Kara skarti dzīves stāsti

29. marts, 2022 | Adrians Durē

“Bērns, kurš iemieg, stāvot kājās. Jā, stāvot kājās! Divi 80 gadus veci vīrieši šķērso robežu uz velosipēdiem un ar tikai vienu somu, neko citu. Sieviete šķērso Ukrainas-Rumānijas robežu, raudot no pārdzīvojuma un skumjām, rokās nesot savu kaķi. Māte ar diviem bērniem - viena pati, izsalkusi un steidzīgi ēdot karsto zupu, kuru viņai pasniedza brīvprātīgie. Kāds vecāks pāris, šķiet - zemnieki, šķērso tiltu pār upi, kas atdala vienu valsti no otras. Viņi abi, sadevušies rokās, atstāj savu dzimto zemi, knapi steberējot uz priekšu. Bet viņi vismaz ir kopā.
 

Nogurušas sejas. Ļoti nogurušas. Pārāk nogurušas. Izsmeltas, nomocītas, netīras.

Un 90 procentos gadījumu cilvēkiem nav plānu - viņi nezina, uz kurieni dosies, kur viņi gulēs nākamās naktis, kā viņi turpinās savu dzīvi. Jā, viņu sejās ir redzams atvieglojums, izkļūstot no kara skartajiem reģioniem, bet aiz katra soļa, katra kilometra ir skumjas par visu, kas ir zaudēts, ilgas pēc atstātajām mājām, tumšas atmiņas par sprādzieniem, traumas un neparedzamā nākotne. Viss ir neskaidrs.

Tas ir tas, ko es redzēju katru minūti, kad atrados pie Ukrainas-Rumānijas robežas. Atrasties tur, vietā, kas paver iespēju katram ukrainim atstāt savu valsti, redzēt tās pārgurušās sejas, dzirdēt cilvēku atvieglojuma nopūtas, bet arī skumjas - tas ir kas tāds, ko nekad neaizmirsīšu. Tik daudz jautājumu. Bailes. Neuzticība. Trauma, terors, emocionālās vajadzības. Šīs ir kara atstātās sekas, aiz kurām nav nekādas loģikas (ja kaut kas saistībā ar karu vispār var būt loģisks…) Jo karš iznīcina ne vien mājas, ēkas, slimnīcas un ielas. Tas iznīcina arī sapņus.

Karš iznīcina sapņus, centienus, plānus, stabilu un laimīgu bērnību, visu dzīves laikā paveikto.

Pēc septiņām uz robežas pavadītām stundām - un pat dažām minūtēm Ukrainas pusē - es nevaru nonākt ne pie kāda cita secinājuma, kā vien tā, ka tas viss ir neizsakāmi skumji un bezjēdzīgi.

“Man ir 82 gadi, un viņi iznīcināja manu māju,” sacīja kāda vecmamma no Irpinas - pilsētas, kurai uzbruka Krievijas armija. “Bet, pirms es nomiršu, es atgriezīšos Irpinā, lai no jauna uzceltu savu māju,” viņa entuziastiski atbildēja un vāji pasmaidīja.

Vakaram tuvojoties, es uzzinu ko tādu, kas mani pārsteidz. Pierobežā ierodas cilvēki, kas piedāvā bēgļiem iespējas nomazgāties, paēst un palikt pa nakti viesnīcās, viesu mājās un draudzēs. Bet interesanti ir tas, ka daudzi atsakās no šāda piedāvājuma. Daudzus ir pārņēmušas bailes. “Mēs esam zaudējuši spēju uzticēties svešiniekiem,” sacīja kāda jauna sieviete no Kijivas. “Dodoties uz šejieni, mēs satikām civiliedzīvotājus, kas vēlējās mūs nošaut. Mēs redzējām cilvēkus, kas mums sekoja. Mēs nezinājām, vai kāds mums dzenas pakaļ. Mēs zaudējām spēju uzticēties.”

Karš iznīcina vērtības, principus, prieku.

Ir vienpadsmit vakarā. Ir laiks doties pie miera, lai gan es vēl aizvien domāju par to astoņus gadus veco puisēnu, kurš iemiga, stāvot kājās. Bet ir laiks atpūsties. Apguļoties savā ērtajā, siltajā gultā, es cenšos iztēloties sevi to cilvēku vietā, kas šonakt sper soļus robežas virzienā. Un rīt es viņus satikšu, un arī viņiem būs līdzīgi stāsti un sāpes.

 

Taču es vēlos izcelt arī ko pozitīvu starp šiem tumšajiem mākoņiem. Tas ir brīvprātīgo dāsnums un vēlme palīdzēt šiem cilvēkiem gan materiāli, gan emocionāli. Cik labi ir redzēt, ka ir tik daudz cilvēku, kas cenšas palīdzēt bēgļiem. Un tomēr ir vērtības, kuras karš neiznīcina.”


Adrians Durē

Adrians Durē strādā par producentu un dokumentālo filmu veidotāju “Hope Media Europe”, Septītās dienas adventistu baznīcas oficiālajā TV tīklā Intereiropas divīzijā.

Simons Knobločs, producents no “Hope Media Europe”, kopā ar Adrianu Durē pašlaik atrodas pie Rumānijas-Ukrainas robežas, netālu no viena no visnoslogotākajiem robežpunktiem. Tiek lēsts, ka aptuveni 2,3 miljoni ukraiņu ir atstājuši valsti caur šejieni.

Drīz iznāks īsfilmas ar to cilvēku stāstiem, kuri ir migrējuši uz Eiropu. Drīz tie būs pieejami skatīšanai visā pasaulē, lai motivētu cilvēkus palīdzēt, ziedot vai uzņemt ukraiņu bēgļus, kuri meklē patvērumu, it īpaši Eiropas teritorijā.