizi, rūgtām zālēm, taču uzmanīgi, lai nesalauztu jēra kaulus. Ar jēra asinīm bija jāslaka durvju stenderes, un nedrīkstēja iet ārā nakts laikā, lai nepamestu drošību šo asiņu aizsegā. Tanī naktī Dievs atbrīvoja savu tautu no ēģiptiešu verdzības. Katru gadu Israēla tauta šādā veidā pieminēja savu glābšanos no postošās mocības, kas skāra Ēģipti viņu atbrīvošanas laikā.
Tam visam bija simboliska nozīme, kas piepildījās notikumos, kas ir saistīti ar Jēzus Kristus nāvi. „Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jāņa 1:29).
Rūgtās zāles – Kristus smagās ciešanas: „Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei.” (Mateja 26:38) Neraudzētās maizes simbolizē Kristus šķīstumu un nevainību: „Ne ar iznīcīgām lietām - sudrabu vai zeltu atpirkti no savas aplamās dzīves, mantotas no tēviem, bet ar Kristus, šī bezvainīgā un nevainojamā Jēra, dārgajām asinīm.” (1. Pētera 1:18-19) Pavēlei nelauzt kaulus arī ir sava vieta Kristus nāves izpildīšanā: „Tad kareivji nāca un satrieca pirmajam lielus, tāpat otram, kas kopā ar Viņu bija krustā sists. Bet, nonākot līdz Jēzum un redzot, ka Viņš ir jau miris, tie Viņa lielus nesatrieca, (..) lai piepildītos raksti: nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt.” (Jāņa 19:32-36)
Šādā veidā Pasha norādīja uz nākošo Pestītāju, kurš glābs no grēka verdzības par smagu ciešanu un moceklības nāves cenu: „Viņš uznesa mūsu grēkus savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti!” (1. Pētera 2:24)
Pēdējo reizi kopā ar saviem mācekļiem noturot Pashas mielastu, Kristus deva evaņģēlija pavēli, paņēma maizi, pārlauza to un sacīja: „Tā ir Mana miesa (vairs ne jēra), kura tiek dota par jums. To dariet, Mani pieminēdami.” (Lūkas 22:15-20)
Tagad vairs nav vajadzības pienest jēru, kurš simbolizēja nākamās Kristus ciešanas. Kristus, ienākot pasaulē, ir sacījis: „Upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet miesu Tu Man esi radījis, (..) grēku upuri Tev nav patikuši. (..) Viņš atceļ pirmo, lai nodibinātu otru.” (Ebrejiem 10:5-10) Otrs šeit ir Kristus nāves pieminēšana, kad tiek veikts Piemiņas mielasts, maizes laušana un vīna baudīšana, kas ir Kristus izpērkošo asiņu simbols, kas ir izlietas, lai mūs atbrīvotu no grēka verdzības. Šādi tiek veikta Jaunās Derības Pasha (1Kor. 11:23-29). Kā senie israēlieši ar bijību ēda Pashas jēru, baidoties iziet ārpus glābjošo asiņu aizsardzības uz durvīm, tā arī šodien ar pazemību un grēku nožēlu ir nepieciešams pieminēt Kristus ciešanas, sevi pārbaudot, lai noskaidrotu, vai es neesmu izgājis ārpus Kristus asiņu aizsardzības. Jo Kristus ir vienīgā grēcinieka cerība. „Jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu, bet ar skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm.” (1. Korintiešiem 5:7-8)
Būtiskā atšķirība: Senajos laikos bija svarīga ticība uz glābjošajām dzīvnieka asinīm (2. Mozus 12:22-23), bet Jaunajā Derībā – ticība uz glābjošajām Jēzus Kristus asinīm.
Vai šo lielo patiesību atspoguļojumu mēs atrodam mūsdienu tradicionālajās Lieldienās? Par nožēlu, nē. Olas, raudzētie kuliči, jautrība, ka Kristus ir augšāmcēlies. Jā, Kristus ir augšāmcēlies, Viņš ir izgājis ārā no kapa, tā bija uzvarētāja parāde, kurš ir izcīnījis uzvaru caur lielām ciešanām. „Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis?” (1Kor. 15:55) Taču ir svarīgi piebilst, ka nebūtu šīs parādes, ja nebūtu bijusi cīņa, nebūtu bijusi augšāmcelšanās, ja nebūtu bijusi Kristus nāve.
Kad ļaudis atzīmē uzvaras dienu, viņu domas pievēršas ne tikai pie parādes uzvaras dienā, bet arī tām cīņām un varoņdarbiem, izlietajām asinīm, pateicoties kurām ir izcīnīta uzvara. Jo smagāka ir bijusi cīņa, jo lielāks ir ar to saistītais uzvaras prieks. Lūk, par ko būtu jādomā Lieldienās: „Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. (..) Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas.” (Lūka 22:19-20)
Par nožēlu šo atmiņu nav tradicionālajos Lieldienu rituālos. Pat pretēji, jautrība alkohola reibonī, kā to precīzi bija uzgleznojis V. Perovs savā gleznā „Krusta gājiens Lieldienās”.
Savāds ir arī šo svētku izraudzītais laiks. Izrādās, ka šo svētku laiku nosaka nevis Dieva pavēle, kā tas bija Israēlā, bet gan saskaņā ar baznīcas koncila rīkojumu, kurš bija pieņemts tad, kad valsts kristīgā baznīca sevī uzņēma pagāniskos rituālus, lai baznīcai piesaistītu pēc iespējas vairāk pagānu.
Piemēram, Nīķejas koncils 325.g. pavēl: Lieldienas ir jāsvin pirmajā svētdienā pēc pavasara pirmā pilnmēness. Pirmo pavasara pilnmēnesi skaitīt pēc 21. marta.
Lieldienu laiku nosaka mēness fāzes?! Tieši tā! Te atbalsojas senatnes mēness un auglības dievietes pielūgsme, no kā ir cēlies Lieldienu nosaukums – Ostern (vācu valodā, bet angliski Easter).
Šie pagāniskie pavasara svētki ir sastopami praktiski gandrīz visos zinātnē pazīstamajos ticējumos: 25. martā ēģiptieši svinēja dievietes Isīdas (babilonieši Ištaras, grieķi Kibeles, kanaānieši Aštartes) un viņas mīļākā Adonisa dienu. Lieldienu svētku rituālu pagānisko izcelsmi nenoliedz pat pareizticīgie. Priesteris Aleksandrs Meņs raksta: „25.martā, pavasara saulgriežu laikā, visās pilsētās, kur godināja Kibeli un Atisu, svinīgi pasludināja mirušā atgriešanos pie dzīvības. Zemes pavasara uzplaukuma atzīmēšana izpaudās ar lielu prieku. Notika karnevāli, un uz laiku tika atcelti piedienīgas uzvedības likumi un noteikumi.”
Isīdas (Ištaras, Kibeles, Aštartes) kults mūsu ēras pirmajā gadsimtā bija plaši izplatīts. „Isīdas kults tautas apziņā saplūda ar Demētru un Kibeli un ieguva universālās dievietes statusu. Viņa simbolizēja pasaules okeānu un visu dievu dzemdētāju, likteņu un dabas likumdevēju. Saskaņā ar Plutarha vārdiem, viņa esot pasaules „sievišķais aizsākums un sevī ietver pilnīgi visu, kas ir”. Viss, ko cilvēks var dēvēt par labu un cildenu, „tiek ietverts šajā mātes tēlā”. Senatnes sievietes uz Isīdu raudzījās kā uz atbrīvotāju un cīnītāju par viņu tiesībām, kura no visiem ir kļuvusi par dievieti.
Dārgais lasītāj! Ja tu tik tiešām vēlies pagodināt Kristus augšāmcelšanos – īsteno Pashu –, tad pateicies Viņam par izlietajām asinīm Golgatā un dod Viņam iespēju uzvarēt tevī veco, grēcīgo dabu, lai arī tu augšāmceltos uz jaunu dzīvību.
„Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam.” (Romiešiem 6: 4-6)
Kristus izpērkošo asiņu spēks spēj tev to izdarīt! Viņš vēl aizvien ir spēcīgs glābt visus, kuri nāk pie Viņa ticībā uz Dieva Vārdu.
V. Kučerjavenko (Belgoroda, Krievija)
Izmantotā literatūra:
[1] Kuličs – tradicionālais Lieldienu maizes izstrādājums.
