Pēc Ģenerālkonferences Jauniešu kalpošanas nodaļas aicinājuma veikt kādus mīlestības darbus, esot par dzīvu svētrunu savā apkārtnē, Daugavpils draudzes jaunieši un pusaudži apmeklēja Latgales aprūpes centra filiāli “Kalkūni”, kur dzīvo bērni un jaunieši-invalīdi ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem.
40 bērni un jaunieši, svinīgi apģērbušies, sagaidīja mūs aktu zālē. Viņi bija ļoti atsaucīgi, aktīvi klausījās un dziedāja kopā ar mūsu jauniešiem. “Lai būtu laimīgam, ir jātic Dievam” – šo dziesmu dziedājām vairākas reizes. Beigās mūsu jaunieši izdalīja saldumus un nelielas dāvanas, par kurām bērni bija sajūsmā!
Atvadoties bērni centās pieskarties jaunajiem ciemiņiem, paspiest roku, pat noskūpstīt. Bija redzams, ka viņiem trūkst pieskārienu. Viens zēns, piebraucot ar ratiņkrēslu pie Sergeja, pasniedza roku un lepni paziņoja, ka viņu arī sauc Serjoga - pietiekošs pamats, lai draudzētos...
Šiem bērniem un jauniešiem ir daudz ierobežojumu – gan fizisko, gan garīgo, bet viņi ļoti labi jūt un saprot mīlestības valodu, un mīlestība viņiem ir tikpat nepieciešama, kā jebkuram citam cilvēkam, viņi arī grib draudzēties, spēlēt, pavadīt laiku kopā.
Tikai viena stunda – un tik daudz prieka bērnu acīs, pavisam nelielas dāvanas – un tik patiesa sajūsma. Citreiz Dieva mīlestība izpaužas pavisam mazos darbos, bet panāk ļoti daudz...
Kā rakstīja E.Vaita, savienojoties ar Kristu, mēs ar mīlestības ķēdi savienojamies arī ar citiem cilvēkiem. Tad mēs negaidīsim, kamēr nelaimīgos atved pie mums. Mums nevajadzēs lūgt, lai mēs justu līdzi citu bēdām. Tad kalpošana cietējiem mums būs tikpat dabiska, cik Kristum – ceļot un darīt labu (“Kristus līdzības”, 385.lpp.).
