Iesaukšana armijā - Kas jādara kristietim?

7. marts, 2022

Kā rīkoties, ja tiek ieviests obligātais militārais dienests? Kas būtu jādara kristietim?

Elena Vaita ir uzrakstījusi vairākus praktiskus padomus, kas attiecas uz tā laika krīzes situācijām. Attiecībā uz attieksmi pret valdību viņa raksta:

“Es redzēju, ka mums katrā gadījumā pienākas paklausīt mūsu zemes likumiem, ja tie nerunā pretī augstākajam likumam, kuru Dievs ar balsi dzirdami pasludināja no Sinaja kalna un vēlāk ar Savu pirkstu iegravēja akmens galdiņos. “Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs un būšu viņiem par Dievu, un viņi Man būs par tautu.” Ebr. 8:10. Kam Dieva baušļi rakstīti sirdī, tie vairāk paklausīs Dievam nekā cilvēkiem un drīzāk gan parādīs nepaklausību visiem cilvēkiem, nekā novirzīsies sāņus kaut vai vismazākajā no Dieva baušļiem. Dieva ļaudis patiesības iedvesmoti un pamācīti, labas sirdsapziņas vadīti dzīvot no ikkatra vārda, kas nāk no Dieva, pieņems Viņa likumu, kas rakstīts viņu sirdī, par vienīgo autoritāti, kuru viņi var atzīt un kurai viņi var paklausīt. Dievišķo likumu gudrība un autoritāte stāv pāri pār visu.” (Liecības, 1. sēj., 361.lpp.)

Atklājot šo svarīgo principu, ka kristieša pienākums ir paklausīt zemes likumiem, ja vien tie nav pretrunā ar Dieva augstāko likumu, Elena Vaita nonāk pie ļoti svarīga secinājuma - atrašanās armijā nedod vietu cilvēka individuālajai sirdsapziņai. To apliecina nākamais citāts no Liecībām draudzei:

“Man rādīja, ka Dieva ļaudis, kas ir viņa īpašums, nevar piedalīties šajā sajukumu karā, jo tas runā pretī katram viņu ticības pamatlikumam.
 

Atrodoties armijā, viņi nevar paklausīt patiesībai un tai pašā laikā paklausīt savu virsnieku prasībām.

Tā būtu pastāvīga pāri darīšana sirdsapziņai. Pasaules cilvēkus pārvalda pasaulīgi principi. Neko citu viņi nespēj cienīt. Pasaulīgā gudrība un sabiedriskā doma ietver rīcības pamatlikumus, kas tos pārvalda un liek tiem ievērot taisnīgas rīcības formu. Bet Dieva ļaudis šie motīvi nevar pārvaldīt. Dieva vārdi un Viņa pavēles, kas rakstīti dvēselē, ir gars un dzīvība, un tajos ir spēks, kas pakļauj un spiež paklausīt. Jehovas desmit priekšraksti ir visu taisno un labo likumu pamats. Kas mīl Dieva baušļus, tie saskaņosies ar katru labu attiecīgās zemes likumu. Bet, ja valdnieku prasības runā pretī Dieva likumiem, tad uzstādāms tikai viens jautājums: vai mēs paklausīsim Dievam vai cilvēkiem?” (Liecības, 1.sēj., 361.,362.lpp.)

Mums ir jāpatur prātā tas, ka tad, kad tika publicēts šis padoms (1863.gada janvārī), ASV vēl nenotika iesaukšana armijā. Visa militārā darbība Apvienotajos spēkos balstījās tikai un vienīgi uz brīvprātības principa. Cilvēks varēja pievienoties armijai brīvprātīgi, kļūstot par padoto augstāk stāvošu cilvēku pavēlēm. Taču pastāvēja konflikts attiecībā uz Dieva ceturto un sesto bausli. Nepastāvēja iespējas ievērot sabatu vai būt neitrālam un nekarot. “Atrodoties armijā, viņi nevar paklausīt patiesībai un tai pašā laikā paklausīt savu virsnieku prasībām.”

Mums tomēr jāatzīmē, ka ir cilvēki, kas ņem šo iepriekš minēto Elenas Vaitas citātu kā pamatu tam, ka Septītās dienas adventists nekad nevar būt uzticīgs Dievam un tai pat laikā atrasties militārajā dienestā. Ir jāsaprot, ka Elena Vaita sniedza šo padomu Amerikas pilsoņu kara laikā, kad indivīda sirdsapziņas brīvībai nebija vietas.

Runājot par tiem, kas skaļi apliecināja savu gatavību labāk mirt nekā būt iesauktiem armijā, un kas kritizēja Džeimsa Vaita un citu vadītāju nostāju, praviete raksta:

“Es redzēju, ka tie, kas izgāja uz priekšu, lai izšķirīgi runātu par atteikšanos paklausīt iesaukšanai armijā, nesaprata, ko viņi saka. Ja tiešām tos iesauktu un, atsakoties paklausīt, viņiem piedraudētu ar cietumu, spīdzināšanu vai nāvi, tad viņi bailēs atkāptos un ieraudzītu, ka nav sagatavojušies šādiem kritiskiem apstākļiem. Viņi neizturētu savas ticības pārbaudījumu. Tas, ko viņi domāja esam ticību, bija tikai fanātisma iedoma.” (Liecības, 1.sēj., 357.lpp.)

Runājot par augstprātīgo attieksmi, ar kādu daži gatavojās sagaidīt nākošo krīzi, viņa raksta:

“Vismazāk ko teikt būtu bijis tiem, kas vislabāk sagatavojušies vajadzības gadījumā upurēt pat dzīvību, bet nenostāties tur, kur nevarētu Dievam paklausīt. Viņi nebūtu lielījušies. Viņi visu izjustu dziļi, daudz pārdomātu, un viņu nopietnās lūgšanas paceltos uz Debesīm, lūdzot gudrību, kā lai rīkojas, un žēlastību izturēt. Tie, kas jūt, ka, bīstoties Dievu, apzinīgi nevar ņemt dalību šajā karā, būs pavisam mierīgi un pie nopratināšanas vienkārši paziņos to, ko teikt ir viņu pienākums, atbildot jautātājam, liekot saprast, ka pret dumpiniekiem viņiem nav nekādu simpātiju.” (Liecības, 1.sēj., 357.lpp.)

1863.gada martā, mazāk nekā 3 mēnešus pēc iepriekšminētās liecības izdošanas, Amerikas Savienoto Valstu kongress izdeva rīkojumu iesaukt armijā visus spējīgos vīriešus vecumā no 18 līdz 45 gadiem.