Kalpojot Kristum pilsētā

Vai kristietis spēj pieaugt savā garīgumā un izpildīt evaņģēlija misiju mūsdienu pilsētas centrā? Rietumu pilsētās pārsvarā valda laicīgums un dzīvesveids, kurš ir pretējs kristīgam. Pilsētas vairāk noder kā priekšmets pēc-kristīgās pasaules izpētei.

Lai būtu mācekļi pilsētas centrā, tas prasa satikšanos ar dažādu kultūru cilvēkiem, uzupurīgu kalpošanu, sabiedriski izdzīvot ticības dzīvi un nepieciešamību pēc izaicinošas domāšanas. Tas ir sarežģīts izaicinājums pēc-kristīgajā kultūrā atrasties pilsētā ar saprātīgu iesaistīšanās līmeni attiecībās, nepalikt aizvainojošam vai netikt atstumtam kā reliģiskam savādniekam. Daži konservatīvie kristieši uzskata, ka tas nav iespējams.

Nav pareizi sacīt, ka garīgums laicīgajā pilsētā ir miris. Apdraudēta ir organizēta reliģija. Garīgums ir dzīvs. Tiesa, kristīgajā ticībā savu vietu ir uzurpējušas jaunas dievības. Šīs dievības var aprakstīt izdevību, turības, tehnoloģiju vai mākslas terminos. Garīgās idejas un dialogs joprojām pastāv, taču attīstītās Rietumu pasaules jaunajam garīgumam nav daļas gar organizēto reliģiju.
 
Izdzīvojot iemiesotu dzīvi
Kristīgās misijas realitāte ir tāda, ka Dievs mūs ir aicinājis ieiet pilsētas dzīvē. Dievs mūs nav aicinājis ienīst pilsētu vai pamest pilsētu kā ļaunumu.

Bībeles stāsts par Danielu un viņa draugiem piedāvā ilustrāciju par Dieva aicinājumu dzīvot nekristīgā kultūrā un izcelt misijas liecību. Trimdā nonākušie israēlieši bija aicināti aizlūgt par Bābeli un meklēt tās labklājību, lai gan pilsēta bija pilna ar elku kalpību un grēcīgumu. „Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet To Kungu par to, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.” (Jer. 29:7) Pravietis izmanto ebreju vārdu šalom, lai aprakstītu Dieva nolūku ar trimdiniekiem un pilsētu. Tiem bija jāmeklē šalom svešajai pilsētai, un, tā darot, tie piedzīvos Dieva svētības arī sev. Šalom nozīmē veselumu un svētības, „labklājību darbībā, kad dabiskās vajadzības ir apmierinātas un dabas dāvanas auglīgi izmantotas, tas ir darbības stāvoklis, kas rosina uz prieka pilnu apbrīnu, kad Radītājs un Glābējs atver durvis un pieņem būtnes, pie kurām Viņam ir labs prāts”.[1]

Aicinājums ir sarežģīts. Nepietiek tikai ar apmešanos piepilsētas robežās. Kristieši nav uzticami aicinājumam arī tad, ja izveido kristiešu noslēgtu teritoriju pilsētas centrā, izolējot sevi mākslīgi izveidotā svešā kultūrā pilsētvides ietvaros. Izdzīvot iemiesotu dzīvi nozīmē nonākt saskarē ar kaimiņu, darba vietu un skolas kultūru, un to ietekmēt tā, ka citi tiek aizrauti tai līdzi.

Kā kristieši var mainīt kultūru? Attiecības ir visa pamatā. Ar to iesākas pārmaiņas kultūrā. Šādas attiecības prasa nodošanos kaimiņiem un dzīvošanu starp tiem. Kristieši spēj sniegt pārveidojošu ietekmi tikai tad, ja kopā ar tiem vienojas darbībā, kas skar kopienas labumu, un kļūt atpazīstami savā kopienā. To nevar paveikt, dzīvojot piepilsētā un iebraucot pilsētā tikai uz darbu vai dievkalpojumu. Līdzīgi kā Jēzus atstāja Debesis, lai dzīvotu kopā ar mums, tā arī kristiešu mācekļiem ir jāiziet ārpus aizsargājošiem vaļņiem un ir jābūt kopā ar pilsētas ļaudīm. Viņiem tie ir jāpazīst un pašiem ir jābūt atpazīstamiem ikdienas aktivitāšu kontekstā. Tas nozīmē patiesu, iemiesotu dzīvi: strādāšanu, mācīšanos, spēlēšanu un iesaistīšanos dialogā ar citiem, atrodoties to vidū.

Iemiesotas dzīves mērķis ir kalpošana. Iemiesota dzīvošana pilsētā nenozīmē, ka mācekļiem ir jāpamet drošības zona. Daži var apgalvot, ka tieši to tas prasa. Tomēr tiem, kuri ir aicināti misijas dzīvei pilsētā, drošība ir Kristū, un skaidrība par aicinājumu uz māceklību tiem sagādā pilsētas novērtēšanu un spēku dzīvot šajā vietā ar prieku. Pieņemot iemiesoto dzīvi pilsētā, tie gūst prieku no dzīvošanas un strādāšanas tur, no mākslas, kultūras dzīves apmeklēšanas, iesaistīšanās tehnoloģijās, kalpošanas kaimiņiem un kopienas organizācijām, ar prieku saskaroties ar cilvēkiem, atrodot draugus un darot to ar prieku, apzinoties Kristu. Iemiesotu dzīvi var pieredzēt nevis ar pārliecināšanu, bet gan kalpošanas un draudzības līmenī, kad durvis atveras, lai runātu par vērtībām un Jēzus mācību atbilstošā laikā un veidā.
 
Paliekot kristīgam
Dzīvot pilsētā nenozīmē, ka kristietim ir jāatstāj sava ticība. Kristietim nav jārīkojas līdzīgi saviem laicīgiem kaimiņiem, lai dzīvotu laimīgi. Viņi var kalpot Dievam un savam tuvākajam un būt savas kopienas novērtētam. Daudziem šķiet, ka ir nepieciešams veikt izvēli starp divām lietām: bēgt no pilsētas vai atteikties no savas kristīgās pārliecības, lai iekļautos pilsētas dzīvē. Šis nav tas gadījums.
Šeit ir nepieciešama uzmanība. Kārdināšanas uzbrūk katru dienu, īpaši pilsētas vidē. Cilvēku blīvums nozīmē cilvēku darbību, kas nepareizi izmanto seksualitāti, kuri veicina negodīgumu vai izrāda necieņu cilvēcībai visdažādākos veidos. Iedzīvotāju blīvuma dēļ šīs izpausmes pilsētā ir visvairāk saredzamas. Lai gan grēks ir visapkārt, tomēr lielākā daļa pilsētas vidē dzīvojošo meklē atbildīgu, ja ne taisnīgu dzīvi.

Turklāt pilsētas vidē ir vieglāk izvairīties no atklātiem grēkiem nekā no slēptajiem. Vienkāršās sekmju sirēnas skaņas ir slēptas un var vadīt mūs pie tā, ka sākam kopēt laicīgumu ar mazu brīdinājumu. Cik bieži finanšu sekmes vai vētraini aplausi kļūst par elkiem, kas uzbrūk kristīgajam pasaules viedoklim. Lai gan radošas dotības ir Dieva dāvana, tā var kļūt cilvēciska orientācijā. Saprāts pats par sevi var kļūt par ticības aizvietotāju. Tehnoloģijas spēj aizraut cilvēkus ārpus Dieva brīnuma nojautas. Šie ir slēptie kārdinājumi, kas pamazām spēj mainīt garīguma dabu un vest kristiešus pie laicīguma viltus dievību pielūgsmes.

Dzīvot pilsētas centrā un nekļūt par šo elku pielūdzēju prasa enerģisku un praksē pārbaudītu bībeliskus pasaules uzskatus, lai būtu saskaņā ar bībelisku garīgumu. Turklāt kristietim ir nepieciešama arī drosme, lai atklātu savu ticību pilsētas kontekstā. „Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna. Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules. Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība. Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.” (Jāņa 17:15-18)
 
Palikt kristietim
Kristieši, kuri izdzīvo savu ticību publiski, spēj ietekmēt kultūru. Ja viņi patiesi atspoguļo Dieva sirdi, tad kristīgais pasaules uzskats ietekmē katru dzīves sastāvdaļu. Ietekme uz kultūru prasa, lai viņi būtu īsti, bībeliski uzticami un nevis tikai institūcijas reliģiskās kultūras atspoguļotāji, kurā ir uzauguši. Bībeliskais kristietis interpretē, kas ir taisnīgs, skaists un labs visā, ko dara, jo viņš to dara pat bez Bībeles citēšanas vai svētrunas sludināšanas. Tādejādi, dzīvojot kā Jēzus sekotāji, viņi piedāvā sabiedrībai alternatīvu kultūru. Kristiešiem nevajag daudz skaidrot, kādi ir laicīguma iespaidi uz pēc-kristīgo kultūru. Tā vietā viņi var kalpot kā taisnīguma, nabadzīgo aizstāvji, kas iestājas par tiem, kam tiek darīts pāri. Viņi var vērtēt un godināt dažādību. Viņi var parādīt Dieva sirdi. Viņi var respektēt tos, kas nopietni domā par saviem pasaules uzskatiem, vienlaicīgi izaicinot laicīguma dievības. Ļaudis redzēs atšķirību.

Man ir zināmi iedrošinoši gadījumi, kad kristieši, sadarbojoties ar draudzi, ir ietekmējuši pilsētas kultūru. Orlando Pirmā baptistu draudze kalpo sievietēm ar nevēlamo grūtniecību iedrošinošā, ilgstošā un dzīvi mainošā veidā. Bostonā Parka avēnijā ir mākslinieku kopiena, kuri izmanto savas dāvanas, lai pagodinātu Dievu. Čikāgas Ceturtā presbiterāņu draudze palīdz pilsētniekiem dārzniecībā, lai tie varētu dzīvot veselīgāku dzīvi. Septītās dienas adventistu draudze Paradaizvelijā palīdz imigrantiem Sandjego apgabalā apmesties atbildīgās ģimenēs un iedzīvoties jaunā kopienā. Pastāv daudz piemēru, kā kristieši ir ietekmējuši pilsētas kultūru. Līdz ar to izaicinājums nav jautājumā, vai kristieši spēj ietekmēt kultūru. Viņi spēj. Izaicinājums ir jautājumā: vai viņi grib ar drosmi dzīvot publiski kopā ar Kristu, lai nevajadzētu atkāpties.

„Tīra un neapgānīta kalpošana Dieva Tēva priekšā ir šī: pieskatīt bāriņus un atraitnes viņu bēdās, sevi no pasaules pasargāt neapgānītu.” (Jēk. 1:27) Jēzus sekotāja dzīve var tapt atzīta skaidrā kontrastā laicīgās kultūras vērtībām. Kristus māceklis sabiedrībā parādīs rīcību, kas pārstāv Dieva sirdi un uzrunā sabiedriski aktuālos jautājumus kā, piemēram, laulība, seksualitāte, veselības aprūpe, izglītība, taisnīgums, vardarbība, nabadzība, rasisms un imigrācija. Kristieši izcels Dieva gribu sabiedriskajā dzīvē par šiem jautājumiem prasmīgi, bez aizvainošanas vai tiesāšanas. Izvairoties runāt par šīm lietām publiski, baidoties izjaukt attiecības, nozīmē noraidīt liecību, kuru Kristus piedāvā cilvēcei. Savukārt, runāt ar pašmīlīgu spriedumu vai augstprātību nozīmē graut kristīgo liecību. Kristiešiem ir jāmācās paust Dieva mīlestības principus un praksi tādos veidos, kas manto cilvēkus.
Tas nav viss, ko spēj kristīga liecība, lai sagādātu Kristus klātbūtni pilsētas kultūrā. Šāda dzīve atver attiecības, kurā kristietības saturs un idejas nepieciešams izpētīt. Šajās attiecībās parādās iespējas, kurās Raksti var tikt piedāvāti kā Dieva, Viņa gribas, glābšanas un aicinājuma uz pārveidotu dzīvi atklāsme.
 
Darot kristietību publisku
Dzīvojot kā Kristus māceklim, tiek piedzīvota dzīve, kas ir brīva no bailēm būt atšķirīgam. Tas ir, kristietis vienkārši dzīvo kā kristietis, atspoguļojot kristīgās vērtības, ētiku un attiecības publiski. Līdz ar to kristīgā dzīve nav privāta, bet redzama, dzirdama un bieži vien atšķirīga bez atvainošanās.

Bailes stājas ceļā kristietības izrādīšanai publiski. Viens no šādiem baiļu veidiem perspektīvā ir bailes nebūt pieņemtam. Šīs raizes noved pie tā, ka daži kristieši privatizē savu ticību – apslēpjot savu ticību, ka tā netiek atklāta. Tīri dabiski cilvēki izvairās no apsmiekla vai necieņas izrādīšanas par savu pasaules uzskatu. Šīs bailes atklāj nedrošību, kas rodas tad, kad kāds saredz sevi kā minoritāti.
Dažkārt bailes starp pilsētas kristiešiem ieņem pārlieku raižu formu, lai nebūtu „līdzīgi šai pasaulei”. Šajā formā pastāv bailes par kļūšanu kaut vai tikai nosacīti apzīmējamam kā „pasaulīgs”. Rezultātā ticības lietas kļūst slēptas un turētas atsevišķi no ikdienas eksistences laicīgajā pasaulē. Reaģējot uz šo baiļu prasībām, lietas tiek kārtotas tā, lai tās sagādātu drošību, pat tuvu neskarot laicīgi dzīvojošo cilvēku dzīves ietekmes vai attiecības. Bailes ved pie nošķiršanās, un šajā vidē ticība kļūst privāta. Kāds ir rezultāts? Grūtības izdzīvot kristīgu dzīvi pilsētas kontekstā tiek novērstas, un, kā fakts kristīgās dzīves liecība tiek zaudēta.

Kristus drosmīgi dzīvoja kā Dievs mūsu vidū. Pat šodien Viņš pārveido kultūru caur saviem mācekļiem un maina pilsētas kultūru. Viņš atpūšas Stārbaksā (Starbucks). Viņš pusdieno Rotari klubā. Viņš apspriež lietas par jēgu finanšu centru birojos. Viņš ienāk pilsētas hallē, lai rosinātu jautājumus par policijas brutalitāti, veselības aprūpi un vardarbību, izmantojot šaujamieročus. Viņš sēž valsts izglītības padomēs un meklē bērnu labklājību. Viņš vada sabiedriskās apspriedes par mājokļiem, nabadzību, veselības aprūpi un mākslu apkārtnē un municipālā pārvaldē. Viņš kalpo. Viņš to dara maigi, iemājojot Savos mācekļos caur savu Garu, un nevis kā trakojošs pravietis, kurš izkliedz sodības vai arī atbalsta žēlsirdību, lai pēc tam ātri bēgtu prom uz piepilsētu vai aiz draudzes drošajām sienām. Viņš dzīvo kopā ar cilvēkiem un kalpo publiskā veidā. Kristietība ir publiska.
 
Bēgt no pilsētas?
Daudzi patiesi un nodevušies kristieši pieņem brīdinājumus par briesmām no dzīvošanas pilsētā. Pastāv trīs iemesli, kāpēc tiek dots padoms turēties tālāk no pilsētām. Pirmais, tās ir rūpes par to, ka pilsētas kultūrā ir redzams un viegli pieejams ļaunums. Otrais, rūpes par bērnu audzināšanu pilsētas vidē. Trešais, izaicinājums izturēt emocionālus un pat fiziskus grēka uzbrukumus, kad kultūra top aizvien ļaunāka.

Elena Vaita ir rakstījusi par kristiešu dzīvi un misiju pilsētās. Viņas padoms atspoguļo arī daudzu citu ticības tradīciju rakstnieku padomus šajā jautājumā. Kad viņa rakstīja deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā sākumā, lielākā daļa amerikāņu dzīvoja mazās pilsētiņās un lauku apgabalos.

1902. gadā viņa aicināja Septītās dienas adventistu draudzi celt savas kristīgās literatūras izdevniecības vai bērnu izglītības iestādes ārpus pilsētām. Viņa uzskatīja, ka šis plāns var piedāvāt labākās iespējas ģimenēm ar bērniem, lai šīs iestādes vislabāk varētu kalpot, kas citādi nebūtu iespējams, dzīvojot pilsētā. Tomēr viņa aicināja, lai ģimenes, kuras kalpo šajās iestādēs, nepamet liecināšanu pilsētās. „Kungs mūs ir atkārtoti pamācījis, ka darbs pilsētās ir jāveic no ārpilsētu centriem. Pilsētās – kā atgādinājumam par Dievu – jāslejas mūsu lūgšanu namiem, bet iestādes literatūras izdošanai, slimo dziedināšanai un strādnieku sagatavošanai jādibina ārpus pilsētām.”[2] Viņa atkātoti atbalstīja šādu „ārpuspilsētu centru” nepieciešamību.

Līdzīgi kā daudzi citi kristiešu vadītāji, Elena Vaita uzsvēra briesmas no grēcīgās ietekmes, kura acīmredzami ir vairāk pieejama blīvi apdzīvotajās pilsētās. Šajā kontekstā viņa pauda rūpes par bērniem: „Tā ir kļūda aicināt ģimenes pilsētās, kur bērni un jaunatne elpo samaitātības un noziegumu, grēka un vardarbības, nesavaldības un bezdievības atmosfēru. Ak, tā ir briesmīga kļūda ļaut bērniem nonākt saskarē ar šādu briesmīgu iespaidu uz to jūtām. Bērnus un jauniešus nav iespējams pilnībā pasargāt no ļaunuma skatiem, kuri ir pierasti lielajās pilsētās.”[3]

Elena Vaita arī piezīmē, ka, izglītojot bērnus pilsētā, tiek zaudēta iespēja tiem sniegt mācības no dabas. „Tas šķiet nežēlīgi, ka mūsu skolas tiek dibinātas pilsētās, kur skolēniem tiek liegta iespēja gūt dārgas pamācības no dabas.”[4]

Šeit tas ir, ja viņas sākotnējais nodoms tiek pārprasts, tad te var atrast pretrunu, jo Elena Vaita ir arī mudinājusi kristiešus dzīvot pilsētā: „Mums visiem jābūt pilnīgi nomodā, lai, atveroties ceļam, mēs varētu virzīt darbu uz priekšu lielajās pilsētās. Mēs esam ļoti atpalikuši aiz gaismas, kas rāda, ka mums jāieiet šajās pilsētās un jāuzceļ pieminekļi Dievam. (..) Un darbs mums jāturpina, līdz ir noorganizēta draudze un uzcelts vienkāršs lūgšanas nams.”[5]

Acīmredzami, ja Elena Vaita bija paredzējusi draudzes namus pilsētās, kur pulcēties Jēzus mācekļiem uz dievkalpojumu, tad viņa ir paredzējusi arī to, ka šie mācekļi dzīvos pilsētās un lietos šos namus iknedēļas dievkalpošanā. Viņas padoms adventistu kristiešiem neparedzēja pilsētu pamešanu.

Vēlākos gados savā kalpošanā Elena Vaita aicināja mācekļus ieiet pilsētās, dzīvot un kalpot tās vidē. 1910. gadā viņa rakstīja:
„Kungs aicina vīriešus un sievietes, kuriem ir šī laika patiesības gaisma, iesaistīties patiesā, personiskā misijas darbā. Īpaši tas attiecas uz draudzes locekļiem, kuri dzīvo pilsētās, lai tie visā pazemībā izmanto savus Dieva dotos talantus, darbojoties pie tiem, kas vēlas dzirdēt vēsti, kas ir nākusi pasaulei šajā laikā. Pastāv lielas svētības tiem, kas pilnībā nododas Dieva aicinājumam. Kad šādi strādnieki dosies mantot dvēseles Jēzum, tad tie atklās, ka daudzas dvēseles nekad nebūtu iespējams mantot kādā citādā veidā, kas atbilstu saprātīgām personiskām pūlēm.”[6]

Viņas padoms kristiešiem sniedzas tālāk par negribīgu atziņu, ka pilsētā ir nepieciešamas draudzes. Viņa paredzēja cilvēku migrāciju uz biezi apdzīvotām vietām un līdz ar to nepieciešamo misiju pilsētās. 1912. gadā viņa skubināja, lai draudze atbalsta tos draudzes locekļus, kas pilsētās veido jaunās draudzes: „Pateiksimies Kungam, ka ir nedaudz strādnieku, kas dara visu iespējamo, lai mūsu novārtā pamestajās pilsētās uzceltu Dievam dažus pieminekļus. Atcerēsimies, ka mums pienākas iedrošināt šos strādniekus. Dievam nepatīk, ka Viņa ļaudis mūsu zemē tik maz atzīst un atbalsta uzticīgos strādniekus lielajās pilsētās.”[7]

Vai šis ir pretrunā ar viņas iepriekš izskanējušiem padomiem? Nē. Ne ikkatrs ir aicināts savas ģimenes kontekstā vai kristiešu aicinājumā dzīvot pilsētas vidē. Daži dzīvo Kristum mazās pilsētās vai lauku apvidos. Ne ikkatrs jūt pamudinājumu pārcelties uz pilsētu.

Bērnu audzināšanas izaicinājums pilsētās ir ļoti nopietns. Mūsdienu lielajās pilsētās ir apgabali, kuri ir nošķirti dabai. Tas ir interesanti, ka lauku bērni brauc uz pilsētām, lai aplūkotu šos dabas nostūrus un mācīties par dabu muzejos. Tomēr pastāv arī pretējais efekts. Lauku dzīve piedāvā lielas priekštiesības bērnu audzināšanā. Kristiešu vecākiem ar lūgšanām ir rūpīgi jāpārdomā, vai pilsētas vide ir labākā vieta ģimenei laikā, kamēr bērni aug mājās. Vienlaicīgi viņiem arī ir jāapzinās, ka šie paši bērni reiz, iespējams, pārcelsies uz pilsētu vēlāk, lai apgūtu profesiju pieaugušo dzīvei, un tiem ir jābūt sagatavotiem stāties pretī redzamajam grēkam.
 
Secinājumi
Dievs ir aicinājis dažus no mācekļiem ieiet pilsētas dzīvē. Aicinājums nav domāts visiem mācekļiem. Viņš neaicina ikvienu, lai tie nokļūtu tur, kur nespēs pastāvēt vai tas varētu kaitēt viņu bērniem. Tiem, kas atsaucas šim aicinājumam, ir nepieciešams dzīvot iemiesotu dzīvi par Jēzu pilsētā un saņemt draudzes iedrošinājumu un atbalstu.

Kristum ir nepieciešami mācekļi pilsētā. Tas ir skaidrs, ka doma, ka kristiešiem nav jādzīvo pilsētā, ir pretēja Dieva gribai. Piepildīti ar Svēto Garu un stiprināti ikdienas gaitās ar Kristu, šie pilsētā dzīvojošie mācekļi spēj veicināt Dieva lietas panākumus ļaužu masās, kuri dēvē pilsētu par savām mājām.

Daži kristieši uzskata, ka pasaules vēstures gals ir tuvu, tādēļ tiem ir nepieciešams atstāt pilsētas. Taču kādēļ gan kristiešiem būtu jāpamet sava misija vest dvēseles pie Kristus, ja gals ir tuvu? Evaņģēlija aicinājums iet līdz pasaules galam izaicina mācekļus uz misiju pilsētās. „Un šis Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals.” (Mt. 24:14)
 
Skips Bells,
profesors Septītās dienas adventistu teoloģijas seminārā Berienspringsā, Mičiganas štatā, ASV.

Tulkots no žurnāla „Ministry” 2016. g. marta.