Kādēļ viņi jautā man?!

Tas bija brīnišķīgs sabats. Mēs bijām uzaicinājuši draugus uz pusdienām pēc dievkalpojuma, un vēlāk mēs visi nolēmām doties pastaigā pa netālo parku. Tā bija krasta un tveicīga diena, tādēļ pirms došanās mēs pārģērbāmies ērtākās drēbēs.

Acīmredzot citiem arī bija šāds plāns. Mēs pagājām garām jaunām ģimenēm, kas stūma bērnu ratiņus, vecākiem pāriem, kas bija iegrimuši dziļās sarunās, kā arī jauniešiem, kas bija sadevušies rokās.

Bija pagājušas 10 minūtes, līdz pie manis pienāca kāda aptuveni 40 gadus veca sieviete un vaicāja pēc norādēm uz kādu konkrētu vietu šajā parkā. Es ļoti labi pārzināju šo parku, tādēļ ātri vien norādīju pareizo virzienu. Vēl pēc 5 minūtēm pie manis pienāca kāds vecāks kungs, vaicājot, kur te atrodas lapene. Mana sieva Šarlote parādīja ceļu uz turieni. Vēl pēc 15 minūtēm pie mums pienāca kautrīga ģimene ar draudzīgu suni, vaicājot, kur atrodas labākais suņu parks. Es zināju ceļu uz labāko suņu parku un pavadīju viņus līdz īstajam pagriezienam. 

Tagad mūsu draugi uz mums skatījās un jautāja: “Kāpēc visi šie cilvēki jums jautā, kur kas atrodas? Vai jūs viņus pazīstat?”

Starp būšanu un darīšanu

Kāpēc cilvēki nāca pie mums, lai vaicātu pēc norādēm? Mana sieva un es jau iepriekš bijām novērojuši šādu īpatnēju fenomenu, kad pastaigājāmies šajā parkā. Kāpēc cilvēkiem šķiet, ka tieši mēs zinām pareizo virzienu? - mēs sev vaicājām. Mums nebija ne īpašu drēbju vai kādas piespraudes, kas liktu citiem domāt, ka esam parka darbinieki. Patiesībā mēs savos šortos, t-kreklos un botās izskatījāmies tieši tāpat kā visi pārējie cilvēki. Tas ir labs jautājums, un tas mums ir licis domāt par evaņģelizāciju.

Evaņģelizācija ir svarīgs termins adventistu vārdnīcā - un ne velti. Mēs esam aicināti sludināt labo vēsti par Jēzus drīzo atgriešanos. Bieži mēs šo liecināšanu uztveram kā darbību, nevis kā mūsu eksistēšanas būtību.

Ļaujiet man jums to ilustrēt ar agrīnās kristiešu draudzes piemēru. Pēc brīnumainās Svētā Gara izliešanās vasarsvētku laikā (Ap.d. 2-4) un vairāku tūkstošu cilvēku atgriešanās, jūdu vadītāji bija sākuši ievērot šo jauno kustību. Viņu pievērstā uzmanība pārauga vajāšanās, liekot draudzei izplatīties arī tālāk par Jūdeju, Samariju, Sīriju, līdz pat atlikušajai Romas impērijai. Ceļojošie mācītāji, kā Pāvils, Pēteris un citi apustuļi, dažkārt apciemoja lielās pilsētas un nodarbojās, kā mēs to tagad dēvētu, ar “publisku” evaņģelizāciju. Bet kristiešu draudze patiesībā attīstījās, pateicoties ikviena draudzes locekļa iesaistei un kalpošanai. Viņi tikās mazās “mājas draudzēs” un bija ļoti iesaistījušies vietējās sabiedrības dzīvē. Viņu līdzjūtība, rūpes un mīlestība pret tiem, kuriem nepieciešama žēlastība un atbalsts, uzrunāja cilvēkus. Viņu fokuss uz Jēzu, kurš glābj un pārveido, padarīja citus par kristiešiem.

Kāpēc viņi jautā pēc virziena?

Mūsu pieredze parkā ir likusi man domāt par iemesliem, kāpēc cilvēki jautā citiem cilvēkiem pēc palīdzības, vadības, virziena norādīšanas. Te ir trīs iespējamie iemesli, kurus bez šaubām var attiecināt arī uz to, kas ir tas, kas mūsu rīcībā izraisa cilvēku interesi par evaņģēliju.

1. Pārzini teritoriju. Mēs esam dzīvojuši šī parka tuvumā jau 12 gadus, un mēs to ļoti labi pārzinām. Mēs staigājam pa tā takām ar pārliecību un nolūku. Pārliecība un nolūks ir tās īpašības, kas parasti uzrunā cilvēkus, kuri nezina, uz kurieni viņi dodas - vai tas būtu uz burtiska, vai garīga ceļa. Mācība ir šāda - ja vien mēs nepazīstam mūsu Glābēju personīgi, ja vien mums nav dzīvu un tuvu attiecību ar Viņu, mēs nevaram nevienu citu vadīt pie Viņa. Mācekļi pazīst savu Skolotāju personīgi. Viņi nerunā vienkārši par faktiem vai Bībeles pantiem, kas pašiem nav tuvi. Viņi ir staigājuši kopā ar Kungu cauri visām ielejām un kalniem. Viņi uzticas Savam Glābējam, un viņi bauda pārliecību par glābšanu.

2. Esi sasniedzams. Kad mēs staigājam pa parku, mēs nelietojam savus telefonus vai neklausāmies mūziku austiņās. Mēs vērojam apkārtni, mēs ievērojam regulāros apmeklētājus un ar viņiem sasveicināmies. Mēs uzsmaidām cilvēkiem un cenšamies iedraudzēties. Mēs esam nevis nomākti un nopietni, bet gan priecīgi un ieinteresēti. Jēzus galu galā komunicēja ar ļoti dažādiem cilvēkiem - nopietniem skolotājiem, nogurušiem strādniekiem, bagātniekiem, aktīviem bērniem, nomāktiem jauniešiem, nogurušām mātēm. Parādīt, ka tu esi atvērts komunikācijai, nenozīmē, ka tu uzreiz esi ekstroverts cilvēks. Jēzus izmanto gan introvertus, gan ekstrovertus cilvēkus (un jebko, kas ir starpā), bet mums ir jābūt pieejamiem.

3. Satver iespējas. Šarlote un es nekad neesam izgājuši kādus īpašus kursus, lai uzzinātu tik daudz detaļu par mūsu parku. Mēs nekad neesam pētījuši bukletus, bet, tā kā parks mums ir ļoti mīļš un esam tajā nostaigājuši simtiem kilometru, tad mēs varam sniegt palīdzību tiem, kas tajā meklē ceļu. Mums ne vienmēr var būt atbildes uz visiem jautājumiem, bet mēs cenšamies palīdzēt, kā vien spējam. Es dažkārt domāju, kādas iespējas liecināt mēs palaižam garām tikai tāpēc, ka domājam, ka mūsu liecība nav pietiekami īpaša? Cik bieži mēs palaižam garām izdevības, jo nesatveram iespēju, kad kāds mums ir uzdevis kādu jautājumu?

Nostaigāt visu ceļu

Liecināšana par Jēzu nesākas ar vārdiem. Tā sākas ar personīgu satikšanos ar Viņu, kas izmaina mūsu dzīves. Kad mēs pazīstam savu Glābēju personīgi, tad mēs varam būt pārliecināti par Viņa labestību un varam stāstīt par to arī citiem. Lai gan mums var nebūt visas atbildes, mēs varam satvert ikvienu iespēju kalpot un stāstīt par svētībām, ko esam saņēmuši. Un tad mēs varam iet kādu ceļu kopā ar tiem, kas meklē atbildes. Tāpat kā mācekļi ceļā uz Emavu, arī mēs varam atskārst, ka staigāšana kopā ar citiem un Jēzu var izvērsties lielā svētībā.