Atdot to, ko nevēlamies atdot

No 10. līdz 14.augustam Latvijā, Mazirbē, norisinājās pirmā Lielā telts sanāksme. Tās galvenais runātājs bija Rons Kluzē no ASV. Pašlaik viņa darbs viņu aizvedis uz Dienvidkoreju, tomēr viņš bija gatavs atvēlēt arī Latvijai daļu no sava laika. Aicinājām Ronu uz nelielu sarunu par kalpošanu, dzīvi un Svētā Gara piepildījumu katra cilvēka dzīvē.
 
Pastāstiet, kāda ir Jūsu šī brīža kalpošana.
Es esmu Mācītāju nodaļas vadītājs Klusā okeāna Ziemeļāzijas divīzijā, un esmu atbildīgs par mācītāju tālākizglītību, mācītāju ģimenēm, evaņģelizāciju, kapelāniem un lietām, kas saistītas ar mācītāju kalpošanu.

Klusā okeāna Ziemeļāzijas divīzijā ietilpst Ķīna, Ziemeļkoreja, Dienvidkoreja, Taivāna, Mongolija un Japāna. Tajā ir 1.6 miljardu iedzīvotāju. Šīs divīzijas izaicinājums ir liels, jo lielākajai daļai iedzīvotāju nav kristīgas saknes. Tie galvenokārt ir budisti. Pirms uzsāku šo darbu, es apmācīju mācītājus maģistra un doktora līmenī Ziemeļamerikā. Tādēļ varētu teikt, ka pašreizējais darbs ir krasi atšķirīgs.
 
Vai Jums ir kāds aktuāls jautājums, kāda tēma no Bībeles, kurai Jūs veltāt savu uzmanību?
Pašlaik es pētu tās lietas, kas saistītas ar to, kādas apmācības ir nepieciešamas, piemēram, Japānā, Honkongā. Daudz strādāju pie tēmām, kas būtu svarīgas tur. Tomēr viena no lietām, par ko es daudz domāju un to pētu, ir uzupurēšanās.
 
Pastāstiet, lūdzu, par saviem personīgajiem svētbrīžiem. Kā lielajā aizņemtībā spējat uzturēt saikni ar Dievu?
Tas ir labs jautājums. Dažreiz man nesanāk uzturēt saikni ar Dievu tā, kā es gribētu. Pārsvarā es ceļos ļoti agri, pat tad, ja esmu vēlu devies gulēt. Tā ir mana iespēja ko pētīt, lasīt. Dažreiz es dodos pastaigā pēc lasīšanas un pētīšanas, jo Korejā ļoti agri paliek gaišs.
 
Kādi ir Jūsu iespaidi par lielo telts sanāksmi Latvijā?
Man šķiet, ka tā bija brīnišķīga. To apmeklēja daudzi cilvēki, kuri vēlējās piedzīvot izaugsmi savā kristīgajā dzīvē, šeit valdīja lieliska atmosfēra, un Dievs ļoti svētīja šo sanāksmi. Es ļoti lepojos par jūsu pirmo telts sanāksmi. Tas ir sākums kam lieliskam.
 
Vai Jūs varētu līdzdalīt pāris svarīgākās atziņas, kas izskanēja sludinātajā vēstī?
Viena no atziņām ir tā, ka pastāv tieša saistība starp uzupurēšanos un panākumiem misijas laukā, jo es ticu, ka Dievs mums var dot vairāk, ja mēs esam gatavi sevi nodot misijai.

Otra atziņa ir ticības loma kristieša dzīvē. Ir ļoti svarīgi saprast, ka dzīva ticība ir jāpraktizē, citādi tā būs bezjēdzīga. Cilvēks, kurš saprot taisnošanu ticībā un taisnošanu Jēzū, vēlēsies uzticēties Viņam pilnībā; tā arī ir šī dzīvā ticība, neatkarīgi no apstākļiem. Jēzus visu ir atdevis par mums, tādēļ mēs esam gatavi Viņam uzticēties.
 
Kāds ir bijis Jūsu personīgais sastapšanās brīdis ar Jēzu?
Es jau to pieminēju kādā no uzrunām. Šis ir bijis viens no maniem īpašākajiem brīžiem. Kādu rītu es devos pētīt Bībeli, un es lasīju grāmatā Laikmetu Ilgas lappusi no nodaļas “Golgāta”, tajā bija runa par to, ko Jēzus ir atdevis par katru no mums personīgi. Es nespēju to turpināt lasīt, mani tik ļoti aizkustināja lasītais, lai gan biju to jau vairākas reizes iepriekš lasījis. Ar varenu iztēli es dzīvi sapratu, ka Universa Dievs ir miris par Ronu Kluzē. Es neesmu pelnījis, ka jebkurš būtu par mani nomiris, tādēļ es turpināju Dievam jautāt – kādēļ Tu mani tik ļoti mīli? Es nokritu pie zemes un raudāju, un nevarēju saprast, kādēļ Viņš mani tik ļoti mīl. Tādā stāvoklī es atrados 45 minūtes, un man bija bail atvērt acis, jo likās, ka es patiesi Viņu ieraudzīšu; tik īsta bija Viņa klātbūtne tajā rītā. Es pārstāju skaļi runāt, jo man likās, ka skaļi vārdi Viņa klātbūtnē būtu kā zaimi, tādēļ es turpināju lūgt savās domās. Es Viņam lūdzu: atturi savu roku un nerādi man vairs savu mīlestību tik daudz, jo, ja es to piedzīvošu vēl vairāk, es eksplodēšu. Tajā rītā mani dziļi aizkustināja Dieva labestība pret mani. Beigās es vienkārši varēju teikt – paldies, Tēvs, es to nekad nebūšu pelnījis, Tu vari mani lietot tādā veidā, kā Tu to vēlies.
 
Draudzē tiek daudz runāts par pilnīgu nodošanos, par visa atdošanu Jēzum. Ko tas nozīmē un kā tas izpaužas mūsdienās?
Tas nozīmē atdot Viņam to, ko mēs vispār nevēlamies Viņam atdot. Tas nozīmē izvēlēties pie tā pieķerties. Daudzreiz mēs sagaidām, ka Dievs ko mums noņems kā daļu no šīs nodošanās. Tomēr Dievs pret mums izturas kā pret augsti intelektuālām būtnēm, kurām ir izvēle, tādēļ Viņš vēlas, lai mēs izvēlamies nodot savu dzīvi Viņam, nevis sakām: ņem manu dzīvi, jo es nevēlos to dot. Tas nozīmē, ka man ir jāapzinās, ka manā dzīvē ir noteiktas lietas, kuras mēs vēlamies kontrolēt. Viņš zina, ka tā ir mūsu cīņa, un saprot to; Viņš ir pacietīgs ar mums un atgādina, ka vislabākā lieta ir nodot visu Viņam. Kā tu nodod sevi Viņam? Pasakot, ka tu to dari, un uzticoties, ka šajā procesā esi bijis patiess. Kad jūs paņemat atpakaļ to, ko esat nodevuši Dievam, tad jūs varat to atkal vēlreiz nodot Viņam, līdz brīdim, kad esat izlēmuši, ka vairs neņemsiet neko atpakaļ.
 
Jūs esat sarakstījis grāmatu „Adventisma lielākā vajadzība”. Kā Jūs domājat, kas tad ir šī lielākā vajadzība?
Kā jau es teicu pirms tam, man šķiet, ka Svētā Gara izliešanās ir mūsu vislielākā vajadzība, tas ir pamatots arī Elenas Vaitas rakstos. Tomēr tas nav tā, kā šo izliešanos parasti izprot; tas nav vienkārši Svētā Gara spēks vai garīga aizraušanās sajūta. Kad Svētais Gars ienāk mūsu dzīvē, Viņš mūs maina, padara mūs jaunus, citādākus, šķīsta mūs un liek mums mīlēt Dievu vairāk par visu citu. Īsumā sakot, mūsu lielākā vajadzība ir būt kristiešiem.
 
Kādā no sanāksmēm Jūs pieminējāt, ka strādājat pie jaunas grāmatas. Par ko būs šī grāmata?
Patiesībā es rakstu vairākas grāmatas. Bet tā, ko minēju, ir par sabatu – Jēzus, sabats un Jaunā derība. Tā ir domāta cilvēkiem, kuri nav adventisti, bet kuri pazīst adventistus un mēģina saprast, kādēļ adventistiem sabats ir tik svarīgs. Grāmata ir par sabata nozīmi, bībelisko sabata nozīmi, kā arī par vēsturi. Tajā ir vairākas nodaļas, kas atspēko kritiku pret septītās dienas sabata un nepamatotu Bībeles pantu izmantošanu sabata kontekstā. Es ceru, ka šī grāmata būs noderīga ne tikai tiem, kas nav adventisti, bet arī adventisti labāk sapratīs sabata skaistumu.
 
Kas ir tas, ko Jūs paņemsiet līdzi no šīs viesošanās Latvijā?
Vairāk par visu citu es paņemšu līdzi to, ka varu redzēt, kā Dievs strādā šeit, Latvijā, ar daudziem no jums. Tā ir brīnišķīga lieta. Tomēr tādēļ, ka es redzu, ka Dievs šeit darbojas, es zinu, ka sātans neliksies mierā par to un neizliksies miris. Bet, ja jūs paliksiet uzticīgi, Kungs vadīs draudzi Latvijā, par to esmu pārliecināts.
 
Varbūt ir kāds īpašs novēlējums draudzei, brāļiem un māsām?
Palieciet tuvu Jēzum. Neļaujiet mazām lietām novērst jūsu uzmanību. Vērsiet savu skatu uz Jēzu un aiciniet Viņu ienākt katru dienu jūsu dzīvē. Meklējiet katru iespēju būt par svētību kādam, kas nav draudzē!