Bezjēdzīgās ciešanas un Dieva labestība

Dievs visu ir radījis ļoti labu, Viņš ir bezgala labs, labestība ir Viņa raksturs, Viņš ir mīlestība. Taču šajā pasaulē grēka dēļ pastāv  ciešanas. Ciešanas pavada sāpes, kuras ir kā aizsardzības mehānisms, kas palīdz izvairīties no lielākām ciešanām. Tādēļ nevar apgalvot, ka sāpes būtu absolūts ļaunums, tomēr ciešanu eksistence izraisa visvairāk jautājumus, ja vēlamies runāt par Dieva labestību. Ja Dievs ir labs, tad kāpēc nepieciešamas ciešanas? Lai izprastu to iemeslus, ir nepieciešama Dieva atklāsme, ko mums sniedz Svētie Raksti.

Vadoties no dažādiem Rakstos atklātajiem kontekstiem, ciešanas var iedalīt 14 grupās:

1.Ciešanas kā sods par grēku. Svētības un lāsti; kas otram rok bedri, pats tajā iekrīt; ko sēsi, to pļausi.
2. Ciešanas, ko sagādā „mirdams mirsi”. Slimības un novecošana (2Kor. 5:1-4).
3. Ciešanas, ko sagādā šaubas un neticība. Israēls tuksnesī, Jona, Pēteris.
4. Mesijas ciešanas. Ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti (Jes. 53)
5. Ciešanas kā liecība. Ījabs apliecināja Dieva Vārda patiesumu. Daniela un viņa draugu liecība Bābelē.
6. Ciešanas kā audzināšanas līdzeklis (Ebr. 12:6;  Atkl. 3:19). Dieva rīkste – Asīrija.
7. Aizvietojošās ciešanas. Upuris, kas aizvieto grēcinieku svētnīcā.
8. Ciešanas no līdzjūtības. Jeremijas Raudu dziesma.
9. Ciešanas kā atklāsme. Hozejam bija jāprec netikle, lai ilustrētu Israēla neuzticību.
10. Ciešanas, kas nes labumu. Jāzepa verdzība Ēģiptē. Aklā vīra dziedināšana (Jāņa 9).
11. Ciešanas, lai sasniegtu briedumu. Norūdu un kalpinu savu miesu (1Kor. 9:27; Jēk. 1:12).
12. Ciešanas par piederību Debesu Valstībai. (Rm. 8:17).
13. Ciešanas, kuras izraisa laika zīmes. (Mt. 24).
14. Ciešanas, gaidot Kristus Otro atnākšanu (Atkl. 3:19; 12:11).
 
Tiktāl viss ir saprotams, bet…
Lasītājs, aplūkojot šīs grupas, piekritīs, ka te viss ir pareizi, katru no tām var iedalīt vēl smalkāk un izvērst plašāk. It kā viss ir, taču šeit nav minēta vēl viena svarīga grupa, ar kuru saskaroties, šķiet, ka visa teorija var sākt ļodzīties un brukt. To nav iespējams ievietot starp visām iepriekšminētajām grupām kā līdzvērtīgu. Tomēr tieši tā izraisa visvairāk pārmetumu un pat noraida Dieva labestību, ja ne eksistenci.
 
Ciešanas bez nozīmes, bez jēgas un bez cēloņa
Tās nav Ījaba ciešanas, jo pie viņa ir saredzama nozīme, jēga un cēlonis, taču šīs grupas ietvarā mēs nezinām ne stāsta sākumu, ne beigas. Šīm ciešanām mēs neredzam nozīmi, jēgu, tās bezjēdzīgi var vilkties mēnešiem, gadiem. Piedzimst bērns invalīds vai notiek insults, kas gadiem bezpalīdzīgi piekaļ pie gultas talantīgu cilvēku, vai arī, kad nākas redzēt bērna saslimšanu ar vēzi, vai arī tu nonāc apstākļos, kuri bezjēdzīgi sarežģī pat visvienkāršākās lietas, un tā var minēt vēl un vēl. Bezjēdzīgas ciešanas. Ja Dievs ir labs, tad mēs pieņemam, ka Viņam ir jānovērš ciešanu cēlonis… nekavējoties, tagad, taču Viņš, šķiet… neiejaucas. Dievs pat nepaskaidro, kāpēc? Tas var izraisīt depresiju, kura pēc būtības ir apslāpētas dusmas uz realitāti, kas nav pieņemama un kuru nespējam mainīt.
 
Mūsu realitātes uztvere ar mums manipulē
Daudzi ir pagriezuši muguru Dievam tieši šo ciešanu dēļ, jo tās regulāri mūsu acu priekšā tur masu mediji, kas ir pilni ar bezjēdzīgu ciešanu aprakstiem. Vai nejauši? Šī ciešanu grupa ir nolikta kā milzīga barjera, kas neļauj uztvert Dievu kā labestīgu un mīlošu Būtni. Pat no kristiešiem kādi spēj pieņemt Dievu kā taisnu, piedodošu, bet ne labestīgu un mīlošu, kam var uzticēties bez iebildēm.
Seno reliģiju mācībās pastāvēja duālisms – pasaules uztvere, kurā valda divu pretēju spēku pretstats, ka Dievs pārvalda tikai labo, skaisto, patīkamo, bet sātans tikai slikto, neglīto un smirdīgo. Ka te tāda kā darbu dalīšana, kur Dievs atbild par gaismu, bet sātans par tumsu, un viņu starpā notiek tāda kā „stīvēšanās”, „cīniņš”. Kaut kas no šī duālisma ir pārceļojis dažu kristiešu pasaules uztverē. Vai tad Dievs nezin notiekošo jau iepriekš? Vai Visaugstais nav Tas, kurš nosprauž robežas? 

Šajos jautājumos mūsu dvēseles pretinieks vēlas pievilt pat izredzētos. Izmantojot bezjēdzīgās ciešanas, sātans panāk uzskatu, ka tāda labestīga un mīloša Dieva nemaz nav. Reiz lasīju stāstu, kurā tika salīdzinātas divu tēvu atšķirīgās pieejas uz līdzīgu notikumu. Kā vienam, tā otram bija miris bērns. Neizsakāma traģēdija. Viens no šiem tēviem bija kristietis, taču traģēdijas dēļ viņš pagrieza Dievam muguru. Otrs bija ateists, taču traģiskais notikums mudināja viņu meklēt Dievu un viņš kļuva kristietis. Divi vienādi stāsti, bet atšķirīgs iznākums. Viens caur traģēdiju spēja pieņemt labestīgo Tēvu, bet otrs – tam pagrieza muguru. Vienam sirds nocietinājās un noslēdzās, bet otram – salūza un atvērās.
 
Dieva suverēnā vara pār radību
Dievs ne tikai uzņemas atbildību par ciešanām, bet pat to pieprasa: „Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; Es esmu Tas Kungs, kas visu to dara!” (Jes. 45:7) To ir grūti pieņemt bezjēdzīgu ciešanu brīdī. Bībeles komentētājs Edvards Jangs par šo rakstu vietu ir sacījis: „Mēs neko neiegūstam, cenšoties mazināt šī panta spēku.”

Mēs nesaprotam, kādēļ Dievs to dara, kāpēc Viņš liek lietum līst pār taisniem un netaisniem. Taču Dievs visu kontrolē: „Bēdas tam, kam nesaskaņas ar savu radītāju, lauskai starp māla trauku lauskām! Vai tad māls var sacīt savam veidotājam: ko tu te dari? Jeb vai tas darbs, ko tu dari, tev sacīs: tev jau nav roku? (..) Par nākamām lietām jautājiet Mani! Manus dēlus un Manu roku darbu atstājiet Man!” (9, 11.p.). „Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?” (2Moz. 4:11).
Tie nav negadījumi. Donalds Barnhauss ir sacījis: „Šai pasaulē neviens nav akls, ja Dievs to nav ieplānojis, neviens nav kurlmēms, ja Dievs to nav ieplānojis… Ja jūs tam neticat, tad jums ir savāds Dievs, kam pieder Visums, kas ir kļuvis nevadāms un Viņš nespēj to kontrolēt.”

Dievs ne tikai pieļauj aklumu, mēmumu, bet arī vēzi, invaliditāti un Dauna sindromu. Tas nenotiek tāpat vien. Aklajam vīram (Jāņa 9) bija jānodzīvo aklam līdz brīdim, kamēr viņu uzmeklēja Jēzus, lai pagodinātu Dieva vārdu. Kāpēc tas ir tā, mums nav dots izprast. Mums ir nepieciešams uzticēties. „Un piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi, un tev būs Mani godāt!” (Ps. 50:15).

Džerijs Bridžs, izvērtējot savu pieredzi, saka, ka, izmantojot šo apsolījumu, viņš bija lūdzis, bet problēmas sabiezēja vēl vairāk, līdz viņš nonāca līdz izmisumam un sacīja: Dievs, es Tevi turēšu pie apsolījuma, es ticu, ka Tu noteiktā laikā un Tevis noliktā veidā man sniegsi glābšanu! Pienāks laiks, un Tu, Dievs, darīsi, tādēļ metu savu nastu uz Tevi, jo Tu gādā par mums!
 
Ciešanas kā Dieva kalpones
Vai spējat iztēloties, ka Dievs pats cieš līdzi mūsu ciešanās? Tas notiek īpaši tajā brīdī, kad mēs domājam, ka ciešam vieni paši, neuzklausīti, nesaprasti, pamesti. „Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem.” (Jes. 63:9) Dievs cieš kopā ar Savu radību. „Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm.” (Rm. 8:35-36)

Kādēļ nekas nevar šķirt? Jo Kristus ir līdzās, pat vairāk, Viņš cieš kopā ar mums.

«Pasaule ir darbnīca, kurā, cilvēcībai sadarbojoties ar dievišķo starpniecību, Jēzus savā žēlastībā un dievišķā žēlsirdībā veic eksperimentus ar cilvēku sirdīm. Eņģeļi top pārsteigti, kad vēro raksturu pārveidošanos tajos, kuri ir nodevušies Dievam, un savu prieku tie pauž nepārtrauktās dziesmās par godu Dievam un Jēram.» (E. Vaita „Liecības sludinātājiem”, [49])

Mīlestību uz Dievu nevar ieprogrammēt. Mēs nevaram ieprogrammēt savus bērnus mīlēt. Mēs varam tikai mudināt tos izvēlēties mīlēt. Tas ir ciešanu pilns process. Tādēļ Ēdenes dārzā atradās laba un ļauna atziņas koks, kam vajadzēja mācīt mīlēt un paklausīt. Taču cilvēks izvēlējās nevis mīlēt Dievu, bet gan pats par tādu kļūt. Dievam tas nebija pārsteigums. Jau tad Viņam bija domas par krustu: „Pirms pasaules radīšanas nokautais.” Pa īstam mīlēt mēs mācāmies tikai tad, kad ciešam, upurējam, pieliekam piepūli, ārpus Ēdenes vārtiem. Sākumā šī mīlestība uz Dievu ir neliela, taču tai kā dēstam ir jāieaug ticībā, līdz tā nes augļus. Šai ziņā bezjēdzīgās ciešanas ir kā Dieva kalpones, lai šis mīlestības dēsts izaug.
 
Dievs ar mums, Sāpju Vīrs
„Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev.” (Jes. 53:4) Tā ir ne tikai Golgata, bet arī tas, ka Viņš ir izcietis kopā ar mums arī visas šīs bezjēdzīgās ciešanas. Viņš ir mums līdzās: „Patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.” (Mt. 25:45)

„Kristus savienojas ar ciešanu apņemto cilvēci, atklādamies cietējos cilvēku bērnos. Viņu vajadzības Viņš dara par savējām un savās krūtīs nes viņu sāpes.” (E. Vaita „Liecības draudzei”, 5. sēj., [391])

Sagādājot ciešanas tuvākajam, mēs liekam ciest arī Jēzum. Kā arī tie, kas sagādā ciešanas mums, tie tās sagādā arī Jēzum. Kristus sevi ir saistījis kopā ar cilvēci un cieš līdz ar to arī bezjēdzīgās ciešanas. Taču šajā brīdī mums var šķist, ka Dievs mūsu lūgšanas nedzird, esam pamesti vieni ar savu nastu un labestīgo Dievu līdzās nejūtam. Kāpēc tā notiek? Atbilde: „Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rm. 3:23) Mēs Dieva klātbūtni nevaram novērot ar savām acīm, tāpēc mūsu prātā ātri iezogas bailes, un mēs sākam apšaubīt Viņa labestību un mīlestību.
 
Atklāsme, ka Dievs ir labs
Var daudz runāt teorijā un vingrinājumos, ka Dievs ir labs, taču to nepieciešams katram atklāt personīgi. Par to var liecināt, bet šo pieredzi nevienam nevar iedot, kas pats to nav piedzīvojis. Mikelandželo īsi pirms savas nāves esot sacījis, ka nožēlo divas lietas: 1) ka tik maz ko ir darījis savas dvēseles labā; 2) ka viņam ir jāaiziet brīdī, kad viņš savā amatā ir sācis tikko kā burtot.

Mēs līdzīgi varam piebilst, ka par ciešanām un to iemesliem zinām ārkārtīgi maz, mēs tikai „burtojam”, kad apzināmies Dieva klātbūtni ciešanās. Visas mūsu zināšanas teorijā var izrādīties nenozīmīgas, kad saskaramies ar reālām un bezjēdzīgām ciešanām savā dzīvē. Taču atklāt Dieva labestību neviens nav varējis, tikai vingrinoties. Neviens nav kļuvis par īstu jūrnieku jūrā bez vētrām. Neviens nav sācis pa īstam uzticēties Dievam, ja to nav darījis arī visgrūtākajos savas dzīves periodos. Apustulis Pāvils ir sacījis: „Tad nu es esmu līksms savās ciešanās, kuras nesu jūsu labā, piepildīdams to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa.” (Kol. 1:24)

Kāpēc tāda pārliecība? Tā ir no pārliecības par ciešo saikni ar Jēzu Kristu. Tās nav tikai attiecības ar Viņu. Nē, šī saikne nezūd un nav atkarīga no manis, jo nekas nespēj šķirt no Kristus mīlestības. „Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam,” tāpēc „ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis.” (Mt. 28:19, 20) Kristus ir tik cieši kopā ar saviem ļaudīm, ka tie „iedami” (vārds „ejiet” nav pavēles izteiksmē, bet gan divdabis sengrieķu tekstā) līdzdala savu atklāsmi par labestīgo Dievu un ar savu ietekmi liecina par savu pieredzi. Tas nenotiek, īpaši „ejot”, bet tā ir visa dzīve, kas top par apliecinājumu, ka Dievs ir labs.

„Tas Kungs ir labsirdīgs pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus.” (Ps. 145:9) „Baudiet un redziet, cik Tas Kungs ir labs. Svētīgs tas cilvēks, kas pie Viņa tveras un uz Viņu paļaujas!” (Ps. 34:9)
 
Postskriptam
Visa beigās ir nepieciešams izteikt brīdinājumu lasītājiem. Kāds zēns, lai paliktu mājās un nebūtu jāiet uz skolu, mēdza sacīt mātei, ka viņam iesāpējies zobs. Māte viņam deva kādu pretsāpju tableti, taču zēnam bija jābūt ļoti piesardzīgam ar savu sāpju aprakstu, lai nesanāktu tā, ka viņu aizved pie zobārsta, jo tad viss būs pa īstam.

Varbūt tev, lasītāj, šķiet, ka tev ir tikai kādas dažas problēmas, un tu ar tām ej pie Kristus, lai Viņš tās atrisina, bet visādi citādi tu esi gatavs glābšanai? Varbūt tev pašam šķiet, ka esi gatavs būt pārcelts uz Debesu mājokļiem? Šāda sajūta var būt,  taču vispirms tev ir nepieciešams iepazīt labestīgo Dievu un iemācīties Viņam uzticēties bez nosacījumiem. Tad visam ir jānotiek pa īstam! Tad Viņš risina ne tikai to, ko tu uzskati par problēmu, bet arī vēl dziļāk, ko tu, iespējams, pat sevī nenojaut. Apustulis Pāvils par to raksta: „Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.” (Fil. 1:6) Taču Meistars Kristus, kurš pats ir cietis tavā labā, tevi vēlas izglābt pa īstam, lai, uzticoties Viņam, tu iepazītu Viņa labestību, tikai tas nevar notikt bez ciešanām.
 
 
Literatūra:
Andersons Leifs „Dievs, kāpēc tu guli?”, Rīga: Luterisma mantojuma fonds, 2011.
Bridges Jerry, „Trusting God”, NavPress, 2008.
Morgan W. Christopher, Peterson A. Robert „Suffering and the Goodness of God”, Wheaton, Illinois: Crossway Books, 2008.
Siliņš Jānis „Mikelandželo”, Rīga: A. Raņķa grāmatu tirgotavas apvienība, 1930.
Tinker Melvin „Why Do Bad Things Happen to Good People?”, Geanies House, Fearn: Christian Focus, 2006.
Zacharias Ravi, Vitale Vince „Why Suffering?”, New York: Faith Words, 2014.