Igors, ukraiņu mācītājs Ļvovā, rakstīja savam draugam Čehijā:
“Lūdzu, pastāsti saviem ļaudīm, ka, pateicoties viņu lūgšanām, Dievs patiešām izcīna mūsu kaujas. Raķetes izzūd gaisā, pat nesasniedzot mūsu mājas, un neviens nezina, kur tās paliek. Ienaidnieku tankiem izbeidzas degviela, krievu karavīri apmaldās un vaicā vietējiem pēc ēdiena un norādēm. Tas patiesi ir Dievs, kas darbojas, jo mēs saskaramies ar pasaulē otro spēcīgāko armiju. Un šajā rītā Kijeva un citas lielās pilsētas vēl aizvien ir brīvas, un tāpat arī mēs. Mums Ļvovā nevajadzēja doties uz bumbu patvertnēm.
