Vai tavs nams ir celts uz Klints?

“Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja 7:24-27)

Es nekad neaizmirsīšu to, kas notika Tovombas Ceļa Meklētāju nometnē 2011. gada janvārī. Jāsaka, ka, vadoties pēc manas pieredzes, pastāv tāds nerakstīts likums, ka katru reizi, kad tu dodies kempingā, līst lietus. Šķiet, ka no tā nevar izbēgt. Bet lietus šajā nometnē bija citādāks. Varbūt atceraties ziņu virsrakstus, kas ziņoja par iekšzemes cunami, kas skāris Tovombu.
 

Tas bija negaidīti. Tas bija baisi. Daudzi vietējās apkārtnes iedzīvotāji zaudēja savu dzīvību.

Es atceros, ka todien biju ārā un uzņēmu bildes, kad sākās vētra. Mēs slēpāmies, kur vien tas bija iespējams, runājāmies ar cilvēkiem un iemūžinājām to, kā viņi sadzīvo ar šo situāciju. Dažās kempinga vietās ūdens līmenis bija pakāpies tik augstu, ka daudzas pavāru teltis bija sagāztas. Man bija ierādīta vieta kādā šķūnī kopā ar citu nometnes darbinieku.

Es nespēju noticēt savām acīm, kad tur ierados. Ūdens bija sasniedzis manas gultas augstumu. Par laimi matracis vēl nebija izmircis un uz tā atstātās drēbes vēl bija sausas. Ūdens vēl aizvien smēlās iekšā, bet vismaz manas mantas nebija samirkušas.

Tas viss notika tik strauji. Ūdens sasniedza neiedomājamas vietas. Tas bija it visur. Svarīgākais tagad bija atrast visaugstāko vietu, kur patverties.
Tā ir ar plūdiem. Tie piemeklē bez brīdinājuma. Tie ne vienmēr skar vienu un to pašu vietu. To izplešanās virzību ne vienmēr ir iespējams paredzēt. 
Jēzus apzinājās, kādu postu atstāj plūdi. Varbūt Viņš savā bērnībā bija piedzīvojis plūdus. Varbūt Viņš palīdzēja savam tētam galdniecības darbos mājās, kas bija celtas netālu no Galilejas jūras. Jo tuvāk tās atradās jūrai, jo nestabilāks bija to pamats. “Labs skats uz jūru… līdz brīdim, kad tā ir pie tavām durvīm.”

Jēzus zināja, ka, ja cilvēki sekos Viņa ceļam, viņi piedzīvos plūdus, kas var aizskalot prom viņu ticību, jeb notikumus, kas ir neparedzami un bīstami un uz kuriem ir jābūt gataviem.

Svētruna visiem laikmetiem

Jēzus tikko bija pabeidzis Savu visslavenāko svētrunu, zināmu kā Kristus kalna svētrunu. Gan Mateja, gan Lūkas evaņģēlijos varam atrast Viņa sniegtās mācības, kas ir izaicinošas un dziļi personīgas. Jēzus apkopo visu, ko mēs domājam par Dievu un reliģiju, un aicina mūs atgriezties pie pamatprincipiem un norāda uz mīlestību pret Dievu un citiem.

“Kalna svētrunā Viņš centās nojaukt visu, ko bija paveikusi nepareizā audzināšana, lai sniegtu klausītājiem pareizu izpratni par savu valstību un savu raksturu. Tomēr pret ļaužu maldiem Viņš nevērsās tieši. Viņš redzēja grēka dēļ pasaulē valdošo postu, bet necentās šo nožēlojamo stāvokli pēc iespējas spilgtāk attēlot saviem klausītājiem. Viņš mācīja kaut ko bezgalīgi pārāku par to, ko tie līdz šim bija pazinuši. Neapkarodams viņu idejas par Dieva valstību, Jēzus pasludināja noteikumus ieiešanai šajā valstībā, atstādams tiem iespēju pašiem spriest par tās būtību.” (DA, 299)

Pašas svētrunas beigās Jēzus stāstīja līdzību par gudrajiem un ģeķīgajiem celtniekiem, izmantojot to gan kā iedrošinājumu, gan kā brīdinājumu.

Gluži kā daudzās citās Jēzus līdzībās, Viņš izmanto uzvedības kontrastus. Viens vīrs būvē māju uz laba pamata, bet otrs to nedara. Abi būvē vienādas mājas, izmanto vienādas tehnikas un smagi strādā. Tie, kas klausījās, noteikti spēja iztēloties ierastās mājas, kādās tolaik dzīvoja cilvēki. Iespējams, ka viņi paši bija piedalījušies kādas mājas celtniecībā vai atjaunošanā. Viņi zināja, kā tās tika celtas un konstruētas.

Vai klausītāji ir gudrie vai ģeķīgie celtnieki? Un kas nosaka šo atšķirību? Dītrihs Bonhofers (Dietrich Bonhoeffer) grāmatā “Māceklības cena” (The Cost of Discipleship) raksta:

“Vienīgā pareizā reakcija uz šo Vārdu, ko Jēzus mums nes līdzi no mūžības, ir vienkārši to pildīt. Tikai pildot to, Jēzus Vārds var saglabāt savu godību un spēku mūsos. Vētra var skart mūsu māju, bet tā nevar iznīcināt mūsu savienību ar Viņu, kas ir Viņa Vārda radīta.”

Ļaužu pulks tikko bija dzirdējis valstības noslēpumu. Viņiem tika izstāstīts, kā nokļūt valstībā. Viņi ir aicināti piedalīties Dieva eksperimentā - kļūst par Viņa templi, veidotu no cilvēkiem. Tagad viņi tiek aicināti sekot šiem principiem.

Jēzus pats izskaidro šo līdzību: “Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara…” (Mat. 7:24)

No vienas puses raugoties, šis stāsts ir par laba lēmuma pieņemšanu. Sekot Jēzus mācībām ir labs lēmums, gluži kā celt māju pareizajā vietā, kas nozīmē, ka tava māja būs pasargāta. Lēmums neievērot Jēzus vārdus ir ne tikai muļķīgs, bet arī bīstams. Tādā gadījumā pret vētru nebūs nekādas aizsardzības.

No otras puses raugoties, runa ir par savienību ar Jēzu, par pamatu uz Klints, kam ir izšķiroša nozīme.

Es prātoju, vai tie, kas klausījās šo līdzību, domāja par 18.psalma 3.pantu: “Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs.”

Tas ir sens koncepts. Klints, nemainīgais Dievs, kas aicināja Izraēlu dzīvot derības attiecībās ar Viņu, tagad atgādināja, kur ir jāceļ sava māja.
Principi, par kuriem Jēzus runāja savā svētrunā, ir izšķiroši. Tie ir labi, bet daudzi cilvēki tos vienkārši atzīst par labiem prinicipiem, apgalvojot, ka tie sniedz kādu filozofisku vai mentālu labumu. Bet Jēzus vēlējās, lai Viņa klausītāji saprot, ka tieši Viņam ir jābūt viņu pamatam.

Jēzus arī apzinājās, ko nozīmē jūdu izpratne par “haotiskajiem ūdeņiem” (1. Mozus 1. nodaļā). Jūdi uzskatīja, ka pirms radīšanas valdīja haotiski ūdeņi, pretstatā Dieva radītajai kārtībai. Ūdens ir bieži sastopams temats Bībelē (ūdens pārvēršana vīnā, Jēzus staigāšana pa ūdens virsu). Stiprais pamats, kuru minēja Jēzus, atsaucas uz laiku, kad Dievs nomierināja haotiskos ūdeņus. Bez šī labā pamata (jeb Dieva radīšanas spēka) ūdeņi plūst haotiski un aizskalo cilvēka ticību.

Mūsu uzskati mainās, mūsu reliģiskie paradumi mainās. Savas dzīves laikā esmu novērojis, ka mana ticība pieaug. Lai gan tas dažkārt var būt izaicinoši, mūs skar dzīves vētras un plūdi. Ja aizvadītā pandēmija mums ir kaut ko mācījusi, tad ceru, ka esam sapratuši, ka grūtības veicina nepieciešamās izmaiņas. Bet māja, kas pastāv, ir tā, kas ir stipri nopamatojusies Kristū. Un Viņš nemainās (Ebr. 13:8; Mal. 3:6).

Kā līdzība par gudrajiem un ģeķīgajiem celtniekiem man palīdz dzīvot Jēzus valstībā? Tā man atgādina meklēt veidus, kā īstenot Viņa sniegtos principus savā dzīvē, it īpaši tos, kas tika sniegti kalna svētrunā.
 

Dzīve mums uzsūta vētras, ar kurām mums jātiek galā. Mums nav izvēles. Bet tad, ja jūtu šaubas vai neizpratni, es zinu, ka Tas, kurš sniedza kalna svēturnu, mani mīl, un, ja es palieku savienībā ar Viņu, Viņš mani izvedīs cauri jebkādiem plūdiem vai vētrām.